DĒMONISKIE RITMI 10
Tieši ar velnišķu, ne dievišķu talantu pasaules vēsturē iegājis izcilais vijolnieks Nikolo Paganīni (1782–1840). Ar savu talantu viņš apbūra, pārsteidza un biedēja. Piecu gadu vecumā viņš iemācījās spēlēt mandolīnu, bet septiņu gadu vecumā jau pats komponēja mūziku. Publikas priekšā viņš sāka uzstāties 12 gadu vecumā, bet 17 gados jauno mūziķi piemeklēja nervu sabrukums. Tad viņš meta malā vijoli un pievērsās saviesīgās dzīves baudām. 22 gadu vecumā viņš tomēr pārtrauca trakulīgo dzeršanu un kļuva par spožāko zvaigzni sava laika mūzikas pasaulē. Paganīni spēja uz četrām stīgām vienlaikus spēlēt trijās oktāvās (arī mūsdienās ar tādu meistarību var palielīties vien retais). 23 gadu vecumā viņš uzrakstīja 24 kapričo, un vēl daudzus gadus pēc tam neuzradās neviens mūziķis, kurš spētu izpildīt šo Paganīni mūziku…
Kad viņš spēlējis savas brīnišķās pasāžas, publika aizkustinājumā raudājusi. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir “Le Streghe” – “Raganu deja”. Cilvēki bija pārliecināti – lai apgūtu tādu vijoļspēles tehniku, Paganīni noslēdzis darījumu ar pašu nelabo. Daži viņa koncertu pastāvīgie apmeklētāji pat apgalvoja, ka redzējuši, kā velns palīdz viņam uzstāšanās laikā.
Paganīni nomira Nicā 1840. gada maijā ar kakla vēzi, bez grēksūdzes un bēru ceremonijas. Dažas dienas pirms nāves pie viņa ieradās mācītājs, taču Paganīni atteicās no viņa pakalpojumiem. Nicas bīskaps Domeniko Galvano atteica viņam aizlūgumu par dvēseles mieru, un tajos laikos bez aizlūgšanas apbedīšana nebija iedomājama. Ķermeni aizveda uz Paganīni dzimteni, Dženovu, taču arī te gubernators aizliedza bēres. Tā Paganīni zārkā ceļoja no vienas vietas uz citu. Stāstīja, ka naktīs ap zārku dejojot velni, bet vijole pati par sevi spēlējot baigu “danse macabre”. Paganīni ķermeni apglabāja un no jauna atraka vairākas reizes. Vien 1929. gadā viņš iemantoja mūžīgu mieru Dženovas kapsētā.
Bet pirms Paganīni, apmaiņā pret savu dvēseli, par vijoles virtuozu kļuvis vēl kāds itāļu komponists un vijolnieks – Džuzepe Tartīni (1692–1770). Viņš rakstīja instrumentālo mūziku un sakomponēja vismaz 400 skaņdarbu. Atšķirībā no saviem laikabiedriem, viņš nerakstīja baznīcas mūziku un operas. Viņa jaunrades pamatā bija vijoļkoncerti un sonātes.
Darbs, kas atnesa viņam sliktu slavu, saucās “Velnišķā sonāte”. Atbilstoši leģendai Tartīni reiz izstāstījis franču astronomam Žeromam Lalandam par savu sapni, kurā pie viņa ieradies velns un piedāvājis savus pakalpojumus. Mūziķis pieņēmis no velna dažas mācību stundas, tad iedevis vijoli savam jaunajam draugam, lai viņš nodemonstrē savu mākslu. Velns nospēlējis tik meistarīgi, ka mūziķim sajūsmā aizrāvās elpa. Pēc pamošanās Tartīni tūlīt steidzās pierakstīt sapnī dzirdēto sonāti, izmisīgi cenšoties atminēties melodiju, kuru dzirdējis sapnī. Tomēr tas, ko viņš pierakstīja, bija, pēc viņa sacītā, tik nesalīdzināms ar mūziku, ko viņš bija dzirdējis sapnī, ka, ja viņam būtu citi iztikas līdzekļi, viņš salauztu savu vijoli un pārtrauktu nodarboties ar mūziku uz visiem laikiem.
Apmaiņā pret talantu dvēseli iemainījis arī leģendārais blūza spēlmanis Roberts Džonsons (1911–1938). Mūzikas vēsturē viņa dzīvesstāsts pārtapis baisā leģendā, kurā vairs grūti nošķirt realitāti no izdomas. Viņa stāsts aizsākās mazā pilsētiņā Heizelhērstā Misisipi štatā, kur 19 gadu vecumā viņš iepazinās ar slaveniem blūzmeņiem. Viņi tik ļoti iedvesmoja jauno mūziķi, ka viņš neatkāpās ne soli un neatlaidīgi uzprasījās spēlēt kopā ar viņiem un braukāt līdzi, spēlējot īstu “melno blūzu”. Tiesa, ģitāras spēles māksla viņam lāgā nepadevās, tāpēc puisim parasti atteica.
Iekarsis Džonsons deva solījumu, ka reiz pārspēs visus un spēlēs blūzu kā neviens. Tad viņš uz dažiem mēnešiem nozuda no pilsētas. Kad viņš atgriezās, kā pauduši aculiecinieki, viņu priekšā bija jau gluži cits cilvēks, kurš patiešām spēlēja tā kā neviens. Taču maigais pusaudzis bija pārvērties līdz nepazīšanai. Īsā laikā viņš bija pārtapis par nobriedušu vīrieti, kurš citiem iedvesa ne vien bijību, bet arī bailes. Turklāt savās dziesmās viņš sāka slavināt velnišķus motīvus (“Me and the Devil Blues”, “Dead Shrimp Blues”…). Visi šie nostāsti kļuva par pamatu mītam, ka izcilais blūzmenis savu dvēseli pārdevis velnam.
