“Nelaist iekšā vecumu!” Kā Biruta Pāvilsone piešķiļ vitalitātes dzirksti 0
Ja pietrūkst iedvesmas un motivācijas uzsākt kādu interesantu nodarbi, iepazīstoties ar sparīgās Birutas Pāvilsones dzīvesveidu, tā vien gribēsies papildināt darāmā sarakstu. Enerģiskā sieviete 71 gada vecumā slēpo, nūjo, vingro, dejo, piedalās jaunos izaicinājumos, nometnēs, kursos, nodarbībās. Devos ciemos iepazīties.
Ieejot Birutas Pāvilsones dzīvoklī, uzreiz ieraugu varen lielu saulrieta ainavu pie istabas sienas. Jūra viņai patikusi jau kopš bērnības. Virtuvē pie sienas pašas fotografēts attēls ar ūdenskritumu Francijā. Ceļošana ir viena no Birutas kaislībām. Dzīvoklī labi dzirdams radio. Izrādās, mūzika noder vēderdeju soļu apguvei, kā arī lai mājās vienatnē paākstītos.
Apsēžamies pie virtuves galda. Saimniece sarūpējusi lašmaizītes, saldo desu un pašceptus auzu pārslu cepumus. Tējai obligāti jāpieliek medus, citādi nebūšot vajadzīgā efekta. Pie ledusskapja pielīmētas mazbērnu fotogrāfijas. Birutai ir divi bērni un pieci mazbērni. Meita dzīvo tās pašas mājas pirmajā stāvā, viņa pati – piektajā. Smej, ka tad, kad meitai kaut ko vajag, viņa lūdz mammu nonākt lejā, jo uz piekto stāvu nav radusi kāpt.
Gaiša un kustīga bērnība
Bērnībā Biruta bijusi kārtīga, apzinīga skolniece, labi mācījusies un nepatikšanas vecākiem nav sagādājusi. “Dzīvoju Madonas rajonā. Ģimenē bijām pieci bērni. Lai gan dzīvojām diezgan trūcīgi, mums nebija mašīnas, nekur neceļojām, tomēr par bērnību man sliktu atmiņu nav. Tēvs nedzēra, dzīvojām saticīgi. Bieži notika viesības, visi sanāca dziedāt un līksmot. Atceros, ka parasti sēdēju blakus akordeonistam, jo patika instrumenta skaņas. Man nav nekādu zināšanu par mūziku, bet tā ļoti patīk. Dziedu līdzi dziesmām, kaut gan ne visai sanāk. Labi dziedātāji saka, ka dziedot man blakus grūti stāvēt.”
Birutas tēvs bijis namdaris, visiem bērniem pats uzmeistarojis koka slēpes. “Tad mēs, mazi būdami, slēpojām un skraidījām apkārt. Netālu no mājas atradās Aiviekstes upe, tur vasarās peldējām.”
Mājas atradušās aptuveni kilometru no skolas. Kādu vakaru Biruta ar draudzenēm sarunājusi, ka paliks kopmītnēs, kur dzīve piedzīvojumiem bagātāka, bet vecākiem neko nav pateikusi. Arī mobilo telefonu tolaik nebija. Otrā rītā mamma meiteni aiz rokas vilkusi cauri ciemam, lai visi redzētu, cik slikti viņa uzvedusies.
“Pirmajā klasē daudz stāvēju stūrī ar muguru pret klasi, tikai neatminos, par ko.
Skolā spēlēju teātri, bet sapņoju kļūt par skolotāju vai pārdevēju,” atmiņās dalās Biruta.
Vecmāmiņa masierīte
Jaunība tomēr neesot bijis visaktīvākais Birutas dzīves periods. Neparastiem izaicinājumiem viņa pievērsusies tikai ap 50 gadu vecumu. “Tas bija laiks, kad nomira vīrs. Paliku viena un meklēju visādas nodarbes, kā padarīt dzīvi interesantāku. Piedalījos personības attīstības kursos, redzes uzlabošanas kursos, jogas trīs dienu apmācībā. Man patīk pamēģināt, uzzināt kaut ko jaunu. Izgāju arī masāžas kursus un sāku aicināt uz masāžām paziņas. Ja būtu mazliet jaunāka, veidotu savu biznesu, bet tagad masēju tikai ģimenes lokā. Mazākie mazbērni to grib katru vakaru, citādi neiet gulēt,” ar prieku stāsta vecmāmiņa. “Viena no manām mazmeitām, Liene Bondare, ir Latvijas kalnu slēpošanas izlasē, tāpēc meitas ģimenē ir daudz sarunu par slēpošanu un kalniem. Pirms astoņiem gadiem izdomāju, ka arī pati pamēģināšu kalnu slēpošanu. Mazliet to apguvu, mēs pat aizbraucām uz Somiju, kur kalni ir lēzenāki un slēpot ir patīkami. Pēc tam bijām Siguldā, kur iepriekš laikam bija notikušas kādas sacensības. Uz stāvajiem, izdangātajiem kalniem salauzu kāju. Šai nodarbei pieliku punktu. Tagad dodu priekšroku distanču slēpošanai. Kādu laiku braucu slēpot uz mežu, bet tur biedē suņi. Tagad izmantoju iespēju slēpot pie Uzvaras pieminekļa.
