Nelaiķa pēdējais joks… Stāsts par veiksmīgu juristu un uzņēmēju, kura atstātais testaments pārsteidza bēriniekus 0
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Šis stāsts ir par Čārlzu Millaru, kurš bija itin sekmīgs kanādiešu jurists un uzņēmējs. Viņš iegādājās ienesīgus nekustamos īpašumus, bija tvaikoņa līdzīpašnieks un alus ražošanas uzņēmuma akciju kontrolpaketes īpašnieks, kā arī iegādājās pārvadājumu rīkošanas uzņēmumu, bija kaislīgs un azartisks spēlmanis, kurš vienlaikus gan lika likmes hipodromā, gan arī bija vairāku žokeju klubu akciju īpašnieks.
Katrā ziņā viņš bija ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, labprāt un bieži jokoja un rīkoja dažādas humora pilnas provokācijas, spējot sasmīdināt praktiski visus pilsētas iedzīvotājus.
Tāpēc, uzzinot skumjo vēsti par Čārlza aiziešanu viņsaulē 1926. gadā, ļaudis no sirds bēdājās, nespējot pat nojaust, ka savu galveno savas dzīves joku viņš aiztaupījis kā pašu pēdējo.
Kā praktiski domājošs cilvēks Čārlzs par savu nākotni neloloja nekādas ilūzijas, labi apzinoties, ka kaut kad nomirs, un tāpēc laikus sagatavojās savai aiziešanai nebūtībā. Atbilstoši viņa paustajai gribai viņa testamentu nolasīja bēru dienā tieši kapsētā – un klātesošie avīžnieki, nemaz nesagaidot sēru ceremonijas beigas, aiztraucās uz savām redakcijām, lai iespējami ātrāk nodotu drukāšanai visnotaļ satriecošus jaunumus par nelaiķa tā dēvēto pēdējo gribu.
Čārlzam nebija pašam savas ģimenes un pēcnācēju, un viņš ar dzīves laikā uzkrāto mantību bija lēmis izrīkoties patiešām oriģināli. Tātad. Katrs Sendvičas, Volkervillas un Vindzoras garīdznieks saņēma kāda žokeju kluba akcijas. Un, par lielu uzjautrinājumu visiem un ikvienam, šo dieva kalpu saimē, kuriem kristiešu striktie kanoni uzlika par pienākumu azartu pieskaitīt grēcīgajām kaislībām, neatradās neviens, kurš atteiktos no savas mantojuma tiesas.
Savukārt alus ražotnes akcijas Čārlzs bija novēlējis sadalīt Toronto garīdzniekiem, kuri tolaik bija slaveni ar savu kaujiniecisko neiecietību pret alkohola lietošanu. Un arī Toronto svētie melnsvārči, par lielu nepatiku baznīcas hierarhiem, burtiski traucās saņemt “savu tiesu”.
Un saistībā ar to, ka jautrību mīlošais Čārlzs vispār nevienu nebija minējis tieši vārdā, garīdznieku vidū acumirklī izcēlās lielas nesaskaņas par to, kuru tad tieši aizgājējs domājis. Rezultātā akcijas nācās dalīt tiesas ceļā.
Vēl trīs Čārlza draugi, kuri vispār cits citu neieredzēja ne acu galā, kā kopīgu īpašumu saņēma aizgājēja itin grezno savrupnamu Jamaikā, turklāt ar nosacījumu, ka nevienam no jaunajiem īpašniekiem nav tiesību pārdot savu daļu. Tomēr visuzjautrinošākais bija testamenta pēdējais punkts, kas paredzēja: atlikusī Čārlza mantības daļa – vismaz 500 000 ASV dolāru – jāsaņem tai Toronto iedzīvotājai, kura spēs nākamo 10 gadu laikā pēc Čārlza nāves piedzemdēt visvairāk bērnu no viena vīrieša.
Var piebilst, ka, protams, vēlāk Čārlza radinieki vairākkārt mēģināja apstrīdēt viņa savdabīgo testamentu, taču Čārlzs tomēr bija nopietns un izglītots jurists ar vismaz 45 gadu stāžu šajā profesijā, tāpēc pat Kanādas Augstākā tiesa bija spiesta aizgājēja pēdējo gribu pilnībā ņemt vērā un atstāt negrozītu…
Un kopš Čārlza bērēm Toronto iedzīvotāji ikvienu sievieti, kura laida pasaulē dvīņus vai trīnīšus, uztvēra kā reālu pretendenti uz vilinošo Čārlza mantojuma daļu.
Pilsētas avīzē parādījās pastāvīga rubrika “Lielais stārķu drudzis”, kurā lielā aizrautībā sekoja ikvienas Toronto daudzbērnu mātes liktenim, un katra šķiršanās vai jauna grūtniecība kļuva par lielisku visdažādāko pārspriedumu iemeslu.
Ontario provinces valdība arī veica mēģinājumu savākt sev šo naudu, taču vārda vistiešākajā nozīmē sievietes sacēlās – visu provinci pāršalca pārsteidzoši vērienīgu protestu vilnis. Piemēram, savu izdevību saskatījušās feministes klaigāja: kāpēc gan varas iestādes izlēmušas pārskatīt Čārlza testamenta pēdējo punktu, kamēr visi pārējie jau ir pilnībā izpildīti? Un tamlīdzīgi.
Tostarp kristiešu baznīca pēkšņi šo testamentu pasludināja par pilnībā amorālu, aicinot sievietes pašām atteikties no dalības tādā apkaunojošā konkursā. Bet tas satrauktās dāmas tikai vēl vairāk uzkurināja. Viņas sauca: “Kas mums var aizliegt dzemdēt aizvien vairāk bērnu?” Turklāt viņas bezbailīgi atgādināja, ka baznīcas kalpi taču savu daļu jau sen ir saņēmuši.
Un mutes bija ciet gan karojošajām feministēm, gan kristiešu baznīcas varai.
Juristi risināja publiskas diskusijas, cenšoties noskaidrot: vai uzskaitīt arī dzemdību laikā mirušos bērnus, vai savas tiesības uz mantojumu saglabā Toronto iedzīvotāja, kura vēlāk aizbraukusi no pilsētas, vai šim “vienīgajam vīrietim” obligāti jābūt likumīgam vīram un kuras piepilsētas iekļaujas Toronto?
Var labi iedomāties, kā viņpasaulē nebeidzami turpina uzjautrināties Čārlzs Millars…
1936. gada 31. oktobrī pilsētas tiesnesis nāca klajā ar paziņojumu par “Stārķu drudža” beigšanos. Līdz finālam bija aizkļuvušas četras sievietes, kuras katra laida pasaulē deviņus bērnus, līdz ar to sanāca, ka Čārlza izsludinātais mantojums bija jāsadala un katrai uzvarētājai tādējādi pienācās 125 000 dolāru.
