Monika Zīle: Cik ļaužu Latvijā dienas vada savdabīgā nekurienē? 21
Ziņa par Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) speciālistu gūto šoku, valsts austrumu pierobežā secinot – daudziem tur dzīvojošajiem Āfrikas cūku mēra (ĀCM) plosīšanās jau vairāku nedēļu garumā pie viņu sliekšņa ir palikusi informatīvi nepamanīta –, uzplaiksnīja un pazuda starp citām viendienītēm bez pēdām. Kā vieglu spalvu mākoni to nesagremotu norija pirmsvēlēšanu pamalē tumstošie padebeši, kuru iekšienē jau dīžājas pagaidām pievaldītu pērkonu zirgi, sasprindzinot visu politisko spēku uzmanību: sargi, Die’s, nokavēt mirkli, kad savus aidiniekus vaļā palaidīs konkurenti!… Nedrīkst skaļi cūku slimību vērtēt kā nenozīmīgu, joki mazi, bet uz gaidāmā Saeimas krēslu bīdīšanas fona šī sērga būs tikai attiecīga dienesta rūpju bērns, nevis likumdevēja un izpildvaras saskaņotas uzmanības vērts notikums ar tālejošām sekām, – tā mums vajadzētu saprast iemeslu, kāpēc PVD apmulsums nav guvis plašāku atbalsi. Diemžēl varas gaiteņos valstiskās informācijas vakuums pie Latvijas austrumu robežas joprojām nešķiet būtisks. Ziemas vidū daži valdošās koalīcijas politiķi kopā ar masu saziņas līdzekļiem pašausminājās: nu, trakums gatavais, nu, ārprāts klusais, ka Dagdas novada Bērziņos vai pie Zilupes tauta nezina savas valsts prezidenta uzvārdu, kaut kas steidzami jādara, citādi…
Jā, citādi – kas? Visus iespējamos ļaunumus ikviens par drošību un sabiedrības vienotību norūpējies indivīds drīkst iztēloties pats un “cepties” savā nodabā, cik viņam tīk. Mēs diezgan precīzi zinām – paldies ieinteresētiem ekonomikas pētniekiem! – uz ārzemēm izbraukušo cilvēku skaitu. Taču pat aptuvenības robežās nav lēsts, cik ļaužu Latvijā dienas vada savdabīgā nekurienē, pēc statistikas datiem būdami šīs valsts iedzīvotāji, bet patiesībā atrazdamies grūti definējamā informatīvajā telpā. Nav gluži taisnība apgalvojumam, ka visi, kuru televizora ekrānu nesasniedz tālrādes “Panorāma”, tāpēc jūtas piederīgi Baltkrievijai vai Vladimira Putina Krievijai. Pietiek dažas dienas pagrozīties gar mūsu austrumu robežu, lai konstatētu ļoti vienkāršu un tajā pašā laikā biedējošu patiesību: cilvēki klausās un skatās to, kas mājās ienāk pa raidītāju tīkliem, bet viņu pašu iekšējā uztverē atslēdzies jel kādas valstiskās piederības kanāls. Kurā tieši brīdī tas katram noticis, būtu īpaša svarīguma izpētes projekta jautājums. Bet pat mājienu līmenī nav dzirdēta nopietna politiķu vēlme šai lietai reāli pievērsties, lai iepūstu dzīvības dvašu labi apgūtajai mantrai par to, cik svarīgs Latvijai katrs tās cilvēks.
Visa minētā kontekstā skeptiski lūkojos uz plāniem par īpaši cittautiešiem domātā informācijas kanāla vai kāviņutursauc veidošanu. No kurienes, diez, to iecerējušajiem pārliecība, ka pierobežas aborigēniem pastāv šādu ziņu nepieciešamība? Tā jāatdzīvina vispirms. Kādā veidā? Lūk, uzdevums visiem, kuri naski jau ziepē zoles raitākai slīdēšanai Jēkaba ielas virzienā. Jo valstij būtiskas informācijas izplatīšanai nav tikai ideoloģiski emocionāla, bet arī stratēģiska nozīme, un ĀCM gaidījums to pārliecinoši apstiprina.
Daugavpils novada Demenē dzirdēju anekdoti, kas vietējā folklorā saglabājusies kopš laikiem, kad Polija un Krievija izmantoja Latgali karagājienu norēķiniem. Nu, lūk: pie vietējās babiņas ierodas kārtībnieks ar ziņu: kopš rītdienas tu dzīvosi Polijā. “Cik jauka vēsts!” vecīte priecājas. “Tās aukstās krievu ziemas jau bija līdz kaklam.”
Smieklīgi? Viss atkarīgs, no kuras puses skatāmies.
