“Ja Daugavpilī nebūs arī lidostas – nu, kas tad mēs būsim? Bezcerīgs pastarītis.” Saruna ar domes deputātu Jāni Lāčplēsi 15
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu valsts otra lielākā pilsēta Daugavpils ir citāda – ne tikai ar iedzīvotāju nacionālo sastāvu. To var redzēt un sajust, tikai šo vietu apmeklējot. Piemēram, vai Latvijā vēl ir kāda cita pilsēta, kur sabiedriskajā transportā, konkrēti – tramvajā, brīvdienās var pārvietoties par 25 eiro centiem, biļeti nopērkot turpat vagonā pie konduktora? Ciemiņa acīm Daugavpils ir pārsteidzoša, viesmīlīga un interesanta. Bet kā tur ir ikdienā? Par to saruna ar Jāni Lāčplēsi, pilsētas domes deputātu (kopējais stāžs pozīcijas un opozīcijas koalīcijās – 15 gadi) un Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes locekli.
No 11. augusta līdz 10. novembrim, ņemot vērā Latvijas–Baltkrievijas robežas nelikumīgās šķērsošanas gadījumu skaita straujo pieaugumu, vairākās Latgales administratīvajās teritorijās izsludināta ārkārtējā situācija. Ieskaitot Daugavpili, kaut gan pilsēta no Baltkrievijas robežas atrodas 35 km attālumā. Kā tas ietekmē sadzīvi?
J. Lāčplēsis: Praktiski pilsētas iedzīvotājiem tas nenozīmē neko. Ja migrantu straume nebūs milzīga, varam neizjust vispār, jo visi uz robežas aizturētie šeit var nonākt tikai robežsardzes aizturēto ārzemnieku izolatorā, kas ir slēgta tipa iestāde. Tas nav cietums, un lielākā daļa pilsētnieku par to nemaz nezina.
Ja bēgļu straume tomēr turpināsies, zināmu iesaisti var piedzīvot dažādas pašvaldības struktūras, piemēram, bāriņtiesa. Ko līdzīgu šeit jau esam pieredzējuši pirms gadiem sešiem, kad pēc Krimas konflikta un Rietumu sankcijām pret Krieviju no šīs kaimiņvalsts caur mums uz Eiropu sāka plūst tur strādājošie dažādu Āzijas valstu piederīgie, kuri sankciju dēļ bija palikuši bez darba. Lielākoties tad ienāca vjetnamieši, ļoti daudzi bez dokumentiem. Šīs tautības sievietes ir ļoti grūti vizuāli novērtēt, vai viņām ir 18 vai 40 gadi. Daudzas apgalvoja, ka nav pilngadīgas, un tādos gadījumos pašvaldībai saskaņā ar mūsu likumiem bija jānodrošina bāriņtiesas pārstāvja klātbūtne, kamēr notiek apstākļu noskaidrošana.
Kā daugavpilieši, no kuriem pārsvarā ir krieviski runājošie, uzzina, ko lemj Latvijas valdība vai kas notiek Rīgā?
Masu informācijas līdzekļi – kā visur Latvijā. Cik daudz publiskajā pārvaldē ir informācijas citās valodās par pieņemtajiem lēmumiem, tas jau ir pavisam cits jautājums. Šeit, protams, absolūti lielākā daļa tomēr ir krievvalodīgie iedzīvotāji. Varu pateikt tikai vienu – gribētos, lai informācijas aprite būtu daudz labāka. Kas ir vietējā prese? Viena avīze “Million”, kas iznāk tikai krievu valodā, un “Latgales laiks”, kas iznāk latviešu un krievu valodā. Saturs pārsvarā no vietējām ziņām, nedaudz ar reģionālu pieskaņu. Tad vēl kādi trīs privātie portāli – visi krieviski. Protams, ka tie taču nenodarbojas ar jelkādu normatīvo aktu tulkošanu. Paņem “top” tēmas no citiem masu medijiem un pārsvarā palamā valdību. Tēmas, par ko daudz un plaši diskutē, piemēram, latviskajos medijos, parasti tur neparādās.
Ko tad pašvaldības portāls?
Mājaslapa ir, dokumentus iespēju robežās tulko arī krieviski. Taču jāsaprot arī tas, ka informāciju tajā pasniedz tādu, kādu iedzīvotāji pieprasa. Iznāk balansēšana uz dažādu likumu ierobežojumu naža asmens, jo pašvaldības avīzes un informatīvās lapiņas, ko izdod krievu valodā, – par tām dažas pašvaldības jau ir maksājušas arī sodus.
Katram cilvēkam ir vēlme un vajadzība saņemt informāciju savā dzimtajā valodā. Ja nekomunicēs latvieši, komunicēs citi. Tāpat ar publisko pārvaldi – ja nedarīs mūsu, tad darīs citas valsts vara.
Agrāk bija pieņēmums, ka latviski un krieviski runājošo iedzīvotāju proporcijas Daugavpilī ir 1:9. Kā ir tagad?
Kopumā situācija noteikti ir uzlabojusies. Latvieši tagad ir 17–20%, poļi – līdz 15%. Poļu diasporas jaunieši latviešu valodu zina ļoti labi un valsts valodas auditoriju ievērojami paplašina. Tas ir pilsētas mācību iestāžu nopelns. Arī krievu liceja audzēkņi noteikti ir šajā kategorijā. Tagad gan šī skola ir pārdēvēta par tehnoloģiju liceju, bet būtību tas nemaina – joprojām tā ir viena no spēcīgākajām Latvijas skolām, kuras audzēkņi valsts olimpiādēs dala pirmās vietas ar Rīgas labāko skolu audzēkņiem. Savu pozitīvo iespaidu nenoliedzami atstāj arī Daugavpils Universitāte, kas pārgājusi uz apmācību programmām latviešu valodā.
Taču kopumā pilsētas iedzīvotāju apziņošana joprojām ir neatrisināta problēma, kas kavē arī, piemēram, uzņēmējdarbību. Iespējas piedalīties ES struktūrfondu vai valsts projektos – daudzos gadījumos līdz Daugavpils uzņēmējiem tāda informācija vienkārši nenonāk.
Latvijas Televīzija ir paziņojusi par programmas izmaiņām raidījumiem krievu valodā.
Esmu dzirdējis, ka jau ar 1. septembri LTV7 ziņu raidījumus krievu valodā plānots pārcelt uz kaut kādu multimediju platformu. Cerams, ka tas nav akmenī iecirsts. Patiesībā LTV7 Daugavpilī kādreiz bija tikpat maz skatīta kā LTV1. Pamazām krievu ziņas tomēr te aizgāja un valsts televīzija auditoriju ieguva. Ja to nocērt? Vai tikai uz jauno paaudzi tagad orientēsies interneta vidē? Lielas bažas. Diezin vai vecākā paaudze tā pāries uz kaut kādiem mediju tīkliem – viņi paņems, kas jau ir un ko ierastāk skatīties.
Kas notiek Daugavpils domē?
Pozīcijā un pie varas tagad ir “Saskaņa” ar Krievu savienību. Vairākuma nevienai partijai nav, tomēr pozīciju atbalsta astoņi no piecpadsmit deputātiem. Tagad kā “Latgales partijas” deputāts esmu opozīcijā. Lai arī mums ar pozīcijas pārstāvjiem ir dažādi viedokļi par iesāktajiem attīstības projektiem, cenšamies meklēt dialogu un strādāt – neesam jau ciemos un nenākam tikai uz balli. Pozīcijas un opozīcijas darbam Daugavpils domē ir citas tradīcijas, nekā par šīm attiecībām dzirdu citās pašvaldībās. Nevaru teikt, ka šobrīd domē, piemēram, ārkārtas sēžu metodi izmantotu ļaunprātīgi, lai apkarotu opozīciju, – tādas prakses nav bijis arī iepriekš. Jā, mums ir politiski strīdi, taču praktiskas dabas jautājumos šeit neviens nestrādā pēc principa “jo sliktāk, jo labāk”. Laulības gultā ar “Saskaņu” mūsu partija negulsies, taču mēs strādājam.
Kādi tad ir tie politiskie strīdi?
Tagadējā vara ir pateikusi nē pilsētas lidostas tālākajai attīstībai, arī Oskara Stroka vasaras koncertzāles projekta, kas bija paredzēts 2000 skatītāju vietām pilsētas centrālajā parkā, turpmākai virzībai. Tie ir politiski lēmumi. Kāda tad ir alternatīva, piemēram, Daugavpils lidostai? Jā, šajā zonā, protams, var realizēt citus investīciju projektus. Tagad par šo vietu aktīvi interesējas liels Lietuvas mēbeļu ražotājs, kas esot ceturtais lielākais piegādātājs “IKEA” veikalu ķēdei visā pasaulē. Ja lietuvieši savu investīciju plānu tiešām realizēs, tad citiem investoriem lidostas teritorijas biznesa parkā vietas nemaz nepietiks. Labi, bet tas jau vienalga nav pilsētas un reģiona stratēģiskās attīstības lēmums. Kā tad nodrošināsim sasniedzamību Eiropas līmenī, kas investoriem interesē visvairāk? Kādi tad mums ir nopietnie attīstības centri Latvijā? Rīga, Liepāja un Ventspils, kur ir lidosta, osta un dzelzceļš. Skaidrs, ka ostas Daugavpilī nekad nebūs. Ja nebūs arī lidosta – nu, kas tad mēs būsim? Bezcerīgs pastarītis.
Kopumā jaunu attīstības programmu izstrādi tagadējā domes vadība uzsākusi nav, tādēļ ceram un palīdzam, lai viņi ar iesāktajām tomēr iepazīstas labāk un tās turpina. Nemaz tik bezcerīgi tas nav. Iesākumā līdzīgi bija arī ar Daugavpils kandidēšanu uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā. Pēc vēlēšanām pirmā reakcija bija negatīva, taču, saprotot, cik tas ir perspektīvi un Daugavpilij īpaši aktuāli, jo mūsu sākotnēji virzītā pieteikuma devīze bija “Kopīgu valodu meklējot”, projekta virzība turpinās. Pašlaik esam izturējuši pirmo atlases kārtu, uz otru palikušas vēl arī Liepāja un Jūrmala.
Cik Daugavpilī ir noticēts, ka ES Zaļais kurss ir neatgriezenisks?
Uz pašvaldību strādāt atnācu drīz vien pēc neatkarības atjaunošanas. Pašvaldības darbietilpīgākais pienākums ir apkures nodrošināšana. Tolaik lielāko daļu siltuma šeit ieguva, dedzinot mazutu. Vispirms gandrīz pilnībā pārgājām uz gāzes apkuri, tagad – lielākajā pilsētas daļā būs pāriets uz šķeldu, kad līdz galam realizēs pirms astoņiem gadiem iesākto katlumājas pārbūves projektu.
Par Zaļo kursu šaubu nav. Principā nezinu nemaz tagad tādus cilvēkus, kas šo virzienu apšaubītu. Taču šobrīd tādas programmas, kā ar atjaunojamiem resursiem aprīkot kaut vai pašvaldību ēkas, kas Daugavpilī ir lielā skaitā, apspriešanā nemaz nav.
Tāpat nekur jau neesam tālu tikuši ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu, kaut arī valsts atbalsta programmas tur ir. Kur lielākās problēmas? Rīgā un Daugavpilī – tur, kur vislielākā krievvalodīgo vide. Valmierā viss notiek ļoti labi, daļēji arī Liepājā. Te nenotiek – cita informatīvā telpa, par ko jau runājām. Tas pats Rēzeknē.
Uzņēmēji ar Zaļā kursa metodēm jau strādā. Viens no lielākajiem pilsētas privātās rūpniecības flagmaņiem pievadķēžu rūpnīca “Ditton” saules baterijas ar jaudu 1,5 MW uz rūpnīcas jumtiem salika jau pirms pieciem gadiem. Viņi enerģiju ražo tādā apjomā, ka tā jāatdod “Latvenergo” par velti, kad nav sava patēriņa, bet vienalga – tas esot izdevīgi. Tas nav vienīgais uzņēmums, taču skaidrs, ka lielais vairums uzņēmumu tomēr gaida, kāds būs valsts līdzfinansējums. Jāņem vērā arī tas, ka pašu staciju uzstādīšanas, pieslēgumu un enerģijas pārdošanas noteikumi joprojām ir ļoti sarežģīti un grūti izpildāmi.
Kas pilsētā ir lielākie darba devēji?
Skaitliski lielākie darba devēji ir reģionālā slimnīca, universitāte un arī pašvaldības uzņēmumi. Nodarbinātības apsvērumu dēļ, piemēram, uzņēmumā “Daugavpils satiksme” nav likvidēti arī konduktoru posteņi pilsētas sabiedriskajā transportā, kaut gan tur ir arī citi aspekti – pagaidām, uzskatu, neadekvāti dārgā biļešu elektroniskās sistēmas ieviešana un apkalpošana.
No privātajiem darba devējiem – Lokomotīvju remonta rūpnīca, jau minētais “Ditton”, “Latvijas Maiznieks”, kuram tieši pie mums ir Baltijas lielākā ceptuve, kā arī citi.
Kas būs ar dzelzceļniekiem? “Latvijas dzelzceļš” nupat paziņoja, ka pērn atlaisti 1300 un tagad jāatlaiž vēl 700 darbinieki. Cik tas skars Daugavpili?
To jau pateiks koncerna vadība. Ceram tomēr, ka galvenos dzelzceļa apkalpojošos uzņēmumus, kas ir Daugavpilī, nelikvidēs.
Vai tad tie nav privāti?
Privāta ir tikai Lokomotīvju remonta rūpnīca, bet viņi jau ar “LDz” strādāja ļoti maz, visi pasūtītāji tur pamatā nāk no Krievijas, Ukrainas utt. Taču galvenie “LDz” ritošā sastāva un infrastruktūras remonta uzņēmumu ir šeit un patiesībā visas viņu programmas realizēt tieši te ir lētāk nekā Rīgā vai citur Latvijā, jo darbaspēka un infrastruktūras izmaksas Daugavpilī viennozīmīgi ir zemākas, turklāt darbinieki šeit ir ļoti prasmīgi un pieredzējuši.
Cik liels ir bezdarbs?
Skaitās, ka Daugavpilī šobrīd ir 90 000 iedzīvotāju, taču reāli ir ap 80 000. Bezdarbs mums ir zem 10% – katrā ziņā būtiski mazāks nekā Latgalē vidēji. Pie mums arī nav tik īpatnēja situācija kā, piemēram, Rēzeknē. Viņiem ir sava speciālā ekonomiskā zona (SEZ), un pilsētas vadība visus investorus vēlas novirzīt tikai uz to. Taču jau kopš 2017. gada pilnīgi visā reģionā darbojas Latgales SEZ, un, piesakoties šim atbalstam, uzņēmēji var saņemt pat vēl labākus noteikumus nodokļu atlaidēm nekā klasiskajā SEZ. Piemēram, LSEZ salīdzinoši nesen dabūjām arī tādu atvieglojumu, ka par investīcijām uzskata arī uzņēmēja jaunradītās darba vietās izmaksāto darba algu divu gadu laika periodā. To darījām galvenokārt tādēļ, lai LSEZ piesaistītu IT uzņēmumus, jo tiem galvenās investīcijas ir nevis ražošanas iekārtās, bet tieši darbiniekos. Taču daudzi to neizmanto – jo sevišķi Rēzeknē.
Tas tiešām ir jaunums. Daudzi izmanto šīs LSEZ priekšrocības?
Šobrīd ir noslēgti 38 līgumi, no tiem divi par paredzamo algu izmaksu. Plānotās darba vietas ir 271, faktiski izveidotās – 155. Investīciju līgumi, saskaņā ar kuriem uzņēmēji varēs pretendēt līdz pat 50% atlaidei peļņas nodoklim, ir par 29,37 miljoniem eiro. Pārāk daudz nav, jo LSEZ problēma ir tā, ka šo pasākumu uztur tikai no pašvaldību iemaksām un plašākām informācijas kampaņām pietrūkst līdzekļu. Administrēšana uzticēta Latgales Plānošanas reģionam, jo tur ir iesaistītas visas pašvaldību teritorijas, izņemot Rēzeknes SEZ, jo nevar vienā vietā būt divas brīvās ekonomiskās zonas. Ģeogrāfiski visvairāk LSEZ iekļāvušies Daugavpils, Līvānu un Krāslavas uzņēmumi, jo šīs pašvaldības jaunu darba vietu radīšanā bija visaktīvākās, un pēc tam jau nostrādā princips – no uzņēmēja uz uzņēmēju. Tie, kas atnāk ar vienu projektu, nāk arī ar otro, trešo utt.
Tie paši Varakļāni tagad saka – gribam pie jums LSEZ! To visu savulaik “izsitām” likumā par brīvajām ekonomiskajām zonām. Vēl viena nianse: juridiskā adrese uzņēmumam neko neizšķir – svarīga ir pati ražošanas vieta. Var būt arī filiāle, galvenais – lai darbība notiek Latgalē. Uz plānošanas reģionu jānāk, pirms sāk investīcijas. Jābūt plānam – kādi ieguldījumi, ko darīs un kurā vietā. LSEZ statusu piešķir pēc atbilstības izvērtējuma, jo ir arī ierobežojumi uzņēmējdarbības veidiem – atbilstoši ES direktīvu ietvariem, interesentiem jāskatās plānošanas reģiona mājaslapā. Ar šo pieredzi iepriekš bijām iepazinušies valsts atbalstītajos reģionos Polijā un esam priecīgi, ka tas strādā arī Latgalē.
