Visu aizmirstu vietu pārvērš par pasaku. Ciemos pie mežkopja Jura Krūma Dunikā 1
Dunikas pagastā, netālu no Lietuvas robežas, pa meža ceļiem var braukt kilometriem tālu, nesatiekot nevienu cilvēku un neredzot nevienu lauku sētu. Tāpēc šī vieta iesaukta par Nekurieni. Pamestajās, dubļainajās ganībās starp meža masīviem agrāk auga tikai krūmi, bet šodien slejas vērtīgs mežs un pa uzbūvētajiem ceļiem var pārvietoties pat šķīdoņa laikā. “Šī visu aizmirstā vieta pārvērtusies par pasaku! Turklāt ar minimāliem izdevumiem! Protams, bez Eiropas Savienības atbalsta es to nevarētu,” neslēpjot prieku par paveikto, atzīst Juris Kūms.
Ar minimāliem izdevumiem
Viņš ir šo pārvērtību vaininieks, kurš, apsaimniekojot ģimenes meža īpašumus, uzbūvējis ceļus un atjaunojis meliorācijas grāvjus 50 kilometru garumā. Par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu Juris Kūms izvirzīts nozares gada balvai “Zelta čiekurs”.
“Juris ir ļoti apsviedīgs puisis. Viņš pārpircis sen pamestās, nomaļās, pilnīgi aizaugušās zemes un pārvērtis tās līdz nepazīšanai. Patriots un sava darba fanātiķis,” tā meža īpašnieku raksturo Meža konsultācijas pakalpojumu centra Dienvidkurzemes nodaļas vadītājs Uldis Šēnbergs. Viņš savulaik aicinājis draugu piedalīties meža īpašniekiem paredzētajos semināros un mudinājis rakstīt projektus.
Taču viss sācies vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tehnikumā, kurā Juris apguvis uzņēmējdarbību, angļu valodu mācījuši ārzemnieki un puisis to labi apguvis. Tas ļāvis brīvi kontaktēties ar ārzemniekiem un, jau strādājot policijā, sadraudzēties ar kādu dāni. Latvijā bija sākusies privatizācija, un dānis teicis: lielākā vērtība ir zemei, ņem zemi! Juris to sadzirdējis, un pirmajā privatizācijas kārtā ģimene par sertifikātiem iegādājusies zemi jūras malā. “Toreiz nevienam jūrmala īpaši neinteresēja, smiltīs tak nevarēja audzēt kartupeļus! Mammai Aijai šie trīsdesmit hektāri, kas robežojas ar jūru, maksāja 200 latu,” viņš atceras. Vēlāk pirkuši gan mežus, gan pamestas lauksaimniecības zemes visur, kur varējuši iegādāties pēc iespējas lielāku platību, un izdevies tikt pie zemes gabaliem, kur vienuviet 150 ha. Kopumā ģimenei tagad pieder 700 ha meža un pamestas lauksaimniecības zemes.
Gadā apmežo 40 hektāru
Katru gadu Juris Kūms apmežo aptuveni 30–50 ha, iepriekš zemi meliorējot, bet no grāvjiem izrakto smilti papildina ar granti un izmanto meža ceļu būvē.
Lai šos darbus varētu veikt, izmantojot lauku attīstībai paredzēto naudu, tiek rakstīti projekti. Atjaunojot meliorācijas sistēmas, Eiropas un valsts nauda sedz 75%, bet uz meža īpašnieku attiecas 25% izmaksu, kas būtībā ir caurteku cena. Pēc meliorācijas kokiem gadskārtas pieaug divas reizes ātrāk, tāpēc ieguldītais atmaksājas. Ar krūmiem apaugušo zemi vispirms notīra šķeldotāji, kuri par darbu saņem graudā – visu, kas uz zemes izaudzis. Tad lauks tiek uzarts, un tajā drīz vien ieaug bērzi. Pēc tam platības tiek papildinātas ar skujkokiem – eglītēm, jo tās mazāk garšo meža zvēriem. Par mistraudzēm var saņemt vislielāko atbalstu, tāpēc stāda galvenokārt lapu un skuju koku mežu. Mitrākās vietās dēsta melnalksni, kura stādus pērk SIA “Rīgas meži” stādaudzētavā “Norupe”. Stādi esot ļoti labi, un melnalkšņa audzes augot lieliski. Meža saimnieks stāda arī liepas, kļavas, bet vienu upes krastu apaudzējis ar gobām.
“Es nedaru kā citi, kuri, veidojot mistraudzi, vienu rindu stāda ar lapu kokiem, otru – ar skuju kokiem. Lapu kokiem jāaug tiem piemērotās vietās, lauku nostūros. Divu hektāru platībā iestādīju arī ozolu audzi. Katram kociņam blakus vajadzēja iedzīt divus mietiņus un aplikt apkārt sietu. Kopā ar draudzeni Ingu visu darījām pašu spēkiem. Viegli nebija, taču gandarījums liels – pēc gadiem simt cilvēki priecāsies par ozolu birzi,” domā Juris Kūms. Nākamgad viņš plāno divos hektāros iestādīt liepu audzi.
Stāstot par mežaudzēm, saimnieks piemin kādu vietu, kur nekas nav audzis. Tad veduši augsni uz laboratoriju, un analīzēs atklājies, ka tā ir pārāk skāba. Zinātnieki ieteikuši šajā vietā stādīt cietos lapu kokus, un saimnieks izvēlējies kļavas. Tā kā šis koks briežiem garšojot vēl labāk nekā priede, stādus apstrādājuši ar “Cervicol”. Meža īpašnieks sadarbojas ar zinātniekiem, pētot, kā meža augšanu ietekmē augsnes bagātināšana ar minerālmēsliem.
Lietuvā stādi krietni lētāki
Egļu stādus Juris Kūms pērk Lietuvā, jo cena un kvalitāte tur daudz pieņemamāka. Piecgadīgi egles stādi, kas augumā jau līdz ceļiem, pie kaimiņiem maksājuši 8 santīmus, kamēr Latvijas kokaudzētāji par divgadīgiem stādiem vēlējušies saņemt 10 santīmu. Turklāt lietuvieši rīkojot akcijas, kuru laikā stādus tirgojot pat par 3 santīmiem gabalā. Ja izaudzētais paliekot pāri, piedāvājot kociņus pat par velti – labāk tā, nekā kurināt ugunskuru. Saimnieks novērojis, ka Latvijā un Lietuvā biznesa filozofija atšķiras. Lietuvieši gatavi pelnīt pa latam katru dienu, kamēr latvieši vēlas tūkstoti uzreiz, kaut gan pēc tam čiks vien sanāk…
Jurim Kūmam piederošajos īpašumos tagad tiek rīkoti semināri mežu īpašniekiem, rādot, kā pieņemas Lietuvā un tepat Latvijā pirkti koku stādi. Izrādās, no Lietuvas vestās eglītes jākopj tikai vienu reizi, jo kociņi ir pārauguši zāli, turpretī vietējo kokaudzētavu stādmateriāls, lai gan kopts reizes trīs, joprojām zālē nav viegli atrodams. Tāpat mežsaimnieki var novērtēt, kā bijušajā lauksaimniecības zemē aug pašatjaunojies mežs, ko kopj vienu vai vairākas reizes. Juris dod priekšroku vienreizējai audzes kopšanai, jo ir mazāki meža zvēru nodarītie bojājumi, turklāt kociņi konkurējot raujas uz augšu ātrāk.
Ģimenes īpašumos gada laikā nocērt aptuveni desmit hektāru, pamatā – lapu kokus, tostarp alkšņus. Protams, peļņa nav tik liela kā par skuju kokiem, taču par alkšņu taras klučiem Liepājas pusē maksājot aptuveni 39 eiro/m3 un pieprasījums esot visu gadu. Vēl saimnieks domājis dažviet nomainīt neproduktīvas audzes pret produktīvām, taču Valsts meža dienesta ļaudis, kuriem šajā sakarā jāizdod atļauja, teikuši, ka mežam nav ne vainas, lai tikai aug tālāk.
Juris saka, ka katram latvietim vajag trīs mājas: vienu pilsētā, otru uz laukiem, trešo pie jūras. Liepājā māja ir. Laukos ir dārza mājiņa, bet pie jūras mājas vēl nav. Nākamgad viņš policijā būs nostrādājis 20 gadu un varēs doties izdienas pensijā. Tad mežiem atliks vairāk laika, un pamazām tiks īstenots arī sapnis par mājiņu pie jūras.
