“Bērnība bija smaga – mums dažkārt nebija ko ēst…” Edijs Pipars izveido biedrību, kas palīdz grūtībās nonākušajiem 3
Rīdzinieks Edijs Pipars (30) ir ļoti enerģisks puisis. Nācis no Cēsu puses – Liepas pagasta – no ļoti nabadzīgas ģimenes, tāpēc saprot: ja cilvēkam kaut kā trūkst, vajag palīdzēt. Šim nolūkam viņš izveidojis biedrību, kas aptver visu Latviju – “Palīdzēsim viens otram”. Organizācija darbojas jau sešus gadus, viņš ir tās brīvprātīgais vadītājs.
Pamatdarbs Edijam ir banku sektorā, viņš pēdējā kursā studē biznesa psiholoģiju. “Es pats īsti nesaprotu, kā visu paspēju, bet tas tiešām nāk no sirds un neprasa milzīgu piepūli. Pats interesantākais, kas mūs visus organizācijā vieno, – kāds izcietis slimību, dažs nācis no ļoti nabadzīgas ģimenes, es zinu, kā ir, kad nav nekā – tas vieno, satur un dod mērķi.”
Bērnībā dzīvoja trūkumā
Edijs stāsta, ka pats nāk no piecu bērnu ģimenes, kurā ir jaunākais. Vecākajai māsai ir 39 gadi, viņa strādā Īrijā par menedžeri, citi palikuši Liepas pagastā, bet viens brālis devies uz Norvēģiju pelnīt iztiku celtniecībā.
“Tagad, kad esam pieauguši, uzturam kontaktus cits ar citu. Bet bērnība bija smaga – mums dažkārt nebija ko ēst un dzīvojām bez elektrības daudzus mēnešus. Mēneša sākumā mamma saņēma algu, bet mēneša beigās bija, kā bija. Neviens arī nepalīdzēja un pārmeta mammai, ka mūsu ir tik daudz. Savu tēti es diemžēl nepazīstu,” stāsta Edijs.
Un piebilst, ka tāpēc viņš jo vairāk saprot tos cilvēkus, kuriem pat ikdienā trūkst pārtikas.
Bet turpmāk Edija ceļš bijis veiksmīgs – viņš pārnāca uz Rīgu, iestājās Biznesa koledžā un palika lielpilsētā.
“Es jau daru to, kas man patīk, un tā ir labdarība. Tas ir pats galvenais, ka tavam darbam ir augļi. Tas ir mans sirdsdarbs,” teic Edijs. Jā, nogurstot gan, bet tad trenējoties sporta zālē un iznīcinot sakrājušās negācijas. Otrās pusītes puisim vēl nav – neesot laika personīgām lietām. Kad nākšot īstā meitene pretī, tad jau jutīšot. Tad ņemšu pār plecu un nesīšu mājās, pasmej Edijs.
Izprast problēmu saknē
“Tas sākās gluži nejauši. Anglijas latviete no Mančestras Lija Baha-Kaufmane palūdza man, vai nevaru aizvest pārtiku kādai ģimenei Latvijā. Atvedu, un tika pateikts publisks paldies,” labdarības aizsākumu atceras Edijs, ar nožēlu atzīstot, ka biedrība Mančestrā pārstājusi darboties, taču “Lija pārnākusi pie mums kā Anglijas koordinatore”.
Tieši Lija ierosinājusi veidot biedrību Latvijā. “Es nodomāju: kāpēc gan nepamēģināt? Tagad palīdzam arī Anglijas latviešiem, mums ir ļoti plašs vēriens. Izveidojām Latvijā organizāciju, Lija teica, ka varot palīdzēt – atsūtīt no Anglijas pārtiku, pamperus un citas vajadzīgas lietas, jo šajā zemē tas viss ir lētāk.”
Tagad Edijs atzīst: sākumā nav domājis, ka radīsies tik liela biedrība. Gribējies tikai palīdzēt dažiem nelaimē nonākušajiem.
“Tomēr, darot šo darbu, es sapratu, ka nevar tikai aizvest un atvest mantas, jo lieta ar to nebeidzas. Uzskatu, ka labdarība nestrādā, ja tu tikai aizved un atved mantas. Vajag atrast problēmas sakni, ar to cīnīties un dabūt ģimeni atpakaļ uz sliedēm. Tāpēc mums tas ir vispusīgi. Piemēram, palīdzam cilvēkam arī CV uzrakstīt, motivācijas vēstuli, sagatavot dokumentus alimentu piedziņai un vēl daudz ko citu.”
Oficiāli biedrība darbojas divus gadus, bet pirms tam četrus gadus neoficiālā režīmā. Cilvēki ieteikuši: varbūt gribat būt oficiāla organizācija? Ar kolēģiem runājuši: tad varētu lielāku platību aptvert, visu Latviju. Iesnieguši Uzņēmuma reģistrā dokumentus, tie akceptēti, dabūjuši sabiedriskā labuma statusu. Par katru ziedojumu tagad jāiesniedz gada atskaites, kas “ir ļoti sarežģīti”.
“Mēs palīdzam arī ar medikamentiem, invalīdu palīglīdzekļiem. Reizēm jau dod valsts, bet bieži cilvēks nevar sagaidīt savu rindu. Gadās, ka mums noziedo funkcionālās gultas – dodam, kam vajadzīgs, bez atlīdzības. Kad kādam vairs nav vajadzīga, tā tiek nākamajam. Bet, piemēram, smagiem slimniekiem ar vēzi ceturtajā stadijā valsts lielākoties atsakās palīdzēt.
Iziet ķīmijterapiju un vairāk neko nevar piedāvāt. Taču cilvēks grib dzīvot – to mēs visi zinām. Emocionāli tas ir grūti – tu saproti, ka nevari palīdzēt tiktāl, lai viņš izveseļotos, un nokļūsti strupceļā. Sabiedrība dalās divās daļās.
Citi saka: palīdzam veseliem cilvēkiem, nevis tiem, kuriem dzīve jau beigusies. Bet es uzskatu: kamēr cilvēks ir dzīvs, viņš ir pelnījis dzīvot. Cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība, paši mūs atrod.”
Biedrība “Palīdzēsim viens otram” sociālajā tīklā “Facebook” ievietojusi rakstu, ka ģimenes, kurām nepieciešama palīdzība, var vērsties pie viņiem un ziņot.
Tagad ik dienas esot ap padsmit palīgā saucienu, katrs tiek pārbaudīts.
“Mūsu biedrībā ir 60 brīvprātīgo no visas valsts. Visi strādājam pamatdarbu, kur pelnām iztiku, bet darbs biedrībā ir pēc tam. Ja jābrauc pie ģimenes ārpus Rīgas, benzīna izmaksas tiek segtas, taču pa galvaspilsētu nesedzam.
Naudiņu cilvēki ziedo, katra mēneša beigās atskaitē mēs arī ziņojam, cik naudas izlietots, tostarp degvielai. Nevienu procentu no ziedojumiem neieturam. Gadās akūti gadījumi, kur uzreiz jāreaģē. Piemēram, pārtika vajadzīga. Uzreiz tad naudiņu novirzīsim šim mērķim.
Mums bija gadījums ar sievieti, kurai bija skleroze un ļoti steidzami bija vajadzīgs elpošanas aparāts – uzreiz no ziedojumiem to iegādājāmies,” klāsta biedrības vadītājs, ar skumjām atklājot, ka sievietes gan vairs nav mūsu vidū, taču izdevies īso laika sprīdi palīdzēt.
Palīdz tūkstošiem ģimeņu
Biedrības konts bankā esot “caurredzams”, jo tas katru gadu tiek publicēts, lai visi redz. Ja kāds grib ziedot skaidrā naudā, tiek ieteikts labāk pārskaitīt.
Skaidru naudu biedrība nepieņem, lai izvairītos no krāpniecības gadījumiem, pastāsta biedrības vadītājs un atklāj līdzcilvēku paradumus labdarībā: “Ir cilvēki, kuri katru mēnesi ziedo, ir tādi, kuri ik pa laikam. Ziemassvētkos visi sarosās – tas ir labais laiks. Bija gadījums, kad vācām līdzekļus funkcionālajai gultai un naudu saziedoja vairāk, nekā tai vajadzīgs.
Pavasarī cilvēkam bija jāiziet ārstu apskates, arī tam naudiņas pietika. Ir smagi slimi bērni, kuru atveseļošanās process nav tik ātrs, un ziedojumi pat gadu stāv kontā, līdz tos ievajagas. Esam palīdzējuši tūkstošiem ģimeņu, piemēram, 2018. gadā 8000 ģimeņu palīdzēts. Pagājušajos Ziemassvētkos apmēram tūkstotim bērnu bija dāvanas. Kopīgais skaitlis ir milzīgs,” lepojas Edijs un uzteic savu komandu.
“Tas ir pierādījums, ka Latvijā var pastāvēt biedrības, kas dara šo darbu no sirds. Koordinatori gan mainās, jo slodze ir ļoti liela. Lielākoties cilvēki cīnās ar emocionālo slodzi, ar kuru iznāk ikdienā saskarties. Piemēram, bērni un māmiņa nav ēduši n-tās dienas, tu redzi situāciju un zini, kā palīdzēt.
Var efektīvi palīdzēt, ja ģimeni redzi klātienē, bet nevari palīdzēt attālināti, ja nezini, kāda situācija tur valda. Protams, narkomāns un dzērājs arī ir cilvēks. Mēs viņiem dodam padomus, kur vērsties, lai izārstētos. Ik pa laikam atrodam viņiem kādus kursus. Ikdienā esam saskārušies arī ar agresijas gadījumiem, kad dzīvesbiedrs ir varmāka.
Tad saucam policiju. Ir bijuši gadījumi, kad viss beidzas labi – vīrietis nomierinās un iet strādāt. Reizēm ejam darbos paši un rādām, kā ir jādara lietas. Mums bija ģimene – māte, tēvs, bērns, kuri nemācēja ne rakstīt, ne lasīt. Gadu nostrādājām, un rakstīt un lasīt iemācījās,” Edijs ieskicē darba specifiku.
Ne vienas vien pašvaldības sociālais dienests biedrības darbošanos sākumā īpaši nav ievērojis, pat savā ziņā karojis pret.
“Uzrakstījām feisbukā rakstu, un beigās sociālie saprata, ka ar mums nav vērts rīvēties. Tagad paši nāk pie biedrības – vai jūs nevarat palīdzēt tai un tai ģimenei?” gandarīts ir organizācijas vadītājs.
Klīdina mītu par latviešiem
Gadījumi, ar kādiem nākas saskarties Edija vadītajai organizācijai, ir visdažādākie. Tie atklāj gan to, kādi mēs, latvieši, mēdzam būt, gan kāda ir reālā situācija valstī.
“Latvieši aizbrauc strādāt uz Angliju, bet tur nekā nav, viņus apmāna. Lija tad palīdz, un, pateicoties likumdošanai, mēs viņus dabūjam atpakaļ. Arī sedzam ceļa izdevumus, jo ne vienmēr mūsu vēstniecība var atmaksāt ceļu uz mājām.
Reiz Īrijā sieviete bija nonākusi uz ielas. Viņa neprata angļu valodu, un latvietis no otras pilsētas brauca viņu meklēt. Citi saka – latvieši ir auksta tauta vai varbūt skaudīga, taču es tam nepiekrītu. Latvieši, kuri atrodas ārzemēs, ļoti palīdz cits citam, ja tautietim gadījusies kāda ķibele. Tas ir pierādījums, ka mēs esam maza tauta, bet spēcīga,” izsakās Edijs.
“Reiz saskārāmies ar seksuālās vardarbības gadījumu internātskolā, informējām attiecīgās instances. Klīniskais psihologs noteica programmu, kā ar bērniem tālāk darboties. Ja ir seksuāla rakstura problēmas, tas nozīmē, ka ģimenē notiek kaut kas nelāgs. Bija gadījums, kad meitene bija sektā izvarota un gribēja izdarīt pašnāvību – mūs uzrunāja viņas draudzene.
Viņai nebija, kur iet, mēs slēpām, kamēr notika kriminālā izmeklēšana. Viņai bija smagi, kamēr tika pāri nopietnajam emocionālajam lūzumam. Vainīgais vīrietis tagad ir cietumā, bet meitene strādā labu darbu, atradusi normālu dzīvesvietu, gaida bērniņu, ir laimīga,” labo darbu uzskaitījumu turpina Edijs, secinot, ka biedrība redz visas Latvijas problēmas kā uz delnas.
“Pateicoties iesaistei labdarībā, es arī vairāk sāku saprast cilvēkus un vairāk protu ar viņiem komunicēt. Esmu pēkšņi ar vairākām problēmām saskāries un redzu, ka tur ir vajadzīga palīdzība. Tas man liek platāk atvērt acis. Mūsu valstī jau par to joprojām pilnīgi atklāti nerunā. Visi saka: ekonomika aug, bet sociālo problēmu diemžēl mazāk nekļūst. Arī Rīgā dramatisku situāciju netrūkst. Piemēram, kāda meitenīte izkrita pa otrā stāva logu, lauza kaklu un palika guloša. Bērnu audzina vecvecāki – 85 un 90 gadus veci.
Māte īsti nerūpējas par bērnu, ik pa laikam pazūd pie kāda vīrieša. Bet tas neliedza sociālajam dienestam pārrakstīt visus alimentus uz mātes kontu. Viņa uzzināja, ka mēs iesaistāmies, lai bērnam medicīniskiem izdevumiem vāktu naudu, un sastāstīja vecīšiem, ka esam krāpnieki. Vecie cilvēki nenoticēja.
Sociālais darbinieks aizgāja uz slimnīcu un sacēla traci, kāpēc lūdz palīdzību organizācijām. Taču slimnīca bija ar mums sazinājusies. Mēs vēl cīnījāmies, lai meitenīti dabūtu uz Vaivaru rehabilitācijas centru, jo gribēja sūtīt pie vieglprātīgās mātes. Tas notiek Latvijā, reālā valstī, tas izklausās drausmīgi. Bērnam jāveic operācija un viss pārējais, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot, taču sociālais dienests liek sprunguļus riteņos tāpēc, ka mēs iesaistāmies. Attieksme – it kā mēs būtu ienaidnieki. Bet mēs tādi neesam! Mūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem!”
Bijis arī gadījums ar divām otrās grupas invalīdēm pensionārēm, kuras Priekuļu novadā ziemas laikā izliktas uz ielas.
Edijs strīdējies ar amatpersonām un ielicis stāstu “Facebook”. “Ieradās pārbaudītāji, pēc nepilnas dienas pensionārēm tomēr atrada dzīvesvietu.”
Jādod makšķere, ne zivs
Tāda ir labdarības organizācijas vadītāja cieša pārliecība. “Cilvēkam jāatrod darbs, bet viņš nezina, kā to izdarīt. Varbūt ir nepabeigta pamatskolas izglītība. Mums ir ļoti daudz neizglītotu cilvēku! Dažs, piemēram, raksta CV no e-pasta adreses [email protected], nenorādot ne vārdu, ne uzvārdu, bet biedrības pārstāvji izstāsta, kā tas jādara korekti.
Noliek priekšā tukšu lapu un iemāca, kā pildīt CV. Rādām arī vienkāršāko variantu motivācijas vēstulei. Iedodam kā mājas uzdevumu, lai aizsūta trīs CV darba devējiem. Ir bijuši gadījumi, ka uzreiz atrod darbu. Ja redzam, ka nevaram palīdzēt, ziņojam atbildīgajām instancēm, runājam ar sociālo dienestu. Arī ja aizvedīsi produktus, tas būs tikai uz īsi brīdi un ilgtermiņā problēmu neatrisinās. Tā vairosim ņēmējus, nevis devējus.”
Biedrības noliktavas atrodas Liepājā, Saldū, Tukumā, Rīgā, Rubenē Valmieras pusē, Jēkabpilī, Aizkrauklē – pagaidām septiņi punkti.
Edijs piebilst, ka viņam dienā jāatbild uz vairāk nekā 100 vēstulēm un tad vēl jādodas pie problemātiskajām ģimenēm. Ja nedēļu neatbild uz vēstulēm, sakrājas ap tūkstoti.
Izrādās, ne visi līdzcilvēki labdarības organizāciju darbu uztver viennozīmīgi, nākoties pat saskarties ar nomelnojošu attieksmi. “Par sevi visu ko esmu dzirdējis, bet es par to tikai pasmejos. Reiz dzirdēju, ka man ir jaunākais “BMW X6″, bet man pat nav autovadītāja tiesību. Rīga ir maza – ar sabiedrisko transportu visos virzienos var ērti izbraukāt.”
Vai emocionāli grūtais darbs nenogurdina?
“Enerģija man vēl ir, bet, protams, ir dienas, kad atnāc, iekrīti gultā un neko vairs negribi dzirdēt,” par savām izjūtām stāsta Edijs un atceras pieredzi, kas tomēr atkal no jauna liek celties un darboties. Piemēram, piecu bērnu māmiņu, kurai atklāts vēzis, veduši ārstēties uz Tartu, un, tā kā sieviete nav varējusi strādāt, biedrība ikdienā palīdzējusi ar pārtiku, gādājusi bērniem apģērbu, atbalstījusi morāli.
“Tad ir tā, ka aizdomājies, cik tomēr šī dzīves līnija ir trausla – šādiem cilvēkiem ir jāpalīdz! Tu nevari teikt, ka nevari palīdzēt! Mēs ejam pie cilvēka ļoti personiski, veidojas uzticība un līdz ar to saikne, kas nav pārraujama. Mēs ļoti uztraucamies par katru situāciju – zvanām, runājam, rakstām, braucam ciemos. Ir pensionāri, kuri vienkārši uzaicina uz tējas tasi – parunāties. Dodamies visur, kur sauc,” rezumē Edijs.
