Neko nevaru, neko negribu, liec mani mierā jeb Kādēļ pusaudži šķiet slinki 23
Aija Volka, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
“Tu esi slinka govs,” tā Mārītei (vārds mainīts) pusaudzes gados teica vecmāmiņa. Mārīte jau pārkāpusi 50 gadu slieksni, tomēr šos vārdus viņa atceras kā šodien. Toreiz viņa neuzskatīja, ka ir slinka. Viņu gluži vienkārši neinteresēja lauku darbi. Sirds vairāk vilka pie grāmatām, bet vecmāmiņas uzskatos tā bijusi vien tāda laika nosišana, acu bojāšana.
Šobrīd Mārīte ir skolotāja vidusskolēniem, sava vecuma un statusa dēļ nonākusi pretējā pozīcijā. Viņa ir izmisusi par to, cik mūsdienu jaunatne ir neieinteresēta literatūrā. “Pedagogam ir atņemti visi instrumenti,” viņa apgalvo, sūkstīdamās par to, ka nekādi nespējot motivēt izlasīt kaut fragmentu no kāda literāra darba. Ja uzdoto no visas klases izlasījuši trīs skolēni, tas jau ir labi. Pārējie neko no uzdotā nav izlasījuši, skatās savos telefonos. Šādos apstākļos ir teju neiespējami vadīt diskusijas par literārajiem darbiem.
Kā skolēnus piespiest lasīt, ja slikta atzīme viņus nebiedē? Palikšana uz otru gadu? Varēšot mainīt skolu vai arī, pat ja nevienā skolā nevarēs mācīties, – nu un kas par to? Pat rāties nedrīkst, jo tā esot emocionālā vardarbība un tiekot pārkāptas cilvēktiesības. Mārīte atzīstas, ka arī pašai nav nekādas intereses jauniešus piespiest kaut ko darīt. Taču, runājot par tādu sadzīvisku pienākumu kā grīdas tīrīšana, viņa nosmej, ka pati ir tiešām slinka, jo kāda gan jēga grīdu slaucīt ik dienu, ja nākamajā dienā jau atkal ir jāslauka.
Cīņa katru dienu
Zanes meitai saimniecisks nevarīgums parādījies, tieši sākoties pusaudzes vecumam. “Besī, ka es strādāju un vēl apkalpoju personu, kas sēdētu visu dienu dīvānā, ja vien nebūtu suns ārā jāizved. Kaut kas šovasar nebija labi ar draugiem, tāpēc ārā gāja gandrīz tikai ar suni… Tagad sākusies skola, bērns atkal ir nodarbināts, un mana besīšanās par šo beigusies, bet vienalga: nu kas tas ir? Katra lieta, kas jāizdara, piemēram, jānomazgā trauki, jāizslauka grīda, jāatgādina vismaz trīs reizes. Bieži, ja dara, tad ar skandālu. Varbūt straujā augšana paņem tik daudz spēka, ka fiziski trūkst enerģijas?”
Arī Lindai līdzīga cīņa norit ar saviem bērniem, kaut arī katrs atšķirīgā vecumā. “Mūsu ģimenē aug astoņgadīga jaunkundze, četrpadsmit gadus vecs pusaudzis un astoņpadsmit gadus vecs jaunietis. Ik dienu cīnos ar slinkumu: nesakārtota istaba, nenovākti trauki, neizpildīti mājasdarbi un citas lietas, par kurām notiek diskusijas. Mēs ar vīru ceram, ka pārrunas nesīs rezultātus un slinkums tiks uzvarēts, bet bērni vēlas, lai ļaujam mierīgi dzīvot, jo tie visi taču esot sīkumi, par kuriem vispār nav jāraizējas un jāiespringst!” teic Linda. “Nu un kas, ka drēbes jau trešo dienu stāv samestas čupā uz grīdas vai nedēļu tīro drēbju kaudze nav sašķirota pa atvilktnēm… Dzirdēts, ka bērni spoguļo vecākus. Skatoties uz mūsu bērniem un viņu izpratni par kārtību, to nevaru teikt. Ne es, ne vīrs drēbes nekur nenometam, esam kārtīgi, taču visi trīs bērni tādi nav.”
No otras puses, Linda atzīst, ka slinki viņas bērni ir tikai uz tām lietām, kas viņus neaizrauj un neinteresē. Astoņgadniecē novērojusi, ka viņai ir ļoti izteikta prokrastinācija (apzināta darāmā novilcināšana, atlikšana uz vēlāku laiku vai uz pēdējo brīdi; vilcināšanās. – Red.). Piemēram, mājasdarbu pildīšanu vai ikdienas grāmatas lasīšanu cenšas pēc iespējas novilcināt, jo viņai vai nu tas rada grūtības, vai šķiet garlaicīgi. Konkrētu instrumentu cīņā ar slinkumu vecākiem nav.
Ļaut vai neļaut pamest iesākto
Situācijā, kad bērni ir gribējuši pamest interešu izglītības pulciņus, Linda centusies izzināt iemeslus, bet vienojusies par laiku, kurā tiks pieņemts gala lēmums, lai būtu droša, ka tā nav mirkļa iegriba vai nepatika. “Ir bijis, ka vienojamies par laiku līdz semestra beigām, un tad vēlreiz pārrunājam šo jautājumu. Ja bērns argumentēti pasaka, kāpēc nevēlas apmeklēt konkrēto pulciņu, atbalstu lēmumu. Ir bijis, ka lielu lomu nospēlē pedagogs. Uzskatu, ka periodā, kamēr bērns tikko sācis izzināt savas intereses, jāpamēģina dažādas lietas, jo varbūt viņš tikai iedomājas, ka patiks konkrētā nodarbe, bet, sākot ar to nodarboties, tā nemaz nav, jo iedomas nesaskan ar realitāti,” stāsta Linda.
Situācija, kad dēls pusaudzis paziņo par intereses trūkumu apmeklēt interešu izglītību, nav sveša arī Viktoram. Viņš secinājis, ka runa nav par slinkumu, bet par dzīves prioritāšu maiņu vai noteiktu apstākļu dēļ radušos nepatiku. “Pamanīju, ka dēls ar nepatiku sācis apmeklēt sporta treniņus. Pārrunājām, kas noticis, un izrādījās, ka radusies nepatika pret treniņa biedriem, kuri apcēla. Tā mēdz būt, ka tad, ja grupā esi vecākais, viss padodas un esi čempions, vēlāk, pārejot uz nākamo vecuma grupu, esi jauniņais un tiec apsaukāts par nūģi. Dēla pausto uztvēru veselīgi un ierosināju mainīt sporta veidu. Uzskatu, ka līdz 16 gadu vecumam ir vienalga, ar kuru sporta veidu nodarbojies, jo jebkurā notiek attīstība. Pagāja laiks, un dēls atkal paziņoja, ka neapmeklēs sporta nodarbības. Tad man noderēja izlasīts padoms, ka gadījumā, ja bērns vēlas pamest vienu sporta veidu pēc otra, vajag vienoties par termiņu, teiksim, nodarbības izturēt vēl mēnesi vai divus, līdz pieņemt gala lēmumu. Papildus vēl ierosināju ņemt līdzi uz nodarbībām jaunāko brāli. Abiem kopā iepatikās. Protams, var gadīties arī, ka bērns vispār vairs neredz sportam jēgu, sāk interesēt meitenes vai ir vēlme ar draugiem darīt kādas citas lietas,” turpmākos izaicinājumus apzinās Viktors.
Svarīgi nepārmest, nepieminēt naudas ieguldījumus, teiksim, par nenovērtēto inventāra iegādi, tomēr atbildība bērnam ir jāmāca. “Bērnus es uztveru tāpat kā darbiniekus. Darbinieki nav slinki. Jautājums ir tikai, vai darbinieks ir piemērots dotajam uzdevumam un vai viņš saprot, ko viņam prasa. Tāpat ir runa par konsekvencēm. Teiksim, ja esmu ļāvis visu vasaru loderēt, tad, vienā dienā pasakot, ka tu tagad cītīgi darbosies, neklausīs. Galvenais ir atrast sevī spēku neteikt virspusēji – tu esi slinks! Tā vietā ar pamatotiem argumentiem vajag izstāstīt, kas un kāpēc ir jādara,” spriež Viktors, vadībzinību maģistrs.
Četrus mēnešus viņš bijis pasniedzējs tehnikumā, un, vērojot tur sastaptos jauniešus, Viktors secinājis, ka liels izaicinājums mūsdienās ir tehnoloģiju vides radītie kairinājumi, kas mudina pasēdēt internetā. Turklāt visiem ir zināmi stāsti, ka TikTok zvaigznes pelna pat 10 000 eiro mēnesī. “Jaunieši ir gudri. Viņi saprot, ka tehnikumam viņi ir vairāk vajadzīgi nekā viņiem tehnikums. Viņi izmanto to, ka pietiks tikai atnākt, ar niecīgām pūlēm kaut ko nedaudz izdarīt, un pasniedzējs jau vismaz atzīmi “4” ieliks. No iestādes ārā jau neizmetīs – tad kāpēc pūlēties?” teic Viktors.
Slinkuma tēls: jau dainās un kristietībā
Slinkums – kas tas vispār ir? Ko apzīmējam ar šādu jēdzienu? Iepriekš minētajās pieredzēs un viedokļos jau pavīdēja dažādi aspekti: paklausība vai nepaklausība, uzdevuma izpildes ātrums, prioritātes, jēga, motivācija, svarīgums, noderīguma nākotnei apzināšanās u. c. Šie ir visdažādākie veidi, kā mēs skaidrojam slinkuma izpausmes. Tomēr – kur radies pats jēdziens “slinkums”?
Latviešu kultūrā slinkums plaši atspoguļots tautasdziesmās un pasakās. Folklorā darbs ir cilvēka vērtības mēraukla. Piemēram, četrrindē:
Maķenīt palaidos
Vienu gadu slinkumā;
Trīs gadiņi nevarēju
Maizītē atgūties.
Arī reliģiskajos priekšstatos – pēc Vecās Derības – slinkums ir netikums jeb ļauns ieradums, ar kuru sāpinām Dievu un nopelnām sodu, un nabadzība ir piesaukta kā slinkuma sekas.
“Slinkums ieaijā miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu.” (Zālamana pamācības, 19. nodaļa, 15. pants)
“Slinkuma dēļ gāžas sijas, un roku kūtruma dēļ ūdens pil nama jumtam cauri.” (Zālamana pamācības 10:18)
Katoļticībā slinkums pat ir viens no septiņiem visbiežāk sastopamajiem galvenajiem nāves grēkiem. Pretstats ir tikums – cītība uz labiem darbiem. Bet, kā jau iezīmēja tētis Viktors, mūsdienu jaunietim slinkošana telefonā var drīzāk saistīties ar popularitātes iegūšanu un ceļu pretī labklājībai, nevis kā ceļu uz elli…
Psihologi, kuri vadās pēc teorijām par aizspriedumiem, skaidro, ka mūsu spriedums par cilvēku – slinks vai čakls – ir reliģisks aizspriedums. Melnbalta domāšana. Dzīvē, visticamāk, nebūs tā, ka pusaudze ir čakla kā Maija vai slinka kā Paija Annas Brigaderes lugā “Maija un Paija”. Pasakot “sliņķe”, izdarām notiesājošu spriedumu, jo mums pašiem ir slinkums veikt dziļāku izziņu. Tas ir kā tāds mentāls “īsceļš” (jeb shortcut; no teorijas par heiristiku – saīsnēm sprieduma izdarīšanai).
Žurnāliste Tanita Kerija, kura apkopojusi grāmatā “Ko domā mans pusaudzis? Praktiskā bērnu psiholoģija mūsdienīgiem vecākiem” (2020; izdevniecība “Zvaigzne ABC”) dažādas atziņas no pētījumiem, iesaka nesaukt pusaudzi par slinku, jo tas nemotivē un drīzāk raisīs protestu vai kauna sajūtu, un turpmāk tiks slēpts, ka ir nepadarīti darbi.
Slinkuma izpausmes var būt saistītas arī ar kādām veselības problēmām, kas rada grūtības koncentrēties, piemēram, narkolepsija – pārlieks miegainums pat dienas laikā. Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs atklāj, ka aiz pazīmēm, kas varētu šķist slinkums, vēl ļoti bieži ir uzmanības problēmas, kas reizēm saistītas ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, kā arī depresivitāte. Pie vainas var būt arī vienkārši vecumposmam nepiemērots dienas režīms un struktūra.
Cik ilgi vēl?
Bērnos katru gadu arvien agrākā vecumā parādās pusaudžiem raksturīgās iezīmes. No otras puses, arī briedums iestājas arvien vēlāk… Pusaudžus parasti saista ar vēlīno skolas vecumu: 11 līdz 15 gadiem. Jaunieši plašākā nozīmē: 12 līdz 17 vai pat līdz 19 gadiem. Mūsdienās mēdz arī teikt, ka pusaudzis par jaunieti kļūst tikai 18 gados, un tad jaunība ilgst līdz pat 40 gadiem.
Pusaudža vecums iestājas, kad sāc domāt par nākamo profesiju, fantazēt, iztēloties; parādās centieni pašrealizēties, izpausties radoši; spēja analizēt abstraktas idejas, apgāzt pieņēmumus, atrast loģiskas pretrunas. Raksturīga stūrainība, jušanās neveikli, garastāvokļa maiņas. Pusaudžu rīcība ir pretrunīga: viņi ir egoistiski un vienlaikus spēj kaislīgi mīlēt. Pusaudži ir emocionāli jūtīgi, viņiem ir svarīga piederība grupai tikpat ļoti kā brīvība – gan emocionālās izpausmēs, gan uzvedībā –, savas identitātes apzināšanās, pašapziņa, kas arī ietekmē motivāciju rīcībai. Pusaudža vecumā veidojas pašvērtējums: ticība sev vai paškritiskums.
Psiholoģijā ienākušas teorijas par to, ka vēlme piederēt grupai ir krietni sarežģīta, jo grupu ir daudz un mēdz būt ar pretrunīgiem uzstādījumiem. Lai iekļautos kādā grupā, ir svarīgs imidžs, un, iespējams, kāda no izpausmēm pieaugušajam izskatās kā slinkuma izpausme, turpretī attiecīgajā grupā – simbolizē kaut ko nozīmīgu.
Socioloģe Ingrīda Jansone raksta: “Bērns var ilgstoši izturēt lielu fizisku slodzi, kas saistīta ar viņam tīkamu aizraušanos (piemēram, futbola spēli), bet miera periodā spēj saļimt no pārguruma.”
Pētījumi rāda, ka tikai 22 procentus vidējo un vecāko klašu skolēnu interesē mācību priekšmeti. Pusaudža dabā ir neievērot vai pārkāpt noteikumus. Vecāku ziņā ir nospraust robežas. Pusaudzis pārbaudīs, cik tālu sniedzas kontrole un mīlestība pret viņu. Ross Kempbels grāmatā “Kā patiesi mīlēt pusaudzi” (latviski izdota tālajā 1991. gadā) ieteica sākt ar stingriem ierobežojumiem, lai var piešķirt arvien lielāku brīvību. “Ja to visu dodat sākumā, jums vairs nav kur iet, nav ar ko atalgot pusaudzi par viņa arvien atbildīgāko rīcību. Un – kas ir vissliktākais – jums nav iespēju mācīt viņu būt uzticības cienīgam un novērtēt atbildības sajūtu. Virzoties no ierobežojumiem uz brīvību, jūsu mērķis ir panākt, lai līdz 18 gadiem pusaudzis kļūtu par uzticības cienīgu, neatkarīgu un ar atbildības sajūtu apveltītu pieaugušu cilvēku. [..] Ja pusaudzis skaidri sapratīs, ka patiesībā jūs gribat, lai viņš nākotnē kļūtu neatkarīgs, un cenšaties sasniegt šo mērķi, viņš jutīs, ka jūs esat ar viņu, nevis pret viņu.”
Par neatkarības alkām komplektā ar narcistiskām iezīmēm un pretrunīgām jūtām – no mīlestības līdz naidam attieksmē pret vienu un to pašu –, sākoties pubertātei, jau runājis klasiskās psihoanalīzes radītājs Zigmunds Freids. Šāds stāvoklis ir līdz pat pieaugušo seksualitātes attīstībai.
Savukārt Ēriks Ēriksons radīja teoriju par ego psiholoģiju, vēršot uzmanību uz to, ka vecumā no 12 līdz 19 gadiem sastopama identitātes krīze, jo ir jāapvieno vienā veselumā visas lomas – kā bērnam, kā draugam, kā skolēnam u. c. Pusaudzis meklē savai dzīvei jēgu, savas pamatvērtības, savu unikalitāti. Neskaidrība rada apātiju, pretrunīgu pašvērtējumu, nicinājumu pret vispārpieņemtām normām un vērtībām.
Slinkums – enerģijas taupīšana
Palūkojoties austrumu filozofiju virzienā, sastapsimies ar teorijām par dzīvības enerģiju, un slinkums iegūst pozitīvu iezīmi – tas ir veids, kā taupīt enerģiju. Cilvēkam nav jābūt pārņemtam ar vēlmēm. Ir nepieciešama arī nekā nedarīšana, galvas iztukšošana, meditācija. 2003. gadā tika izdota Pētera Aksta grāmata ar visai kārdinošu virsrakstu “Kā pagarināt dzīvi slinkojot: lēnīgie dzīvo ilgāk: tā jūs pareizi sadalīsiet savu dzīvības enerģiju”. ASV ģimenes psihologs Džeimss Dobsons, runājot par pusaudžu vecumu, arī uzsvēris nepieciešamību atpūsties, ļaut ilgāk pagulēt sestdienu rītos, lai atgūtos no pusaudžiem raksturīgā noguruma. Dž. Dobsons vēl vērsis uzmanību uz sabalansēta uztura svarīgumu, vitamīnu un minerālvielu patēriņu.
Digitālie bērni
Tie, kas dzimuši laikposmā no 2001. gada līdz 2012. gadam – tātad šobrīd ir 10 līdz 21 gadu veci –, tiek dēvēti par Z paaudzi jeb digitālajiem mazuļiem, vai arī par postmileniāļiem, Youtube paaudzi, māju jeb iekštelpu paaudzi, kas teju diennakti pavada tiešsaistē. Lielākoties viņus audzina pārlieku rūpīgi un aizsargājoši vecāki. Vēloties bērnus pasargāt no bīstamās pasaules, mēs veicinām pāraprūpi un iemācām bezpalīdzīgumu. Vienlaikus mēdzam uzdot tādus uzdevumus, kuriem tīņi neredz praktisku jēgu. Piemēram, kādēļ pierakstu kladē jāpārzīmē shēma, ja to var nofotografēt? Kādēļ konspektēt vai gatavot špikerus, ja atbildi var atrast Google vai draugu čatā? Galu galā mūsdienās mēdz uzskatīt, ka tieši slinkums veicina turpmāku tehnoloģiju attīstību un pavadītā laika efektivitāti, jo citādi kāpēc būtu izgudroti i-roboti grīdas tīrīšanai, trauku mazgājamās mašīnas utt.
Digitālie bērni nealkst ieņemt vadošus amatus un ir jūtīgi pret kritiku. Pieraduši saņemt vērtējumu “patīk” (“like”), bet ne “nepatīk” (“not like”). Viņus var motivēt izaicinājumi, uzticēšanās, tolerance, izklaides iespējas, nevis sīvas konkurences vai pienākuma apziņa. Viņu vērtības ir brīvība, pašrealizācija, paštēls, laime. Ja, dodot uzdevumu, pārliecināsim, ka iegūstams prieks un laime, tad – kāpēc nedarīt!? Bet acīmredzot mums pašiem trauku vākšana, drēbju likšana pa atvilktnēm, mizu savākšana un citas ikdienišķās darbības no malas neizskatās pēc priekpilnām, līdz ar to nāksies arī paskaidrot, kāda jēga ir no darīšanas ar kalpa apziņu, bez prieka…
Sniegšu piemēru no savas ikdienas ar bērniem. Kad aicinu dārzā salasīt ābolus, tad tā vien šķiet, ka atliek pagriezt muguru, lai tie stāvētu kā sālsstabi, izvairoties no darba. Citreiz demonstratīvi man skatās tieši sejā un neko nedara vai sāk spārdīt kājām, it kā spēlējot futbolu. Bet tad iešaujas prātā doma: vecākajam dēlam es varētu palūgt salasīt tikai tos ābolus, kas ir sakrituši uz lapenes jumta. Viņš, garākais būdams, apzinās savu priekšrocību un to paveic. Savukārt pēc vecuma vidējam dēlam pāradresēju citu darbu: nogriezt pujeņu krūmam lapas. Tas ir kaut kas individuāli paveicams, ar sākumu un beigām. Rezultātā mūsu trešais, jaunākais, dēls nevis “maisās pa kājām”, bet ieinteresējas piedalīties brāļa darba veikšanā. Darbu tempā gan arī viņi slīpēti – saprot, ka, ātri padarot, tiks pie nākamā darba, nevis varēs atpūsties. Bet, godīgi sakot, ģimene nav kalpu un kungu attiecības. Vismaz ne 21. gadsimtā.
Ko saka paši pusaudži?
Aleksa, 13 gadi: “Slinkums ir tad, kad neko negribas darīt, nevari saņemties. Ko ar to darīt? Jābūt vēlmei pārvarēt slinkumu. Man izdodas tad, ja saprotu, ka darāmais ir svarīgs man un manai nākotnei. Ja vairs negribas nodarboties ar kādu interešu izglītības veidu, tas nav slinkums. Manuprāt, tā notiek tad, kad esi morāli noguris un vairāk nejūti prieku, ko iepriekš esi jutis, tādēļ vajag kādu laiku, lai morāli atpūstos un saņemtos atkal darīt to, kas pašai patīk.”
Marija, 8 gadi: “Es neesmu slinka. Man tikai dažreiz uznāk slinkums. Vispār man tāds raksturs. Es negribu mainīt savu raksturu. Man ļoti patīk mans raksturs.”
Haralds, 10 gadi: “Man vienkārši bieži trūkst enerģijas. Ir bijis tā, ka it kā esmu paēdis, bet vēl gribas. Ēdu un nevaru paēst. Visu laiku gribas našķus.”
Daniels, mācās 6. klasē: “Slinkums ir vēlme pavadīt laiku telefonā. Ja mans draugs ir parādījis, ka viņam kādā spēlē ir iegūts daudz punktu, es gribu viņu pārspēt. Ja tajā brīdī mamma teiks, lai sakārtoju istabu vai aiznesu banāna mizu līdz miskastei, es mizu kaut kur blakus paslēpšu un atbildēšu: “Bet es gribu pabeigt spēli!” Sakārtota istaba – tas ir vienkārši normāli. Ja pie manis nāk ciemos, negribu, ka pa grīdu kaut kas mētājas. Bet citādi vairāk gribu koncentrēties uz virtuālo dzīvi, kurā varu iegūt respektu no citiem. Mani apbrīnos, ja būšu nopelnījis virtuālo naudu. Esmu pāraudzis mazu bērnu spēlītes. Esmu normāls čalis, stilīgs. Neviens negrib būt nestilīgs. Tu slēp pat no saviem vienaudžiem, ka spēlējies ar jaunākajiem brāļiem vai māsu, jo ir sajūta, ka tevi citādi apsmies.”
Viedoklis
Slinkums, lai nekļūdītos
Aizkraukles novada vidusskolas matemātikas skolotāja Kristīne Balta: Slinkums mums, pieaugušajiem, ir veids, kā mēs varam atpūsties, attaisnot kādu neizdarītu darbu vai nogurumu. Taču, strādājot skolā, nākas sastapt pusaudžus, kuri ir gudri, bet slinki, līdz ar to sagaidāmā rezultāta mācību sniegumā nav, lai gan skolēns ir spējīgs. Spriežot pēc manas pieredzes, iemesli ir visdažādākie. Ja nav kādas slimības izraisītas slinkuma izpausmes, tad visdrīzāk problēma ir motivācijas trūkums. Tam gan var būt daudz dziļāki iemesli par vienkāršu intereses trūkumu. Ir gadījumi, kad skolēniem nav motivācijas kādu pārdzīvojumu dēļ, kad šķiet, ka nekas dzīvē nav svarīgs. Tad jāsadarbojas ar psihologu. Ir reizes, kad bērns vienkārši ir tik ļoti pāraprūpēts no vecākiem vai varbūt kontrolēts, vai tik ļoti ignorēts, ka šķiet – nav jēgas pašam neko darīt.
Skolēni pusaudža vecumā ir ļoti jūtīgi, savukārt vecāki – prasīgi. Tā ir smalka robeža – kad vecāki uzticas savam bērnam, ļauj kļūdīties, eksperimentēt, bet kad nosaka sava bērna pašvērtējumu ar to, kas viņam sanāk. Reizēm ir vieglāk skolēnam būt slinkam, nevis pieļaut kļūdu, kuras dēļ viņu kāds slikti vērtēs. Savus skolēnus cenšos motivēt dažādi – gan ar piemēriem no dzīves, gan veidu, kā viņus mācu. Visiedarbīgākais veids ir saruna ar pusaudzi – kāpēc viņam vajag kaut ko darīt. Svarīgi atrast motivāciju, parādīt nepieciešamību, ja viņš pats to neredz, un iedrošināt, atbalstīt. Esmu daudzkārt teikusi – pusaudžu kļūdas nav viņu personība, tā ir rīcība, bet personība tikai veidojas un visbiežāk – tieši no tā, kā viņš tiek galā ar savām kļūdām.
Savās mācību stundās matemātikā ik pa laikam apzināti pieļauju kļūdas, rakstot uz tāfeles. Pirmkārt, varu atalgot ar labo piezīmi to, kurš būs vērīgs un pamanīs, bet patiesībā jēga ir tieši mācīšanās procesā – mēs visi varam pieļaut kļūdas, galvenais, to neignorēt, atzīt un izlabot.
Piemērs no dzīves. Atnāk mamma uz skolu pie manis runāt par bērnu, kuram nav intereses matemātikā, nav rezultātu, neko nedara. Mamma taču atbalstot, esot katru reizi blakus, kad jāpilda mājasdarbi uzdevumi.lv, katru reizi, kad jāveic patstāvīgais pētniecības darbs, bet bērns – neko pats negrib, visur mammai viņš jābakstot… Pajautāju mammai, par ko bērns grib kļūt, kad izaugs liels, varbūt no tā varam viņu ieinteresēt arī mācīties, atrast motivāciju. Mammas atbilde – viņš gribēja būt elektriķis, bet mēs jau teicām, nav ko tur tik daudz visu dzīvi ar vadiem ņemties, lai mācās par advokātu… Sarunas ar vecākiem reizēm ir grūtākas nekā ar bērniem. Protams, šajā situācijā var gan vainot, gan saprast mammu, bet pāri visam ir bērns, kuram vēl vajag ļaut sapņot, plānot un kuru nepieciešams atbalstīt. Varbūt viņš pēc gada pārdomās un gribēs trenēt delfīnus, bet vismaz visu laiku būs mērķis acu priekšā, uz ko tiekties, un šajā ceļā varam brīnišķīgi motivēt sevi attīstīt – gan mācībās, gan interešu izglītībā, gan personības izaugsmē.”
Kā sarunāties ar tīņiem?
draudu vai pavēļu vietā piedāvājiet izvēli;
tā vietā, lai izteiktu vērtējumu, aprakstiet, kas ir paveikts un kā jūtaties;
tā vietā, lai apsūdzētu vai apsaukātos, pasakiet, kā jūtaties vai ko gribētu un gaidāt;
sniedziet iedomu veidā to, ko nevarat dot realitātē (piemēram, “tu jau gribētu gan, ka tavā vietā visu izdarītu kāds robots”, kopīgi pasmejieties un ķerieties pie reāliem darbiem);
vienas “nopietnās sarunas” ar ilgu “sprediķošanu” vietā pasakiet īsi (piemēram, “banāna miza”) vai meklējiet mazas iespējas, lai parunātu (piemēram, klausoties radio vai mūziku, skatoties televīziju, reklāmu vai kinofilmu, vadot auto u. c.);
tā vietā, lai noniecinātu, uzklausiet, pamājot ar galvu, reaģējot ar kādu skaņu vai vārdu;
sarunājoties par istabas kārtošanu, aiciniet savu pusaudzi izteikt savu viedokli. Iespējams, tīnis atklās, ka naktsskapītis un drēbju skapis ir piebāzts. Tātad nepieciešams vairāk telpas. Lieciet kopā galvas un sastādiet ideju sarakstu: gan muļķīgās, gan saprātīgās, tobrīd tās nevērtējot. Rezultātā, iespējams, būs noderīgas idejas, kā, piemēram, ļaut hokeja tērpu glabāt vecāku drēbju skapī; atbrīvot telpu, atdodot tās mantas, ko vairs nelieto; nopirkt grāmatplauktu u. c.;
alternatīvas sodam – pastāstiet, kā jūtaties; pasakiet, ko gaidāt; paskaidrojiet, kā var labot notikušo; piedāvājiet izvēli.
