Nekorektās dāmas un preces “uz krīta”: brīvvalsts laikā visizplatītākie bija vekseļu kredīti 1
“Mūsu dāmas mīl iepirkties uz kredīta. Un, ja kādam ienāktu prātā sarīkot konkursu “Kādas preces Rīgā pērk par skaidru naudu?”, tad gan neviens nevarētu tajā vinnēt, jo tādu preču nav,” 1930. gada 1. martā vēstīja žurnāls “Elegantā Rīga”.
Arī mūsdienās, sevišķi pirms Ziemassvētkiem, tā vien reklāmās dzirdam “ātro kredītu” sirēnu maigās balsis, kas aicina “nepadoties svētkiem” un aizņemties dāvanām. Īstenībā šī saikne nereti izvēršas moderno vergturu un vergu attiecībās.
Mierlaika Latvijā, protams, nebija “ātro kredītu” firmu mūsdienu izpratnē, tomēr samērā ātras, uz patēriņu mērķētas aizņemšanās iespējas bija visai plašas – sākot no kredītiestāžu un krājsabiedrību aizdevumiem, tie kā zināms pašfinansēšanās veids gan bija pieejami samērā nedaudziem, preču ņemšanas “uz krīta” Latvijā tolaik izplatīto patērētājsabiedrību veikalos, regulārās aizņemšanās “nabadzīgo bankās” lombardos.
Tomēr izplatītākais kredīta saistību veids bija vekseļi. To izplatība brīvvalsts laikā, pēc pašu laikabiedru atzinuma, bija pieņēmusi patiesi biedējošus apmērus, rosinot vekseļu kredītu sakarā lietot jēdzienu “vekseļu inflācija”.
Ēd, amizējas, pīpo… aizņemas
Ievadā minētā “Elegantā Rīga” rakstīja: “Vienalga vai runa par traukiem, kurpēm, smaržu flakoniem, skaistas sievietes mīlestību vai loterijas biļeti – visu, visu var gūt uz kredīta! Ēd, amizējas, pīpo, liek iztaisīt manikīru, frizūru, masāžu, ģērbjas, mācās svešvalodas, ierakstās bibliotēkās par lasītāju – un tas viss uz kredīta.”
Vainīgi gan pie tā paši vīrieši, jo “esot skopi un egoistiski. Aizbildinoties ar “svarīgām darīšanām”, tie pavada naktis pie kāršu galdiem vai arī bārdāmu sabiedrībā. Tur viņi notriec šausmīgas naudas summas, un viņiem tās nemaz nav žēl. Toties, kad sievai vajadzīga nauda, veikalā šeftes barometrs krīt, it kā tuvotos visniknākais negaiss.
Bet, vai gan kāds vīrs sapratīs, cik sieva var būt skumja un skaudīga, ja dabon zināt, ka draudzene X nopirkusi jau desmito cepuri šajā sezonā, ka V kundzei ir pavisam jauni īstu špicu (mežģīņu. – A. B.) salona aizkari un ka Z kundze pasūtījusi sev jaunu kažoku. Bet viņa sev nevar atļauties nekā. Un tad mīļā sieviņa vēl tajā pašā pēcpusdienā aizskrien uz veikalu un nopērk sev ilgoto cepuri uz parāda, iemaksājot tikai desmit latus “a conto””.
Taču ne jau tikai daļa smalko dāmu bija iestigušas kredītu purvā –
pēc laikabiedru liecībām, tikpat izmisīgi tajā kārpījās visi sabiedrības slāņi – pat daža banka tika dibināta uz nedrošajiem “draudzības vekseļu” pamatiem.
Latvijas valsts iestāžu ierēdņi, kuri sava it kā stabilā materiālā statusa dēļ tika atzīti ne vien par drošiem, bet pat vēlamiem parādniekiem, vien, pēc laikraksta “Latvijas Sargs” ziņām (1939. gada 6. augustā, Nr. 175), līdz 1938. gadam bija krituši kredītvalgos par kopumā vairāk nekā 8,6 miljoniem latu.
Advokāts Konstantīns Čakste 1931. gada 1. jūnijā “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī”, plašā rakstā analizējot nomaksas pirkumu Latvijā un ārzemēs, norādīja, ka “daudzas firmas savos sludinājumos nemaz nenorāda uz šādu iespējamību, uzskatot to par lieku, jo tagad gandrīz katrā veikalā jebkuru priekšmetu var nopirkt uz nomaksu, ja tikai pārdevējam būtu vajadzīgā uzticība, ka pircējs savu darījumu pildīs”.
Kopējie aizņemšanās apjomi gan nekur netiekot fiksēti, tomēr, pēc autora aplēsēm, no visu mēbeļu kopējās apgrozības uz nomaksas darījumiem attiecas 90–95%, velosipēdu – 90%, patafonu, lauksaimniecības mašīnu – 75%, klavieru – 60%, gatavo apģērbu – 60%, rakstāmmašīnu – 40%, vērtslietu – 10–15%.
Nekorektās dāmas un preces “uz krīta”
“Naudas lietās nekorektas ir daudzas mūsu sabiedrības dāmas. Kāda bagāta namsaimniece modistu starpā populāra ar to, ka mīl labi apģērbties par velti. Savas kleitas, kostīmus un mēteļus viņa parasti nes pārtaisīt, gadu no gada. Un, ja viena modiste uz kredīta vairs nestrādā, aiziet pie otras. Izsūtāmajām meitenēm, kas nāk pēc naudas, liek teikt, ka “kundze nav mājās”. Kāda cita dāma slavena ar to, ka visas šuvējas bez izņēmuma tai sabojā tualetes, par ko viņa nevar maksāt. Nebaidās iet pat līdz tiesai, ekspertīzei. Daudzreiz tā paspēlē, bet tas viņu nebūt neuztrauc. “Samaitātās” tualetes tā nebūt nedod pārtaisīt, bet staigā pa bulvāri un pie Švarca, galvu pacēlusi. Kāda cita grezna dāma, populāra ārsta kundze, parasti “nenesā naudu klāt” un pie Maksa, Ansona un Bētkes tai visur rēķini priekšā,” 1929. gada 12. jūlijā krāpnieces atmaskoja tenku izdevums “Aizkulises”. “Vissolīdākās” toties esot vācietes, par viņām tādas lietas nedzirdot.
“Skaidrā naudā aizmaksā pa lielākai daļai taisni tās bagātākās Rīgas dāmas, bet viņas ir ļoti atturīgas – pat vakara tualeti, kas maksā 12 000 līdz 15 000 rubļu (240 līdz 300 latu – A.B.), atrod par dārgu. Bet ir prāvs skaits labi pazīstamu dāmu, kuras pasūta netirgodamās vienu vakara kleitu par 50 000 rubļu (tūkstotis latu, bet mūsdienās, ņemot vērā vidējās algas lielumu toreiz un tagad, to varētu pielīdzināt 10 000 eiro – A.B.), lai gan viņu līdzekļi to nemaz neatļauj,” 1925. gada 25. decembrī “Aizkulisēs” publicētajā vēstulē redakcijai sūkstījās kāda šuvēja.
Vienlaikus izskanēja arī, ka “cenas pie lielajām Rīgas šuvējām par modernām tualetēm tomēr ārkārtīgi pārspīlētas (pat iepriekšminētās lētākās kleitas cena divas reizes pārsniedza strādnieka vidējo algu. – A. B.) un viss atkarīgs no klienta maksāšanas spējām un labas pazīšanās”. (“Aizkulises”, 1930. gada 21. novembrī, Nr. 47) Tā kā Rīgas sabiedriskajā dzīvē bija trīs sezonas gadā, tad daža pasūtījusi pat deviņas līdz divpadsmit kleitas, un tā, ņemot vērā, ka šāda kleita vidēji maksāja jau minētos 300 latus, bija patiesi galvu reibinoša summa.
Valstij piederošajā Armijas ekonomiskajā veikalā valsts, pašvaldību darbinieki un karavīri ar priekšniecības galvojumu gan varēja dabūt preces (visvairāk – apģērbus) uz kredīta,
turklāt bez procentiem. Karavīriem pirkums bija jānomaksā sešos mēnešos, pārējiem četros. Saimnieciskās krīzes laikā, 1931. gada 15. janvārī, “Latvijas Kareivis” ziņoja, ka iestāžu priekšnieki vairs nevarēs garantēt ierēdņu parādus privātām firmām. Ierēdņiem tad jau sākās grūti laiki – apcērpot algas, pabalstus un liekot iegādāties dažādus valsts vērtspapīrus, viņus faktiski piespiedu brīvprātīgā kārtā padarīja par naudas aizdevējiem valstij. Kā 1933. gada 21. maijā rakstīja ar izteikti labēju un antisemītisku ievirzi pazīstamais izdevums “Pērkonkrusts”, 16. kategorijas ierēdnis, kurš iepriekš pelnīja 111, nu saņem tikai 95 latus mēnesī. “Kaut kā izsisties ar to naudu var, badā vēl neviens nav nomiris. Bet, cik tas ierēdnis parādā veikalniekiem par maizi, pavalgu un apģērbu, par to viņš kautrīgi klusē.” (“Vēl par ierēdņu aplaimošanu”// “Pērkonkrusts” 1933. gada 21. maijā, Nr. 9).
Vekseļu dzīres un mīlas sāpes
Visplašāk izplatītais veids “ātras naudas” vai kārotās preces iegūšanai bija vekseļu kredīti. “Kopēja slimība kredītu iegūšanai, kas piemīt gan lauksaimniekiem, gan komersantiem, gan algas ļaudīm,” šādi 1926. gada 30. oktobrī modes lietas – “draudzības vekseļu” – būtību raksturoja izdevums “Daugavas Vārds”. “Nebūtu jau slikti, ja droša uzņēmuma paplašināšanai ņem ārkārtējus kredītus, sedzot tos ar izpalīdzīgu veikala draugu vekseļiem. Bet slikti ir, ja šos “draudzības vekseļus” vārda pilnā nozīmē mētā un ja vekseļa devējs – izlīdzētājs – nav pietiekoši informējies par sava drauga situāciju. Tādā gadījumā noiet dibenā abas puses.”
Vēl sliktāk, ka šo “kreditēšanas veidu uztvērušas arī citas šķiras – ierēdniecība, strādnieki, zemnieki un citi.
Parakstīt vekseli draugam – nieka lieta vien! Sak, kopā dzēruši, kopā lāpīsim paģiras”. Bieži pat gadoties, ka ierēdnis sarīko greznas viesības vai krustības, lai uzņemtu arī savu priekšniecību, un, protams, aizņemas pret draugu garantijām. “Diemžēl šādu Čehova tipu vēl daudz, un tiek aizmirsts, ka aizņemto atdot nāksies grūti.”
Jau krīzes laikā, 1931. gada 25. decembrī, “Latvijas Kareivis” vēstīja, ka Ziemassvētkos piedzīvots rekords – protestēti 40 293 vekseļi par 8,7 miljoniem latu. Upuru vidū bija daudzi uzņēmumi, tomēr – arī privātpersonas –, piemēram, Adele Pēkšēna par 66 100 latu lielu vekseļa parādu, brāļi Kāni – par 45 000 latu u. c.
1929. gadā nolēma, ka karavīriem parādus drīkst piedzīt tikai no mantas un ne no algas. Kā 1931. gada 22. februārī rakstīja “Latvijas Kareivis”, praksē tas tomēr vienalga nozīmēja, ka, tāpat kā citiem, ļaunākajos gadījumos varēja tikt pat piemērota kriminālatbildība ar ieslodzījumu pārmācības namā (tas bija noteikts Sodu likuma 599., 606., 607’ un citos pantos).
Taču arī bez sēdēšanas kroņa maizē vekseļu parādi bija cēlonis daudziem bankrotiem, ūtrupēm, to dēļ gāja bojā mīlestība un juka draudzība.
“Zemgales Balss” 1938. gada 7. februārī vēstīja, ka astoņpadsmitgadīgais Jelgavas iedzīvotājs Arvīds Smiltnieks sadraudzējies ar 42 gadus veco Annu Kadiķi un pierunājis viņu kā galvinieci parakstīt parāda zīmi par 9 latiem, jo gribējis no kāda drauga aizņemties bikses. Vēlāk gan izrādījies, ka Kadiķe īstenībā apkrāpta, jo, pašai nezinot, parakstījusi vekseli par 50 latiem, un jauneklis par tiem iegādājies “dažādas zelta lietas”. Abu mīlas stāsts beidzies tiesas zālē ar savstarpējiem apvainojumiem – piemēram, Kadiķei pārmests, ka viņa greizsirdības dēļ uz ielas norāvusi Smiltniekam cepuri, kad viņš gājis garām ar citu sievieti, un turklāt vēl ieslēgusi viņu istabā, tā ka “viņš bijis spiests ar svilpošanu izsaukt dzīvokļa saimnieci”. Tomēr tiesā Kadiķe, jautāta, vai vēlas Smiltnieku precēt, apgalvojusi, ka “nekad neesmu tādas lietas gribējusi un man arī precēties nepatīk”. Smiltnieks tika sodīts ar trim mēnešiem cietumā, sodu nosacīti atliekot.
Mēdza gadīties arī tā, kā Ludzā, kur, pēc laikraksta “Rīts” ziņām (1939. gada 3. aprīlī, Nr. 93), kāds Kārlis Oliņkovs izdomājis oriģinālu veidu, kā noturēt pie sevis mīļoto Olgu, – licis viņai parakstīt vekseli par 200 latiem ar noteikumu, ka Olga teiks viņam jāvārdu. Pēc kāda laika jaunava tomēr “palikusi vēsa” pret savu izredzēto un Oliņkovs “sarūgtinājumā” vekseli iesniedzis tiesā. Arī Olga vērsās turpat ar sūdzību, ka viņas paraksts uz tā viltots, tomēr beigās abi strīdnieki tikuši attaisnoti.
Iedvesma – no Amerikas
“Pārdošanas uz izmaksu” un vekseļu lietās latvieši arī iedvesmojās no nesalīdzināmi bagātākajām Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm (ZASV), kur šis pārdošanas un finansēšanas veids bija strauji attīstījies. “Ekonomists” 1928. gada 15. martā ziņoja, ka “senāk mazturīgi ļaudis Amerikā šādi iegādājās sev apģērbu, bet vidusšķira – klavieres, mēbeles vai šujmašīnu”. Toties tagad, 20. gadu beigās, Amerikā visvairāk uz izmaksu pārdod automobiļus – 60 līdz 80% pārdoto spēkratu kopskaita. Tāpat – arī gramofonus, radio, putekļu sūcējus u. c. Pirmā iemaksa esot 25% preces vērtības, turklāt, piemēram, automobiļiem jāmaksā vismaz 8 līdz 13% virs preces vērtības. Tomēr 1926. gadā amerikāņi šādi kreditējušies 2 miljardu dolāru apmērā (8 miljardi latu jeb 40 toreizējo Latvijas valsts budžetu kopsumma) jeb 20 dolāru (80 latu) katram amerikānim.
Abpusēji griezīgais ierocis
Kopumā patēriņa kreditēšanu atzina gan par sabiedriski nepieciešamu parādību – lombardi, piemēram, tika uzskatīti ne tik daudz par peļņas uzņēmumiem, kā savdabīgām mazturīgo kredītiestādēm –, gan arī par samērā lielu ļaunumu.
“Ekonomists” 1927. gada 15. oktobrī secināja, ka pārdošana uz kredīta ir sekas pārāk lielajai konkurencei starp tirdzniecības uzņēmumiem. Turklāt “visasāk pārmērīgo kredītu aizdevumu ietekme izpaužas lauksaimniecībā. Sekas ir tādas, ka lauksaimnieki bieži iegādājas dārgas mašīnas, bez kurām tie īsti labi varētu iztikt, jo vilina izdevīgie maksāšanas noteikumi. Latgalē runājot, ka populāri lauksaimnieki pat sērkociņus un petroleju pērk uz vekseli, to summām noslīdot uz 10 un pat 5 latiem”.
Situācija ar lauksaimnieku vekseļu parādiem kritiski saasinājās krīzes laikā – it sevišķi pēc tam, kad sākās negaidītā kredītu atprasīšana, kuras iniciatore bija Latvijas Banka. 4. Saeimas deputāti 1931. gada 1. decembrī sprieda par to, kā samazināt ūtrupju skaitu.
“Tiesu izpildītāju darbība ir ļoti dārga kā kreditoriem, tā parādniekiem,” uzsvēra tieslietu ministrs Juris Pabērzs (1891–1961), aicinādams arī apsvērt iespēju viņus padarīt par ierēdņiem ar cietu algu, kas ļautu valstij ietaupīt ap 160 000 latu gadā. Sociāldemokrāts Jūlijs Celms (1879–1935) uzsvēra, ka “pie mums, Latvijā, vekselis ir tapis par universālo, galveno kredītu dabūšanas veidu. Ilgtermiņa kredītu deficīta dēļ šis abpusēji griezīgais saimnieciskais ierocis iesviests visplašākajos Latvijas laukos un vistumšākajos apgabalos”.
Ūtrupes āmurs izputinājis atsevišķas saimniecības, kur desmit līdz divpadsmit govju pārdotas par pāris simtiem latu, ne tuvu nenosedzot zemnieka parādsaistības.
Kā sēdē pieminēja Latviešu Zemnieku savienības deputāts, finansists Hugo Dzelzītis (1888–1943), kopējais šo saistību apjoms bijis ap 330 miljoniem latu (no tiem 40 miljoni – privātās prasības). Beigās priekšstāvji spēja vienoties vienīgi par mērenāku procedūru vekseļu parādu piedzīšanā.
Kā jau 1927. gada 15. oktobrī secināja “Ekonomists”, vēl trakāka vekseļu inflācija novērojama pilsētās – “tur inteliģence, sevišķi valsts ierēdņi, pieraduši pirkt manufaktūras preces, apģērbus, apavus, cepures, nerunājot nemaz par mēbelēm un līdzīgi, tikai uz kredīta”. Vesela rinda lielu uzņēmumu pastāvot, tikai galvenokārt balstoties uz šādiem trīs līdz sešu mēnešu kredītu līgumiem. “Ja nomaksas tirdzniecība kļūst par paražu un izplatās uz parfimēriju, liķieriem un līdzīgām precēm, tad tas nozīmē iedzīvotāju pirkšanas spēju mākslīgu uzpūšanu, kas nevar novest pie labvēlīga iznākuma. Latvija arī nav tik bagāta, lai varētu atļauties luksusa preču patēriņa mākslīgu vairošanu.” (“Ekonomists”, 1927. gada 15. oktobrī, Nr. 20)
“Mūsu algas ļaudis, nepārredzēdami ieņēmumus, taisa parādus un nemaz nedomā par to kādreizēju likvidēšanu,” 1926. gada 30. oktobrī secināja “Daugavas Vārds”. “Sevišķi bagāti piedāvājumi nāk no manufaktūristiem un greznuma preču tirgoņiem, un uz viņu makšķerēm sevišķi ķeras daiļais dzimums.”
Taupības diena pret “izšķērdības neprātu”
Kopš 1926. gada 31. oktobra Latvijā sāka atzīmēt starptautisko Taupības dienu, kad pastiprināti skaidroja krāšanas un pieticīga dzīvesveida nozīmi. Kā 1926. gada 2. novembrī secināja “Iekšlietu ministrijas Vēstnesis”, pirmā Taupības diena gan rīkotāju vainas dēļ noslīkusi kā “pirmais kucēns” publikas vienaldzības dēļ, lai gan “taupībai valsts un tautas dzīvē nav mazāka nozīme kā veselībai”.
Vēlāk šajās aktivitātēs iesaistījās Latvijas daudzās kooperatīvās organizācijas un tās pārstāvošā Latvijas tautas banka, to aktīvi izmantojot krāšanas iespēju propagandai.
Arī vēlākos gados šajā dienā presē netrūka patētisku aicinājumu cīnīties ar “izšķērdības neprātu”. Tomēr daži fakti tiešām rosināja aizdomāties – “Iekšlietu ministrijas Vēstnesis” 1931. gada 30. oktobrī rakstīja, ka Jelgavā “kāds zeņķis uz ielas uz parāda pret vekseli nopircis spieķi par 7 latiem” (likums mazgadīgajiem aizliedza izrakstīt vekseļus). Savukārt kāds vīrietis, lai iegādātos jaunu uzvalku, bija parakstījis 16 vekseļus. Apgrozībā nonākuši vekseļi 1 lata un vēl mazākā vērtībā un pat lielas saimnieciskās dzīves organizācijas būvētas uz “vekseļu māla kājām”. Cenšoties ierobežot šo sērgu, no 1931. gada 1. novembra valdība noliedza izdot vekseļus, kas mazāki par 50 latiem (“Latvijas Kareivis”, 1931. gada 21. oktobrī).
Pretimnākšana ierēdņiem
Apzinoties, ka vekseļu parādos iegrimuši ierēdņi – lielā mērā šī situācija tomēr bija saistīta ar postošās saimnieciskās krīzes sekām – noteiktos apstākļos var kļūt bīstami valsts ekonomiskajai stabilitātei, 1937. gadā Finanšu ministrija sāka ievākt ziņas par valsts darbinieku parādiem, lai drīzumā veiktu to pārjaunošanu (pārfinansēšanu). Pieteikšanās bija brīvprātīga, un jaunais likums paredzēja, ka tiks pārņemti parādi 8 līdz 12 mēnešu algu apjomā un izņēmuma gadījumā – arī lielākas summas.
Pamatā gan tie bija parādi kredītiestādēm, nevis privātpersonām. Tehnisko procesu veica Latvijas Kredītbanka, kā arī tika nolemts, ka darbinieka maksājumi būs ap 11,5% gadā – 8% pamatsummas atmaksai, 2% – procentiem (iepriekš – 7%), 1% – samaksas nodrošināšanai (derēja arī dzīvības apdrošināšanas polise) un 0,5% – bankas pārvaldes izdevumiem. (“Brīvā Zeme”, 1937. gada 26. novembrī.)
Pati valsts naudu kredītu pāratjaunošanai ņēma no valsts kases “brīvām summām”, zaudējumus paredzot dzēst ar valsts līdzekļiem.
Lai nākotnē ierēdņi nenonāktu šādās grūtībās, likumā “Par valsts darbinieku parādiem un to pāratjaunošanu” noteica, ka visas parādsaistības (neieskaitot hipotekāro kredītu) nedrīkst pārsniegt ierēdņa sešu mēnešu algu. (Finanšu ministrijas paskaidrojums valsts darbinieku parādu lietā // “Valdības Vēstnesis”, 1939. gada 27. jūlijs, Nr. 166).
Kā 1939. gada 6. augustā ziņoja “Latvijas Kareivis”, 1938. gadā pāratjaunoti 3067 valsts darbinieku parādi par 5,9 miljoniem latu, atmaksāti 0,2 miljoni latu, bet parādu atlikums vēl pārsniedzis 5,6 miljonus latu. Lielākajai daļai ierēdņu saistību kopsumma svārstījusies no 1000 līdz 6000 latiem, bet bijuši arī daži ar 10 000 latu parādu. 1938. gadā uzsāka arī pašvaldību darbinieku parādu pāratjaunošanu.
No mūsdienu skatpunkta raugoties, izlasot šo rakstu, tomēr nebūtu pareizi spriest, ka mūsu priekšteči savā vairākumā bijuši kādi vieglprātīgi uzdzīvotāji vai izšķērdētāji.
Atcerēsimies, ka Latvijas valsts tika uzcelta no Pirmā pasaules kara drupām tikpat kā bez jebkādas ārējas palīdzības, ar pašas tautas rokām un mīlestību.
Kā 1938. gada 30. oktobrī rakstīja “Kurzemes Vārds”, “labklājību un turību rada tikai taupība. Tomēr taupība nav skopulība un nevar taupīt uz garīgas un laicīgas kultūras rēķina. Kas aiz taupības nolaiž savu sētu un māju nekoptu, tas ir slikts taupītājs. Nekā nedrīkst atraut kultūrai, garam un daiļumam – ja vien cilvēka spēkos ir dzīvot skaisti. Kas nepērk grāmatu vai laikrakstu aiz taupības, kas neiet uz teātri aiz taupības, nerīkojas pareizi, jo noziedzas pret savu garu”.
Valsts pārfinansētie ierēdņu parādi starpkaru Latvijā (1937.–1938. gadā)
Visbiežāk tika pāratjaunoti 1000 līdz 3000 latu parādi (1523 ierēdņiem);
300 līdz 1000 latu (1096);
3000 līdz 6000 latu (328).
Līdz 10 000 latu (58);
vairāk par 10 000 latu (41);
vairāk nekā 20 000 latu (11).
Visvairāk parādu tika pāratjaunoti Finanšu ministrijā (687 darbinieki par 1,7 miljoniem latu);
Satiksmes ministrijā (948 par 1,4 milj. latu);
Zemkopības ministrijā (363 par 0,7 milj. latu).
Ārlietu ministrijā – tikai 5 ierēdņu parādi par 14 000 latu.
Avots: Ko devusi parādu pārjaunošana // “Latvijas sargs”, 1939. gada 6. augustā, Nr. 175, 2. lpp.
