Nekur pasaulē nav izdevies atrast ideālu sociālā nodrošinājuma shēmu māksliniekiem 0
“Latvijas Avīze” jau rakstījusi par iecerēto likumu par radošajām profesijām, par mākslinieku ienākumu un nodokļu sistēmu pirmskara Latvijā, atklājot problēmas, ar kurām saskaras radošo profesiju pārstāvji, veicot nodokļu maksājumus un krājot pensijas kapitālu, kā arī par Latvijas radošo savienību rīkoto diskusiju (“Nākotni kaļam šodien” 3. janvārī, “Neatliekams valsts kulturāls uzdevums” 4. janvārī, “Radošajiem – putna brīvību?” 11. janvārī).
Kaut arī mūsu mākslinieki noteikti pieder pie sociāli vismazāk nodrošinātajiem vismaz Eiropā, nevar teikt, ka radošo profesiju pārstāvju statuss, nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēma būtu ļoti sakārtota arī citur pasaulē.
Sarežģītie mākslinieki
To labi parāda Lielbritānijas piemērs. Tieši Apvienotā Karaliste, gadsimtiem mainoties, par vienu no galvenajiem savas ekonomiskās stabilitātes pamatiem atzina radošumu. Tomēr vēl 2002. gadā pētījums par mākslinieku sociālo nodrošinājumu atklāja vairākus vājos punktus Lielbritānijas likumdošanā, kas lielā mērā attiecas uz visu Eiropu.
Pirmkārt, radošo profesiju pārstāvji var vienlaikus būt nodarbināti un pašnodarbināti, taču nodokļu likumdošana šādu jauktu statusu padara neizdevīgu. Otrkārt, jebkurš mākslinieks – rakstnieks, gleznotājs, pašnodarbināts aktieris, dizainers, amatnieks (arī amatniecība Lielbritānijā tiek pieskaitīta mākslām) – ir saskāries ar to, ka ieņēmumi atsevišķos periodos var būt relatīvi lieli, bet citos – mazi vai pat nekādi. Nereti šāds “sausais” periods saistīts ar izpēti, pašizglītošanos, gatavošanos konkrētam projektam, taču pat lielākajā daļā attīstīto valstu mākslinieks šajā laikā nevar pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu vai kādu citu valsts piešķirtu sociālo nodrošinājumu. Tāpat pensiju sistēma lielākoties vērsta uz darba ņēmējiem, nevis pašnodarbinātajiem. Ceturtkārt – kas it īpaši raksturīgi Latvijai ar tās nepārskatāmo, mainīgo nodokļu likumdošanu – māksliniekiem nereti trūkst informācijas pat par esošajiem nodokļu atvieglojumiem un iespējām.
Briti jau pirms desmit gadiem ieteica Eiropas Savienības līmenī definēt mākslinieka profesiju, tādā veidā pievēršot uzmanību šo profesiju pārstāvju vajadzībām. Tomēr pagaidām Eiropas mērogā vienīgi sagatavots pārskats par dalībvalstīs un atsevišķās citās pasaules valstīs pastāvošo likumdošanu (tabulā iekļautas tikai valstis, kurās pieņemti īpaši likumi māksliniekiem).
Ar valsts aizmuguri
Pirmā Eiropas valsts, kura īpašu uzmanību pievērsa radošo profesiju pārstāvjiem, ieviešot mākslinieku sociālā nodrošinājuma shēmu, 1983. gadā bija Vācija. Kaut arī Vācijā brīvmākslinieki var justies viskomfortablāk, valsts cenšas stimulēt radošo profesiju pārstāvju nodarbinātību, nosakot, ka par mākslinieku darba devējam jāmaksā tikai aptuveni puse nodokļu. Pārējo sedz uzņēmumi, kuri izmanto mākslinieku, rakstnieku, žurnālistu darbus, – galerijas, mūzikas skolas, teātri, radiostacijas, reklāmas aģentūras, izdevniecības u. c. Vācijā arī pašnodarbināts mākslinieks var saņemt slimības pabalstu.
Kopš 21. gadsimta sākuma arī vairākās citās ES valstīs notikušas izmaiņas likumdošanā, plašāk pievēršoties radošo profesiju pārstāvju vajadzībām.
Austrijā radošo profesiju pārstāvju nodokļu likmes ir visai augstas, taču to līdzsvaro Mākslinieku sociālā nodrošinājuma apdrošināšanas fonds, kura ietvaros ik gadus aptuveni 4500 – 5000 mākslinieku saņem valsts piemaksu līdz 112,5 eiro mēnesī, ja viņu ienākumi no mākslinieciskās darbības nepārsniedz 4395, bet kopējie ienākumi – 21 979 eiro gadā.
Beļģijā mākslinieka statusu oficiāli noteica 2003. gadā, gadu vēlāk ieviešot “mazo autoratlīdzību” likumu, kas paredz, ka, saņemot līdz 2291 eiro gadā, pašnodarbināts mākslinieks var nemaksāt ne ienākuma, ne arī sociālo nodokli.
Tāpat, lai mudinātu uzņēmējus pieņemt māksliniekus pastāvīgā darbā, sociālā nodokļa daļu, kas būtu jāsamaksā darba devējam – vismaz 32,44 procenti – par māksliniekiem sedz valsts.
Īrijā kopš 1981. gada darbojas apvienība “Aosdana”, kuru nodibināja pazīstami šīs valsts rakstnieki. To atbalsta Īrijas Mākslu padome, un konkursa kārtībā “Aosdanas” biedri var pieteikties 12 180 eiro lielai gada stipendijai, kas ļauj māksliniekam pilnvērtīgi darboties izvēlētajā mākslas laukā. Sākotnēji “Aosdana” uzņēma tikai rakstniekus, mūziķus un vizuālo mākslu pārstāvjus, bet nesen tā tika atvērta arī arhitektiem un horeogrāfiem. Protams, apvienība, kurā patlaban ir tikai 228 dalībnieki un kuras limits ir 250 cilvēki, sastāda niecīgu daļu visu Īrijas radošo profesiju pārstāvju.
Lielbritānijā pirms dažiem gadiem īpaša sadaļa iesācējiem mūziķiem atvērta nodarbinātības programmas “New Deal” ietvaros. Triju pirmo tās darbības gadu laikā programma palīdzēja sameklēt darbu 2500 mūziķiem, un ik gadus programma valsts budžetam prasa 4,5 miljonus mārciņu.
Nīderlandē pieņemts Mākslinieku darba un ieņēmumu shēmas likums, kas paredz atbalstu iesācējiem māksliniekiem, kā arī īslaicīgu palīdzību pieredzējušiem māksliniekiem, kuriem neparedzēti pazeminājies ienākumu līmenis. Mēneša atbalsts atkarībā no ģimenes stāvokļa var svārstīties no 646 līdz 1042 eiro mēnesī.
Mūsu kaimiņvalsts Igaunija 2005. gadā pieņēma likumu “Par māksliniekiem un mākslinieku apvienībām”, kas paredz ikgadēju valsts atbalstu radošo darbinieku savienībām atkarībā no to biedru skaita. No tā tiek maksātas kā radošās stipendijas, tā arī pabalsti pašnodarbinātajiem māksliniekiem. Dzejnieks Guntars Godiņš, jautāts, vai šāda sistēma varētu tuvākajā laikā tikt ieviesta arī Latvijā, bija skeptisks: “Manuprāt, Kultūras ministrijai pašreizējā izskatā un sastāvā tas nerūp.”
Ir vēl neaizsargātāki
Vai īpaša likumdošana māksliniekiem vispār nepieciešama? Bez tās iztiek Zviedrija, Dānija un Šveice, kuras ierasts saistīt ar iedzīvotāju augsta līmeņa sociālo aizsardzību.
Arī kāda latviešu tulkotāja, kura pārzina Kanādas nodokļu un sociālo sistēmu, norādīja, ka šajā valstī atsevišķu radošo profesiju pārstāvji ir valsts mērogā vēl neaizsargātāki nekā pie mums. Piemēram, Kanādas teātri saņem ievērojami mazākas dotācijas nekā Latvijā un tādēļ daudz nopietnāk nodarbojas ar privāta sponsorējuma piesaisti.
Tāpat radošās stipendijas, kuras piešķir Kanādas padome, ir gan ievērojamas, taču konkurss to saņemšanai nesalīdzināmi lielāks nekā Latvijā. Oficiāls pētījums atklāj, ka absolūti lielākajai daļai Kanādas mākslinieku ienākumi vēl 90. gadu vidū bija ļoti zemi, padarot radošo profesiju pārstāvjus par “augsti kvalificētiem trūcīgajiem”. Tas būtiski nemainījās arī pēc deviņdesmitajos gados pieņemtā likuma par mākslinieka statusa ieviešanu.
Lai risinātu finansiālās lietas, ASV un Kanādā paši mākslinieki apvienojas privātos pensiju fondos un dibina kredītiestādes, kas izprot un pielāgojas radošo profesiju pārstāvju ieņēmumu specifikai.
