Dreb rokas, kājas. Vai tā ir Pārkinsona slimība? 0
Pastāstiet, ar ko atšķiras parkinsonisms, Pārkinsona sindroms un Pārkinsona slimība! Kā Pārkinsona slimība iet kopā ar nemierīgo kāju sindromu, jo zāles ir gandrīz vienas un tās pašas? VILIS RĪGĀ
Parkinsonismu (Pārkinsona vai parkinsonisma sindromu) ļoti bieži jauc ar Pārkinsona slimību. Sindroms izpaužas kā pamanāma trīce miera stāvoklī, mazkustība, stingums uz dažādu neirodeģeneratīvu slimību un patoloģiska stāvokļa fona asinsvadu, centrālās nervu sistēmas u.c. slimību gadījumā.
Savukārt Pārkinsona slimība ir lēni progresējoša hroniska neirodeģeneratīva saslimšana, kas saistīta ar smadzeņu struktūru patoloģiju, dopamīna samazināšanos tajās un pārmaiņām neironu jeb smadzeņu šūnu savstarpējas saziņas sistēmās. Slimība izraisa kustību traucējumus (tās kļūst gausas, neveiklas, patvaļīgas, lēnas vai ierobežotas), muskuļu stīvumu, nestabilitāti stāvot. Tāpēc ir apgrūtinātas ikdienas darbības, gaita kļūst nedroša, ir monotona un apgrūtinoša runa, neveiklība ģērbjoties, ēdot un rakstot, rīšanas grūtības. Ar laiku slimība izraisa vispārēju psihiskā un intelektuālā līmeņa pazemināšanos, var būt demence (plānprātība), daļa slimnieku nespēj kontrolēt savas kustības, apziņu un uzvedību, parādās zemapziņas vadīta aktīva, pat agresīva seksualitāte, dīvaina, kareivīga un nekritiska uzvedība.
Pirmie Pārkinsona slimības simptomi (nogurums, garastāvokļa maiņa, nespēja ierastajā ātrumā veikt ikdienas darbus – rakstīt, apģērbties, paēst) parādās vidēji 55–60 gadu vecumā, bet pēdējā laikā to novēro jau 45–50 gadus veciem. Slimības izraisītu galvas trīci ievērot ir visvieglāk, bet tā mazinās, ja cilvēks aktīvi darbojas. Var pamanīt arī patvaļīgas pirkstu kustības, kas atgādina naudas skaitīšanu vai maizes bumbiņu velšanu.
Daļai pacientu 20–40 gadu vecumā attīstās juvenilā Pārkinsona slimības forma. Viņiem ir arī liels depresijas attīstības risks.
! Nav izteiktu nosacījumu, kad rodas Pārkinsona sindroms vai attīstās slimība, taču to var veicināt galvas traumas, nervu sistēmas slimības (meningīts, encefalīts) un atkarības (alkohols, tabaka, narkotikas). Riskam vairāk ir pakļauti cilvēki, kuru tuvākajiem radiniekiem ir bijusi šī slimība.
Neiroloģe Ināra Blūma iesaka pacientam vispirms apmeklēt savu ģimenes ārstu, kurš ieteiks nepieciešamos izmeklējumus: datortomogrāfiju, elektromiogrāfiju, magnētisko rezonansi, ultrasonogrāfiju. Vajadzīga arī neirologa konsultācija, jo šis ārsts sniedz galīgo slēdzienu un nosaka ārstēšanu. Lai precizētu diagnozi, var būt nepieciešami vairāki gadi pēc pirmo simptomu parādīšanās. Katram pacientam medikamentu izvēle ir individuāla, ņemot vērā vecumu, simptomu izpausmi un smagumu, funkcionālos, kognitīvos (izziņas) un psihiskos traucējumus.
! Ģimenes ārsts vai neirologs turpinās sekot līdzi slimības gaitai, bet tikai neirologs var mainīt dopamīna deficītu kompensējošo medikamentu devas vai izrakstīt jaunus preparātus.
Ar laiku devas diemžēl jāpalielina, tāpēc pakāpeniski rodas nevēlamas blaknes. Zāles un fiziski vingrojumi palīdz uzturēt arī kustību funkcijas. Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama neiroķirurģiska ārstēšana – smadzeņu struktūras dziļā stimulācija. Operācija var uzlabot motorās kustības, taču gandrīz nevar ietekmēt mentālās pārmaiņas.
Nemierīgu kāju sindroms arī ir neiroloģisks traucējums, kas var kombinēties ar hronisku venozu mazspēju – venozās atteces traucējumiem, kas izraisa krampjus un nekontrolējamas kāju kustības vai nepieciešamību tās kustināt. Flebologs Ints Ūdris uzsver vairāku slimību uzslāņošanos, taču nemierīgu kāju sindroma rašanos veicina dzelzs un magnija deficīts, kalcija antagonistu lietošana, vielmaiņas traucējumi, urēmija – viena no nieru mazspējas pazīmēm.
! Nemierīgās kājas par sevi atgādina galvenokārt vakarā un naktī. Citas izpausmes šis sindroms nerada. Ārstējot hronisku venozu mazspēju, sūdzības izzūd.
