Neko nedarīt “tāpat vien”. Atklās Mārtiņa Heimrāta kolāžu izstādi 0
No 27. maija galerijā “Istaba” būs apskatāmas Mārtiņa Heimrāta autortehnikā tapušās kolāžas, kas spēlē kādas literāras rotaļas fona lomu viņa personālizstādē “Bet”, LA.lv uzzināja galerijā.
Mākslinieks izstādei devis nosaukumu “bet”, kas ir atslēgvārds vienam no viņa ikdienas rituāliem, kam Heimrāts piešķir mākslinieciskas kvalitātes un izpausmes veidus.
Latvijā ir vasara, bet citur ziema. Kāds mīl, bet kāds nīst. Kāds ēd, bet citi badojas. Dažs dzīvo pagātnē, bet dažs nākotnē. Vienam patīk meita, bet otram māte. Daudzi dzimst, bet daudzi mirst. Kādam veicas, bet kādam neveicas. Viens domā latviski, bet otrs holandiski. “aber”, “ķī”, “but”, “mais”…
“Desmit lasāmo grāmatu izvēlēšana ir viens no maniem vecākajiem rituāliem. Nu jau ilgāku laiku vienlaicīgi lasu desmit grāmatas, tikai man zināmā kārtībā. Esmu konstatējis, ka desmit grāmatas var kļūt par vienu grāmatu, ka dažkārt tās saplūst, ka tās mēdz papildināt viena otru, ka reizēm tās sasaucas, bet visbiežāk tās katra dzīvo savu dzīvi, tāpat kā mēs, cilvēki. Katra mēneša pirmajā datumā es izrakstu fragmentu no tobrīd lasītām desmit grāmatām. Katru rindkopu iesāku ar sakārtojuma saikli “bet” tajā valodā, kādā ir grāmata. Taču “bet” reizēm kļūst par “tomēr””, stāsta Heimrāts.
Uz izstādes ideju un ekspozīciju attiecināmi ir arī Heimrātam joprojām tuvie slavenā dadaista Kurta Švitera vārdi: “Wir spielen, bis uns der Tod abholt” (Mēs spēlējamies, līdz nāve mūs rauj). Vārdam “spielen” latviešu valodā ir tik daudz nozīmes! Spēlēt, tēlot, rotaļāties, spēlēties, arī rotāties, laistīties, vizuļot, vizēt.
Rituālu darbību ieviešana Heimrāta ikdienā ir izveidojusies arī citās jomās – filmām un klausāmai mūzikai, mājupceļa izvēlei, dodoties pāri Vanšu tiltam uz Pārdaugavu, sasveicināšanās ar lidmašīnām, minoties pa veloceliņu Jūrmalas virzienā un atpakaļ.
Heimrāts meklē motivāciju visam, ko dara, sakot, ka “negribas neko darīt “tāpat vien”.
Izstāde skatāma līdz 26. jūnijam.
