Aleksejs Grigorjevs: Nelaika piezīmes “Rīgas Laikā” 0
Aleksejs Grigorjevs, starptautisko notikumu apskatnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievmīli (viņš pats paziņo lasītājiem, ka tāds esot) ērcina, pēc viņa domām, pārlieku lielā Ukrainas klātesamība publiskajā telpā, zilidzeltenie karogi un saucieni “Slava Ukrainai”. Viņš tur saredz džingoismu (pārspīlētu un kareivīgu patriotismu), kaut arī ne savas valsts un nācijas. Krievijā nekādu džingoismu krievmīlis nesaredz un par to nerunā.
Tomēr galvenais, atzīstas krievmīlis, ir tas, ka viņš mīlot Krieviju un negribot “iesaistīties tādā pretkara kustībā, kuras argumenti cildenos ukraiņus pretstata nekrietnajiem krieviem”. Te lasītājam uz brīdi mute paliek vaļā. Jo karš ir ļoti konkrēta lieta, arī juridiski. Kara iesācējs ir noziedznieks no starptautisko tiesību viedokļa, un šajā gadījumā tā ir Krievijas valdība.
Pagaidām skolas un bērnudārzus, un teātrus ar tur esošajiem civiliedzīvotājiem apšauda ar raķetēm tieši Krievija. Tie, kas to dara, ir nekrietni cilvēki, vēl vairāk: viņi ir noziedznieki. Par Krievijas noziegumiem Bučā un citos Ukrainas ciemos sākta starptautiska izmeklēšana. Bet krievmīlis savus argumentus paceļ tik augstos abstrakcijas līmeņos, ka uz brīdi var aizmirst, par ko vispār ir runa.
Tajā pašā laikā viņa argumenti ir saraustīti no visām pusēm un atgādina Putina Krievijas argumentus par pasažieru lidmašīnas “Boeing” notriekšanas 2014. gada jūlijā: nekādas notriekšana nebija, notriekuši paši ukraiņi, līķi iepriekš tikuši sagatavoti ledusskapjos utt. Galvenais, lai klausītājām vai lasītājām būtu migla acīs. Tāpat krievmīlis piesauc Ivanu Turgeņevu un viņa “Mednieka piezīmes”, Leibnicu un citus vācu filozofus, Aleksandru Hercenu un Marselu Prustu, Nabokovus – tēvu un dēlu, 18. gadsimta Krieviju – bez jelkāda sakara ar kara konkrētajiem notikumiem.
Krievmīlis sapūš filozofiski literāru miglu mums acīs, arī lai paziņotu, ka nevēlas spriest par to, “vai Ukraina ir valsts (vai tai vajadzētu tādai būt)”. Mute atkal paliek vaļā – un kā tad ar ANO, ar starptautiskajiem līgumiem, valstiskās neatkarības un suverenitātes atzīšanu? Nu nevēlas viņš spriest, un cauri! Galvenais, ka viņš ne brīdi neaizdomājas, ko tad paši ukraiņi vēlas.
Ja krievmīļa filozofiski literārie prātojumi šajās piezīmēs ir vienkārši bezgala pavirši, tad viņa atziņas par PSRS un Putina Krieviju ir atklātu melu pilnas. Piemēram, viņš “piesardzīgi atzinīgi atsaucas par padomju multikulturālismu” (kādos sapņos tas viņam rādījies?), bet tagadējā Krievijā viņš saredz federāciju, kurā autonomās republikas “bauda gandrīz pilnu suverenitāti visos jautājumos, izņemot aizsardzību”. To viņš mums stāsta?
Šādu krievmīļu Rietumu universitāšu profesoru vidū ir samērā daudz. Būdami pietiekami izglītoti, lai saredzētu un kritiski vērtētu savas demokrātiskās sabiedrības nepilnības, viņi nevilcinās spriest arī par sabiedrību, kurā nav dzīvojuši un kuru nesaprot. Vienkārši viņiem pietrūkst intelektuālās un ētiskās pazemības, lai paklusētu.
Tā arī veidojies Krievijas un komunisma apoloģētu bars Rietumu intelektuāļu vidū. Nav tā, ka viņi nav gudri – bet gudram gudra nelaime. Ļeņins viņus sauca par noderīgajiem idiotiem. Bet nav ko daudz par viņiem runāt – mums jāpalīdz Ukrainai uzvarēt šajā karā, kurā labais cīnās pret ļauno. Kad uzvarēsim, domāsim par demokrātijas nepilnībām un kā tās pārvarēt. Šodien dienas kārtībā ir krievu fašisma pārvarēšana. Slava Ukrainai!
