Olafs Zvejnieks: Diez vai visi skeptiķi ir slepeni Lemberga, Meroni, Šķēles un Šlesera atbalstītāji. Kāpēc labot to, kas nav salauzts? 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Soli pa solim uz priekšu virzās Satiksmes ministrijas rosinātā ostu pārvaldības modeļa maiņa, un ar katru nākamo soli par to rodas vairāk jautājumu.
Jāatgādina, ka idejai par ostu pārvaldības modeļa maiņu (lasi – ostu pārņemšanu valsts rokās) ir jau diezgan gara vēsture – tā sākās 2019. gada 9. decembrī, kad Aivaru Lembergu un Ventspils Brīvostas pārvaldi ASV iekļāva Magņitska sankciju sarakstā.
Pēc tam burtiski dažu nedēļu laikā valsts pārņēma Ventspils un Rīgas ostu praktisko pārvaldīšanu un paziņoja par mērķi mainīt ostu pārvaldības modeli.
Kopš šī dramatiskā brīža pagājuši 16 mēneši un – kas ir mainījies?
Pirmdien notikusī diskusija starp uzņēmējiem un ostu pārstāvjiem no vienas puses un Satiksmes ministriju no otras atklāja, ka visi tie jautājumi, kas pirms gandrīz pusotra gada tika jautāti par gaidāmo ostu pārvaldīšanas modeli, joprojām ir neatbildēti.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits diskusijas gaitā tikai paziņoja, ka viņš sadzirdot konstruktīvus un pozitīvus priekšlikumus, kas neesot pretrunā ar likumprojektu, kurš tikšot iesniegts Saeimā.
“Ir detaļas, kuras var pieslīpēt Saeimā,” teica ministrs.
Diez kādu optimismu gan šāds paziņojums nerada, ņemot vērā, ka pagājuši 16 mēneši un nevienā no svarīgākajām problēmām nekāds risinājums nav rasts.
Lai gan ministrija slavē savu likumprojektu par to, ka tas ieviesīšot kristāldzidru skaidrību ostu pārvaldē, aiz skaistajiem lozungiem slēpjas desmitiem neatrisinātu problēmu.
Uzskaitījums varētu sākties ar to, ka nav skaidrs, kādas būs uzņēmēju tiesības šādā pārvaldes modelī, jo nevajadzētu ne mirkli aizmirst, ka reālo naudas plūsmu un ostu ieņēmumus rada tajās strādājošie uzņēmēji, nevis ministriju ielikteņi.
Diez vai viņus apmierinās sēdvietas konsultatīvās padomes istabiņā bez reālām lemšanas tiesībām.
Īpaši tas varētu attiekties uz Liepājas ostu, kurā atšķirībā no Rīgas un Ventspils, kuru attīstība pēdējos gadu desmitos finansēta no valsts budžeta un ES fondiem, galveno lomu attīstībā ar saviem ieguldījumiem spēlējuši tieši uzņēmēji.
Uzskaitījumu varētu turpināt ar pašvaldību iesaisti jaunajā pārvaldes modelī, kurā ministrijas piedāvājumā paredzētas vien tiesības iegūt akcijas, nevis tās jau tiek automātiski piešķirtas.
Visu triju lielo ostu teritorijās ir pašvaldības infrastruktūras objekti un dzīvojamie nami, un atkal šī problēma visvairāk skar Liepāju, jo Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) teritorijā ietilpst apmēram 60% no pilsētas teritorijas.
Pa 16 mēnešiem tā arī nav kļuvis skaidrs, kurš pēc ostu pārvaldības modeļa maiņas, ja tā vispār notiks, atbildēs par SEZ teritorijā esošo dzīvojamo namu apgādi ar siltumenerģiju un ūdeni.
Ja tas nav kļuvis skaidrs pa 16 mēnešiem, tad kāpēc būtu optimistiski jācer, ka tas noskaidrosies to dažu mēnešu laikā, kurus likumprojekts pavadīs Saeimā?
Un tās ir tikai redzamākās problēmas – vēl ir arī jautājumi par mērķiem, kurus izvirza reforma; izņemot dažu noteiktu personu padzīšanu no ostām, reformai trūkst ekonomisko efektu izvērtējuma, risku izvērtējuma, nav skaidrs jautājums par apbūves tiesībām ostās un tā tālāk.
Īsi sakot – likumprojekts šobrīd nerada pieņemšanai gatava dokumenta iespaidu.
Kāds tur brīnums, ka ostu uzņēmēji ir pret šo reformu, kaut gan arī viņiem nav nekas iebilstams pret caurspīdīgumu un labu pārvaldību.
Protams, nevar noliegt, ka idejas līmenī ostu pārvaldes reformai ir arī savas priekšrocības – piemēram, solījums, ka ostu pārvaldei varētu konkursu, domājams – starptautisku, ceļā atrast profesionālus un politiski neitrālus pārvaldītājus.
Tāpat ostu un dzelzceļa nonākšana vienās rokās varētu palīdzēt saskaņot visu intereses un teorētiski izveidot konkurētspējīgāku Latvijas tranzīta koridora piedāvājumu.
Kaut kad nākotnē, kad tranzīta nākotni atkal noteiks veselīga ekonomiska konkurence, nevis citu valstu politiskie lēmumi, tam varētu būt nozīme.
Tomēr neskaidrie nākotnes solījumi nav pietiekams arguments, lai pārliecinātu skeptiski noskaņotos ostu un tranzīta uzņēmējus pievērt acis uz daudzajiem neskaidrajiem jautājumiem šodien.
Uz to norādījuši arī vismaz divi lielie valdības sociālie partneri – Latvijas Darba devēju konfederācija un Ārvalstu investoru padome Latvijā.
Un diez vai visi skeptiķi ir slepeni Lemberga, Meroni, Šķēles un Šlesera atbalstītāji, kuriem tiek maksāts par to, ka tie torpedē Tāļa Linkaita un Jāņa Bordāna (abi – JKP) iemīļoto projektu.
Ja vēl pirms iesniegšanas Saeimā netiks panākta vienošanās vismaz par daļu neskaidro jautājumu, tad diez vai šis likumprojekts kādreiz pārvērtīsies par likumu.
