Par klasiku kļuvusi renesanses laika vācu izcelsmes ceļotāja alķīmiķa, astrologa un burvja doktora Johana Georga Fausta biogrāfija, kas kļuva par iedvesmas avotu populārajai leģendai par apsēsto doktoru Faustu. Tā radās ap 1580. gadu. Par kulmināciju kļuva Kristofera Marlo “Traģiskais doktora Fausta stāsts” un J. V. Gētes “Fausts”. Atbilstoši leģendai Fausts kaislīgi sapņoja par baudām piepildītu dzīvi, sāka nodarboties ar okultajām zinātnēm, kas palīdzēja viņam nodibināt sakarus ar nelabo. Viņi noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru 24 gadus nelabais kalpos Faustam apmaiņā pret viņa dvēseli. Pēc 16 gadiem doktors gan sāka šaubīties par izdarīto un vēlējās lauzt līgumu ar nelabo, lai atdabūtu atpakaļ dvēseli. Taču velnam tas nebija pa prātam.
Kornēliuss Agripa bija viens no veiksmīgākajiem renesanses laika rakstniekiem ezoteriķiem. Viņš studēja jurisprudenci un medicīnu, taču neieguva nevienu zinātnes grādu. Viņu uzskatīja par burvi, okultu rakstnieku, teologu, astrologu un alķīmiķi. Viņš bija līderis kustībai, kas aizstāvēja burvestībā apsūdzētās sievietes. Agripa uzrakstīja trīs grāmatas, kas veltītas okultiem pētījumiem, un ir populāras vēl mūsdienās. 1535. gadā viņu apsūdzēja ķecerībā un piesprieda nāvessodu, taču viņš aizbēga. Pa ceļam uz mājām Agripa saslima un nomira. Pēc viņa nāves sāka klīst baumas, ka viņš sadarbojies ar dēmoniem. Saskaņā ar vienu no populārākajām leģendām, atrodoties uz nāves gultas, Agripa izlaidis brīvībā melnu suni, kas bija viņa draugs. Šis suns tāpat figurējis dažādās leģendās par Faustu. Gētes darbā tas ir pats Mefistofelis melna pūdeļa izskatā.
Paradoksāli, bet starp cilvēkiem, kuri noslēguši darījumus ar nelabo, bijuši arī kristiešu dieva kalpi, kuru dzīvesveids apkārtējiem radīja aizdomas. Par to, cik taisnīgi bijuši šie apvainojumi, šodien grūti teikt, taču vēsturē šo garīdznieku vārdi uz visiem laikiem palikuši aptraipīti.
Viens no viņiem ir Romas katoļu pāvests Silvestrs II. Viņš bija viens no izglītotākajiem sava laikmeta cilvēkiem, labi orientējās matemātikā, mehānikā un astronomijā. Viņš izgudrojis svārsta pulksteni, kā arī Rietumeiropas valstīs ieviesa arābu ciparus. Viņš bija dabas zinātņu, matemātikas, teoloģijas, mūzikas un filosofijas grāmatu autors. Silvestru II uzskatīja par visievērojamāko sava laika pāvestu. Taču pēc viņa nāves sāka izplatīties baumas par to, ka viņa neordinārās prāta spējas un izgudrošanas talants ir no sātana. Daudzi pētnieki domā, ka tamlīdzīgas baumas radās tādēļ, ka Silvestrs itin cieši komunicēja ar arābu zinātniekiem un centās izskaust tādu grēcīgu parādību kā garīgā titula un baznīcas amatu pārdošana un pirkšana.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
