Nelāgā slimība ar skaisto nosaukumu – roze 0
Daudzi no tiem, kuri nav ārsti vai kuriem nekad dzīvē nav nācies saskarties ar tā saukto rozi – sāpīgu, sārtu, liesmas zīmējumam līdzīgu plankumu uz ādas, dzīvo ar cerību, ka viņiem šī liksta ies secen, jo ko tad darīs, ja kaut kas tāds sāks izpausties. Meklēt dziedniekus vai tantiņas, kas it kā spēj no tās atbrīvot? Ir pat dzirdēti ieteikumi – sajūtot kaut ko rozei līdzīgu, uz zila papīra ar baltu krītu jāvelk krustiņi, tad roze atkāpjoties. Ārsti zina stāstīt, ka ne viens vien ar tādu zilo papīru, kas pielikts pie kājas, nācis ārstēties slimnīcā. Kas īsti ir šī uzmācīgā slimība – roze?
“Tā ir akūta ādas un zemādas infekcijas slimība, kas, par laimi, nav lipīga,” norāda Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers” ķirurģijas rezidents Jānis Fridrihsons. “To izraisa streptokoks – baktērija, kas šajā gadījumā ieperinājusies ādā un kaut kādu provocējošu faktoru ietekmē radījusi iekaisumu. Būtībā roze ir infekcijas tiešā izpausme.”
Slimība biežāk parādās tiem, kam ir nomākta imūnsistēma, piemēram, pēc pārslimotas vīrusslimības. Tā var izpausties noteiktos apstākļos, kad kājās, retāk – rokās, rodas kādi nelabvēlīgi faktori, piemēram, apakšējās ekstremitātēs ir vēnu mazspēja, kuras dēļ radusies tūska. Šāda ilgstoša tūska traucē ādai atjaunoties, tāpēc tā kļūst uzņēmīgāka pret infekcijām, savukārt tās imūnā sistēma ir nomākta. Līdz ar to baktērijas, kas atrodas uz ādas, spēj pārvarēt aizsargbarjeras, pakļūt zem ādas un izraisīt infekciju.
“Roze lielākoties parādās cilvēkiem gados,” teic Jūrmalas slimnīcas ķirurģe Jevgeņija Kipenska. “Jauniem ļaudīm tā ir retums, jo viņu vecumā parasti nav hronisku slimību, turklāt jauns organisms labāk spēj pretoties provocējošajiem faktoriem – pārkaršana, saaukstēšanās, stress, trauma.
Ar rozi galvenokārt saskaras tie, kam ir kāda hroniska saslimšana, piemēram, sirds mazspēja ar kāju tūsku vai cukura diabēts. Vainojamas var būt neārstētas varikozas vēnas. Rozes parādīšanos var rosināt arī jebkuras, pat ļoti sīkas brūcītes: skrāpētas, durtas, sistas. Pārsvarā slimība parādās uz kājām, retos gadījumos – uz sejas.”
Visbiežāk roze sākas ar vispārēji sliktu pašsajūtu. Tai raksturīgs vētrains slimības sākums, kas parasti noris ar augstu ķermeņa temperatūru (ap 39 °C). Tāda tā ir vidēji trīs dienas, taču var saglabāties līdz piecām dienām, bet tajā pašā laikā nekādu saaukstēšanās vai gripai raksturīgu simptomu nav. Var būt intoksikācijas pazīmes: slikta dūša, reizēm arī vemšana.
Kolīdz sliktā pašsajūta mazinās un ķermeņa temperatūra normalizējas, konkrētā ķermeņa vietā mēdz parādīties karstuma sajūta, stipras sāpes, pietūkums. Dažu stundu vai dienu laikā uz karstās vietas pamazām “uzzied” roze, respektīvi, veidojas apsārtums.
Jāizvēlas nevis dziednieki, bet zāles
Uz jautājumu, vai situācijā, kad parādījusies roze, jādodas pie ārsta vai tomēr var uzticēties dziedniekiem, kā daudzi to dara, J. Fridrihsons atbild: “Ja ir roze, noteikti vispirms jāvēršas pie ārsta – vislabāk uzreiz doties uz slimnīcu, kur atkarībā no slimības pakāpes kļūs saprotams, vai tā būs jāārstē stacionārā vai arī ar to spēs tikt galā ģimenes ārsts.
Gandrīz visos gadījumos rozi izraisošie streptokoki ir ļoti jutīgi pret antibiotikām, tāpēc slimība jāārstē ar antibakteriāliem preparātiem. Šāda terapija parasti ilgst vismaz septiņas dienas. Sasirgušajam paralēli var tikt doti medikamenti pret iekaisumu, alerģiju.
Ņemot vērā, ka rozes izraisītājs streptokoks ir samērā neizturīga baktērija, iespējams, kādam organisms pats spēs ar to tikt galā bez zālēm. Tāds gadījums droši vien ir brīdis, kad dziednieku “ārstēšana” izskatās efektīva, tā sakot – dziednieks darbojas, bet infekciju faktiski uzvarējis pats organisms.”
“Ārstēšanas taktika atkarīga no tā, cik lielā mērā streptokoks savā varā pārņēmis slimnieka organismu,” teic ķirurģe J. Kipenska. “Roze var būt gan pavisam vieglā, gan smagā formā. To nosaka arī tas, cik ielaista pacientam ir hroniskā slimība, cik stiprs bijis provocējošais faktors un cik pats organisms spējīgs pretoties saslimšanai.
Dziednieki var pieveikt vieglu slimības formu. Bet to ir ļoti daudz – no vienkārša apsārtuma līdz tik nopietnai kaitei, ka parādās apdegumiem līdzīgi pūšļi vai pat ādas atmiršana jeb nekroze. Šādā situācijā noteikti jāvēršas slimnīcā, jo vajadzīga profesionāla konsultācija.
Ar tantiņām ir tā – psihoemocionālais faktors pacientiem vienmēr ir svarīgs. Tas, ka tic tantiņai, var palīdzēt. Bet profesionāļa konsultācija vajadzīga ne tikai saistībā ar rozi, bet ar fona slimību, kas padarījusi iespējamu tās uzliesmojumu. Turklāt ne vienmēr cilvēka paša diagnoze sakrīt ar daktera noteikto – iekaisīgais laukums var nebūt roze.”
Tūska rozes vietā parasti saglabājas līdz trim mēnešiem. Ja roze ir uz rokas vai kājas, ļoti liela nozīme ir elastīgās saites vai kompresijas zeķu lietošanai, kas šajā agrīnajā atveseļošanās periodā neļaus limfātiskajiem vadiem paplašināties. Līdz ar to var gaidīt mazākas un vieglāk panesamas sekas un ātrāk atjaunot ekstremitātes izskatu un funkciju, un panākt pilnīgu sūdzību izzušanu.
“Ja roze tiek pareizi ārstēta, apsārtums noteikti pāriet, tomēr reizēm provocējošu faktoru dēļ var atjaunoties,” norāda J. Kipenska. “Lai tā nenotiktu, pats svarīgākais pacientam ir rūpēties par savu veselību un, cik vien iespējams, samazināt provocējošos faktorus. Piemēram, diabēta gadījumā vēlams sekot savam cukura līmenim asinīs un nepieļaut brūču rašanos, hronisku sirdsslimību gadījumā – likvidēt tūskas, kā arī noteikti ārstēt vai operēt varikozas vēnas. Bet, ja uzradusies kāda brūce, to vēlams pareizi apstrādāt un veicināt sadzīšanu.”
