Mārtiņš turīgajai Luksemburgai pateica – viss, pietiek! – un atgriezās dzimtenē 5
Kaut Mārtiņš Groza kopā ar vecākiem un brāli desmit gadus nodzīvoja vienā no bagātākajām pasaules valstīm Luksemburgā, kur mācījās elitārā skolā un labā augstskolā, dzīvoja sakārtotā vidē, vilkme atpakaļ uz Latviju ar katru gadu pieņēmusies spēkā. Tad pienāca diena, kad viņš pateica – viss, pietiek! – un atgriezās dzimtenē.
Kopš trim gadiem – angliski
Doties dzīvot uz Luksemburgu bija Mārtiņa Grozas vecāku, nevis viņa lēmums, taču lēmumu, ka atgriezīsies Latvijā, pieņēma viņš pats. “Tēvs jau kopš jaunības skatījās Rietumu virzienā. Viņš studēja angļu filoloģiju, labi prata angļu valodu, tāpēc nebija valodas barjeras. Tiklīdz Padomju Savienība sabruka, izmantoja Fulbraita stipendijas dotās iespējas un devās apmaiņas programmā uz Ameriku.
Vēlāk, būdams Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) darbinieks, strādāja Austrijā, Maķedonijā un citviet. Taču mēs ar mammu un jaunāko brāli pie tēta pārcēlāmies tikai tad, kad viņš kļuva par tulku Eiropas Parlamentā, bija stabils un labi apmaksāts darbs,” stāsta Mārtiņš un piebilst, ka viņš pie tēva pārcēlies pēc astotās klases beigšanas 2004. gadā, bet gadu vēlāk viņiem pievienojušies mamma un jaunākais brālis. Vecākais brālis palicis Latvijā, jo mācījās 12. klasē, tāpēc uzskatīja pat lietderīgu mācības turpināt, kur iesācis.
Gunārs Groza dēliem kopš agras bērnības mācījis angļu valodu – ar Mārtiņu un viņa jaunāko brāli mājās runājis angliski, būtībā gatavojis dzīvei angļu valodas vidē. Kā zināms, bērnībā svešvaloda gluži vai ar karoti ielīst mutē, tāpēc brāļi diezgan ātri to apguvuši.
Liela nozīme bijusi faktam, ka tēvs angļu valodu pratis augstā līmenī, turklāt kādu laiku bija strādājis par skolotāju.
“Tēvs ir ļoti mērķtiecīgs un, jā, arī ambiciozs. Viņš daudz strādā un pilnveido savas prasmes, tādējādi apliecinot, ka spēj uzņemties un pildīt dažādus pienākumus. Tas ļauj viņam sasniegt iecerēto. Es tāpat uzskatu – lai kaut ko sasniegtu, ir daudz jāstrādā un jābūt labai izglītībai,” savu pārliecību pauž Mārtiņš.
“Mammai ir līdzīga vērtību skala kā tēvam. Viņa ir ieguvusi ārsta izglītību, strādājusi par pediatri, tad pārkvalificējusies par psihiatri, bet tagad Luksemburgā atvērusi skaistumkopšanas salonu.”
Vienā klasē ar visu pasauli
Skolas gaitas Mārtiņš sācis Rēzeknē, pēc pārcelšanās uz valsts galvaspilsētu mācības turpinājis Rīgas Teikas vidusskolā, bet tad nokļuvis elitārajā Eiropas skolā. Tajā izglītojas bērni, kuru vecāki strādā Eiropas Komisijā, Eiropas Parlamentā, Eiropadomē un citās ES iestādēs un struktūrās, kas lokalizējušās Strasbūrā, Briselē un Luksemburgā.
“Iepriekš Rīgas skola ar 30 bērniem klasē man šķita liela, bet, ieraugot Eiropas skolas mērogus, sapratu, ko patiešām nozīmē liels.
Mēs bijām ap 3000 skolēnu, bet skolotāju un apkalpojošā personāla skaits bija kādi seši simti,” atceras Mārtiņš.
“Visām lielākajām Eiropas Savienības valstīm bija katrai sava nodaļa jeb sekcija, kur mācības notika angļu, vācu, franču, spāņu, itāļu, zviedru, somu un portugāļu valodā. Tātad tika nodrošināta apmācība dzimtajā valodā, bet pēdējās vidusskolas klasēs eksaktās zinātnes pasniedza otrajā valodā (varēja izvēlēties starp angļu, franču un vācu valodu).
Tā kā šajā skolā mācījāmies tikai trīs no Latvijas (es un divas meitenes), mums latviešu valodu un literatūru mācīja skolotāja no Latvijas, bet pārējos mācību priekšmetus apguvām otrajā valodā. Manā gadījumā tā bija angļu, bet principā varēja būt jebkura no lielāko Eiropas Savienības valstu valodām.”
Mārtiņš jaunajā vidē iejuties labi, jo ir gana komunikabls. Turklāt centies uzreiz sadraudzēties ar skolasbiedriem no citām valstīm, nevis turēties kopā tikai ar latviešiem.
“Es novērtēju unikālo iespēju mācīties internacionālā vidē, sastapt cilvēkus no visas pasaules un iepazīt kultūru dažādību.”
Eiropas skolā juties komfortabli, jo mācības padevušās viegli, apkārt bijis daudz draugu un paziņu, bet ārpus skolas sienām pietrūcis gan vienaudžu sabiedrības, gan to valodu prasmes, kurās sazinās luksemburgieši. Šajā minivalstī ir trīs oficiālās valsts valodas: vācu, franču un luksemburgiešu.
“Nereti bija tā, ka, ieejot veikalā, kaut ko saku angliski, bet mani nesaprot. Pāreju uz vācu valodu, taču mani joprojām nesaprot. Savukārt franču valodā es zināju tikai dažus vārdus. Tas lika justies tādā kā izolācijā, jo, no skolas pārnākot, valodas barjeras dēļ nevarēju arī sadraudzēties ar vienaudžiem luksemburgiešiem. Ar laiku radās diskomforts, ka nevaru būt starp cilvēkiem, kas runā tavā dzimtajā valodā, saprot tevi, tavas kultūras nianses.”
Mārtiņš uzsver, ka Luksemburgā un arī Vācijā nav novērojis tik ciešu saikni ar dabu, kāda ir latviešiem.
Vācieši un luksemburgieši nesēņojot un neogojot, jo valda uzskats, ka meža veltes varētu būt apčurājušas trakas lapsas vai kāds cits meža dzīvnieks, līdz ar to pastāv inficēšanās risks.
Šo piemēru Mārtiņš min kā vienu no tautu mentalitātes atšķirībām. Vēl viņš izceļ latviešu pietāti pret kultūras mantojumu. Mēs pazīstam latvju zīmes, kas nāk no aizlaikiem, godājam tautastērpu, tautas tradīcijas, Dziesmu un deju svētki ir gluži vai kulta pasākums.
“Man patīk galdniecības darbi, strādāt ar koku. Kad aizbraucu uz sievas lauku mājām Preiļos, vai nu kaut ko virpoju, vai meistaroju. Luksemburgā to uzskata gluži vai par atavismu, tas nevienam nav brīvā laika pavadīšanas veids,” novērojis jaunais vīrietis.
Asfaltēti celiņi pat mežā
Pirmoreiz ierodoties Luksemburgā, Mārtiņu pārņēmis šoks, jo daudz kas bijis citādi, nekā ierasts Latvijā. Ceļi labi uzturēti (celiņi bijuši asfaltēti pat mežā!), automašīnas jaunas, pilsētas sakoptas, cilvēki smaidīgi. “Lielākie ienākumi pasaulē uz vienu cilvēku ir Luksemburgā, kur ir augsts iekšzemes kopprodukta līmenis,” zina teikt Mārtiņš.
Vispirms Grozu ģimene dzīvojusi īrētā dzīvoklī, bet tad vecāki paņēmuši hipotekāro kredītu un nopirkuši māju netālu no Luksemburgas un Vācijas robežas.
Vieta ļoti skaista, jo apkārt plešas pakalni ar vīna dārziem, bet absolūti nekādas kultūras dzīves!
“Tur viss koncentrējas Luksemburgā un vēl pāris lielākajās pilsētās, bet nelielās apdzīvotās vietas ir tādi kā guļamrajoni. Ja gribas izklaidēties, jāsēžas automašīnā un jābrauc uz pilsētu. Arī sabiedriskais transports ir sakārtots tā, lai no visām valsts malām var ērti nokļūt lielpilsētās.
Kamēr biju pusaudzis un nebija autovadītāja tiesību, tas, ka ciematos nekas nenotiek, šķita nepieņemami, jo nebija nekādu izklaides iespēju. Ja gribēju satikt draugus, vajadzēja braukt ar autobusu 30 kilometrus līdz Luksemburgai.”
Nav bijis arī pieņemams Luksemburgā valdošais materiālisma kults, kad cilvēku vērtē tikai pēc viņa finansiālā stāvokļa.
Turīgo vecāku bērni dižojas ar dārgiem zīmola apģērbiem un citām lietām, uzskata sevi par pārākiem nekā tie, kuri nav tik pārtikuši.
“Latvijā to arī var novērot, bet ne tik izteikti,” spriež Mārtiņš.
Eiropas skolu Mārtiņš beidzis ar labām sekmēm, taču nav bijis īsti skaidrs, ko iesākt tālāk. Negribēja stāties universitātē, lai bez īpašas intereses studētu pavirši izvēlētu mācību programmu (tas taču arī maksā!), tāpēc gadu pastrādājis kādā kafejnīcā. Tas bijis pietiekams laiks, lai labāk izprastu sevi un savas vēlmes.
“Nīderlandē iestājos Rūzvelta universitātes koledžā. Sākumā mācību priekšmetu paketē izvēlējos fiziku, matemātiku, sociālās zinātnes, antropoloģiju un retoriku. Drīz vien sapratu, ka vairāk par fiziku mani uzrunā antropoloģija un sociālās zinātnes,” neslēpj Mārtiņš.
Kad pēc trim gadiem ieguvis bakalaura grādu sociālajās zinātnēs, atgriezies pie vecākiem Luksemburgā un kādu laiku nostrādājis apdrošināšanas firmā. “Saņēmu minimālo algu, kas tolaik šajā valstī bija 1800 eiro. Šiki dzīvot nevarēju, taču nevajadzēja proporcionāli tik daudz tērēt pamatvajadzībām (pārtikai, dzīvoklim, sabiedriskajam transportam), kā tas ir Latvijā.”
Kaut izglītība bijusi laba, darbs arī bijis, taču karjeras iespējas bija ierobežotas Luksemburgas valsts valodu nezināšanas dēļ, tāpēc urdījis nemiers. “Negribēju laist saknes svešā zemē, jo nejutos tai piederīgs. Kad uz Latviju atbraucu atvaļinājuma laikā, aptvēru, ka negribu atgriezties Luksemburgā.
Apzinājos, ka finansiāli būšu zaudētājs, taču emocionāli – ieguvējs. Latvijā jūtos kā mājās, jo esmu starp cilvēkiem, kas mani saprot un kurus es saprotu.”
Dzīve sakārtojas
Atgriezies Latvijā, sākumā dzīvojis pie vecākā brāļa, bet drīz vien sameklējis īres dzīvokli. “Biju nedaudz iekrājis naudu,” atklāj Mārtiņš.
Ar drauga palīdzību atradis pirmo nodarbi Latvijā – iesaistījies drauga kino projektā, palīdzējis rakstīt scenāriju īsmetrāžas filmai “Tukšās zemes ritmi”, kas stāsta par jauniešu dzīvi provincē. Tā bijusi vērtīga pieredze, taču vienlaikus varējis arī pārliecināties, ka, pievēršoties tikai kino uzņemšanai, iztiku būs grūti nopelnīt.
“Lai varētu sevi materiāli nodrošināt, ir jābūt meistaram ar vārdu (vienubrīd biju nodomājis kļūt par scenāristu!), un šī statusa iegūšana prasa vairākus gadus.”
Nākamo darbu Mārtiņam palīdzējis atrast cits draugs, kurš strādājis kādā mārketinga aģentūrā, kas meklējusi mārketinga speciālistu ar teicamām angļu valodas zināšanām. Jaunais vīrietis sekmīgi izturēja darba interviju un dabūja darbu šajā aģentūrā. Trīs gadus nostrādājis, taču apzinājies – nē, šī nav gluži mana joma! Turklāt bija sasniedzis griestus profesionālajā jomā, tajā darba vietā nav bijis iespēju kāpt augstāk.
“Draugs darba sludinājumos ievēroja vakanci, kas pa punktiem atbilda tam, ko esmu apguvis un vēlētos darīt. Konkurss uz noskatīto vietu bija ļoti liels, taču es ļoti nopietni gatavojos darba intervijai. Nu jau gandrīz divus gadus esmu nostrādājis AS “Draugiem Group” satelītuzņēmumā “Printful Custom Printing Warehousing”, kas nodarbojas ar apdrukāšanu.
Šķiet, ka esmu izvilcis pilno lozi! Ir fantastiska darba vide, labas sociālās garantijas, jauneklīgs darba kolektīvs.”
Pirms gada puisis paņēma hipotekāro kredītu un nopirka dzīvokli. Pēc atgriešanās Latvijā Mārtiņa dzīvē notika vēl kas būtisks – viņš sastapa savu mīļoto. Pērn decembrī abi ar Aiju svinēja kāzas.
“Kad man pirmajā darba intervijā vaicāja, kur es sevi redzu pēc pieciem gadiem un vai plānoju braukt dzīvot un strādāt ārpus valsts, es atbildēju, ka netaisos braukt prom no Latvijas.”
Mārtiņa vecāki turpina dzīvot un strādāt Luksemburgā. Viņiem ir nodrošināta un stabila dzīve. Taču vecumdienās ir iecerējuši atgriezties Latvijā. Zemes gabals pie Kāla ezera jau ir, vēl tikai jāuzceļ māja.
