Māris Zanders: Nelāga sajūta 12
Neko jau nepareizu premjers neteica, pavēstot, ka Latvijas iedzīvotājiem “nevajadzētu raizēties” saistībā ar Krievijas šonedēļ rīkoto raķešu šaušanas pārbaudi Baltijas jūrā. Pat tad, ja šī būs pirmā reize, kad kaimiņvalsts žvadzina savas raķetes tik tuvu Latvijas teritorijai (citkārt tās rīkotas pašas Krievijas ekonomiskajā zonā Kēnigsbergas rajonā). Citu komentāru no Latvijas amatpersonu puses objektīvi nevarēja būt.
Tomēr nelāga sajūta ir, un tās pamatā ir militārās sfēras aspekts, par kuru mēs visbiežāk vispār nedomājam. Šo aspektu varētu, lietojot skaidru valodu, apzīmēt kā “kaut kas noiet greizi”.
Lai gan man nav ne mazāko ilūziju par Kremli, nedomāju, ka tas gatavs tiešai militārai konfrontācijai. Kaut gan pragmatisku apsvērumu dēļ – savus mērķus Krievija var sasniegt, arī neķeroties pie militāriem līdzekļiem. Vienlaikus neviens nevar izslēgt, vienkāršoti izsakoties, tehnisku kļūmju iespēju. Tādas dažādu militārās tehnikas izmēģinājumu, manevru un izmantojuma gadījumos ir notikušas, notiek un notiks. Tādas atgadās Krievijai, ASV, Ķīnai utt. Tikai skaidrs, ka pašiem militāristiem nepatīk par to runāt. Kad tiek zaudēta kontrole pār kādu kosmisko staciju vai pavadoni, kā tas pavisam nesen notika ar Ķīnas “Tiangong 1”, jautājums, kur objekts nogāzīsies un ar kādām sekām, tiek apspriests samērā plaši un atklāti, jo runa nav par ieroci. Savukārt militāro tehnoloģiju gadījumā mēs lielākoties varam vien vadīties pēc pieņēmuma – ja kļūmes gadās ar civiliem mērķiem domātām nesējraķetēm un kravas kuģiem, kādēļ lai tādas negadītos arī ar militāriem mērķiem paredzētiem “dzelžiem”. No šā viedokļa Kučinskim gan ir, gan nav taisnība. Un tiesa arī, ka šis secinājums neko daudz nedod.
Latviešu valodā netrūkst izteiksmīgu apzīmējumu likteņa izaicināšanai – “nespļauj dievam acīs” utt. Jautājums: kādēļ cilvēki (pieņemot, ka politiķi un militāristi nav pašnāvnieki) turpina spļaut? Man ir nelāgas aizdomas, ka iemesli ir a) nepamatota pārliecība par to, ka “mēs visu kontrolējam!”, b) karš ir pārvērties par “bildīti” TV ekrānos vai internetā, kas stāsta par kaut ko citur un vienīgi citur notiekošu. Tāpat kā mēs ikdienā lietojam dažādus mehānismus, nedomājot par to, kas ir to darbības pamatā, arī militārās tehnoloģijas, tām kļūstot arvien sarežģītākām un nespeciālistam nesaprotamām, kļūst zināmā mērā abstraktas. Kaut kas tikpat “nereāls” kā filmās redzamais.
Tādējādi ļaudis – vienalga, Krievijā, Ziemeļkorejā vai citur – skatās uz “saviem” nāves ieročiem nevis adekvāti kā pret viņiem pašiem pavērstiem, bet kā uz pierādījumu “savai” varenībai, kaujas spējām un līdzīgām blēņām. Līdz ar to, manuprāt, kamēr iznīcināšanas tehnoloģijas tiks uztvertas tikai kā vienas no mūsdienu pasaules tehnoloģijām, kamēr tās tiks uztvertas kā līdzeklis konkurences cīņā, nevis konfliktā, kurā uzvarētāju nevar būt, tikmēr politiskā un militārā elite būs motivēta spļaut dievam bārdā. Citiem vārdiem sakot, nelāgās sajūtas iemesls ir nevis kāds konkrēts personāžs ar vārdu un uzvārdu (Putins, Tramps u. c.), bet cilvēku populācijas 21. gadsimtā vājā nojausma par to, ko 21. gadsimtā nozīmē ieroči. Vai neesmu pārāk pesimistisks? Klau, pārcilāsim prātā, kādas tik protesta kustības nav mūsdienu pasaulē (vismaz Rietumu) – par sieviešu tiesībām, par dzīvnieku tiesībām, par dažādu minoritāšu tiesībām (visas vajadzīgas, bez ironijas) utt.; cik bieži mēs esam dzirdējuši līdzvērtīga mēroga un degsmes līmeņa protestus pret militārismu? Reti, jo laikam taču to neuzskatām par pietiekami nopietnu tēmu.
Senās Ķīnas “Kara mākslas” autoram Sun Dzi tiek piedēvēta tēze, kas skan apmēram tā: ja tu nepazīsti pats sevi, var uzskatīt, ka lielā mērā cīņu jau esi zaudējis, vēl pirms tā sākusies. Manuprāt, visas runas par tādiem vai citādiem militāriem apdraudējumiem, manevriem – nomierinošas vai piepaceltā tonī – ir diezgan tukšas, kamēr mēs neesam noskaidrojuši, kā mēs paši izprotam karu 21. gadsimtā, cik mēs spējam to novietot pašu dzīves kontekstā.
