Imants Frederiks Ozols: Neklusē! Tas pārāk dārgi maksā 45
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik jūs tagad maksājat par to, ka nekritiski patērējat ikvakara ziņu saturu, ticībā, ka svarīgāko noteikti izstāstīs? Par to, ka neiedziļināties politikā un pat lielajos rēķinos. Un svarīgākais – par to, ka nevienu nekritizējat, baidoties izskatīties kā savas valsts ienaidnieks? Kur var redzēt, cik par to visu maksājat? Viena ļoti uzskatāma iespēja šobrīd ir nejēdzīgi lielie elektrības rēķini. Protams, kas jums robs budžetā un sajozta josta, tas otram milzīga peļņa un prēmija. Bet tā jau tam būtu jābūt, vai arī ne?!
Vienmēr piesauc Ukrainu
Arī jūs taču, visticamāk, gan pagājušajā gadā, kad lielākā rūpe šķita kovida ierobežojumi, gan arī šajā vasarā taču dzirdējāt taisnošanos, ka elektrība kļūst tik nenormāli dārga (turklāt dārgāka nekā daudz turīgākajās Skandināvijas valstīs, ar kurām kopā esam vienā – “Nord Pool” biržā), jo gāze taču esot tik dārga. Un tas viss nieki, jo mums tie ir tikai lielāki rēķini, bet Ukrainā mirst cilvēki. Iedomājieties – pat šajā tematā bezkaunīgi piesauca Ukrainas neizmērojamās ciešanas. Kaut gan kādēļ tā uzsver gāzes cenu, ja lielu daļu elektrības Latvijā un citviet Ziemeļeiropā saražo, nemaz neizmantojot gāzi, bet, piemēram, hidroelektrostacijās. Galu galā, vai tad velti mēs Staburagu nogremdējām?!
Pat tie, kas maz pievērš uzmanību ziņām, šogad tomēr bija spiesti ievērot, ka atsevišķās stundās elektrības cena pārskrēja divus tūkstošus eiro par megavatstundu, tad sasniedza maksimālo biržas pieļauto cenu līmeni – četrus tūkstošus eiro, un, galu galā, augusta beigās uzzinājām, ka birža pacels cenas griestus līdz pieciem tūkstošiem. Lai būtu, kur augstāk kāpt. Bet neko darīt – mums taču saka, ka tas tādēļ, ka upēs maz ūdens, vējš slikti pūš un, galvenais, karš Ukrainā… Tas gan nekas, ka pat tie ražotāji, kas lieto gāzi, piemēram, attiecīgajā dienā dedzina to, ko lēti iepirkuši vēl pērn, turklāt gāzes cenai nav nekāda sakara ar atomelektrostacijās saražoto elektrību. Un mūsu patēriņā taču nonāk arī tā! Varbūt tajā megadārgajā stundā no tiešām dārgās elektrības, kas saražota termoelektrostacijā, izmantojot gāzi, ir labi, ja pāris nieka procenti. Taču tieši šī daļa nodiktēs cenu visai stundai. Bet tie, kas šajā patēriņā “iegāza” savu elektrostaciju krietni lētāko ūdens, vēju, ogļu, atomenerģiju, tie vēl vinnēja milzu peļņu.
Kā rodas dārgā biržas cena?
Rūpīgāk parakņājoties Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas mājas lapā, pāris teikumos šo principu atradīsit. Lūk, te: “Biržā cena tiek noteikta pēc pēdējās piedāvātās augstākās cenas principa.” Un te: “Kāds tirgus dalībnieks trūkstošās jaudas segšanai konkrētajā stundā piedāvājis iedarbināt elektrostaciju, kam ir augsta enerģijas ražošanas pašizmaksa. Līdz ar to šī pēdējā augstākā cena arī noteikusi stundas cenu.”
Eiropas Savienībā pastāvošā biržas cenas aprēķina metodika tieši tam tika radīta, lai dāsni atalgotu tos, kas var iespējami lēti saražot elektrību. Viņi tad arī saņem visu banku, proti, lielo starpību starp savu cenu un to, par kuru aiziet biržā, pateicoties varbūt pavisam nelielam dārgās elektrības apjomam. Un princips tiešām izklausās kā lieliska ideja, jo tam vajadzētu motivēt visus ražotājus iespējami drīz atteikties no dārgās elektrības ražošanas un ražot lētāk un lētāk. Tikai tā nenotiek. Galu galā visvairāk var nopelnīt tieši tad, kad elektrības nedaudz pietrūkst un to var piedāvāt kāds ar izteikti dārgu cenu. Jau pērn, kad Ukrainā vēl valdīja relatīvs miers, ES elektrības cenu aprēķināšanas metodika ļāva energouzņēmumu īpašniekiem un valdēm burtiski piepumpēt savus koferus ar vienkāršo cilvēku un uzņēmumu naudu. Bet ziņās teica, ka tā tam ir jābūt, un mēs paklausīgi ticējām.
Interesanti, cik vēl ilgi mēs paliktu par to neziņā? Nav pat iespējams noticēt, ka to nezināja Latvijas valdības locekļi. Pagājušajā piektdienā šis jautājums pat bija iekļauts neformālajā par transportu, sakariem un enerģētiku atbildīgo Eiropas Savienības valstu ministru apspriedē. Bet pirmo reizi tas publiski izskanējis vēl daudz agrāk. Tiesa, ne no mūsu valdības pārstāvju, ne no mūsu Eiropas Parlamenta deputātu puses, bet gan no daudz turīgākās Beļģijas premjerministra Aleksandra de Krū, kā arī Eiropas Padomes prezidenta Šarla Mišela puses. Mums tomēr paveicies, ka ES valstu vidū ir arī drosmīgāki – vai savas sabiedrības augstākā tonusā turēti – valdības vadītāji. Un acīmredzot zināma veiksme, ka starp eiropadomes prezidentu Mišelu un eirokomisijas priekšsēdētāju fon der Leienu valda diezgan izteikta nedraudzība, kas dažkārt pat tiek pieminēta ārvalstu presē.
No ziņām neuzzinām svarīgāko
Diemžēl šo naudu vairs neatgūt. Tā bagātinājusi lielo energokompāniju īpašniekus, nodrošinājusi dāsnu atlīdzību valdei un padomei, prēmijas, ērtu dzīvi, ceļojumus, labus auto utt. Taču sagaidāms, ka 14. septembra uzrunā par stāvokli Eiropas Savienībā Urzula fon der Leiena beidzot paziņos par vismaz kaut kādām izmaiņām elektrības cenu aprēķināšanas kārtībā. Katrā ziņā izmaiņas skars arī tos lētās enerģijas ražotājus, kas šajā laikā varēja lieliski dzīvot, pateicoties nesamērīgi lielai virspeļņai, ko deva starpība starp viņu elektrības patieso cenu un to, ko varēja šajā laikā pelnīt, tirgojot to par dārgākā pēdējā apjoma cenu. Eiropas komisija plāno, ka daļu no šīs peļņas varētu tirgotājiem atņemt, pārdalot par labu sociālajai palīdzībai nabadzīgākajām ģimenēm.
Pret to, starp citu, pretestība valdot pašā Eiropas Komisijā. Tiesa, arī to mēs nezinām vis, pateicoties savas valsts eirokomisāram un pašreizējā premjera partijas biedram, ekspremjeram Valdim Dombrovskim, bet gan diviem anonīmiem avotiem Komisijā, kas Īrijā iznākošajam “The Irish Times” parādījuši Komisijas darbiniekiem izplatītu apkārtrakstu un pastāstījuši par domstarpībām. Viens no viņiem pat apgalvojis (sk. Naomijas O’Līrijas rakstu 7. septembra “The Irish Times”; daļējs atstāsts, kā arī plašāka analīze par šo tematu – 9. septembra “Latvijas Avīzes” numurā), ka, ja nāktu gaismā viņu vārdi, viņi zaudētu darbu Eiropas Komisijā jau nākamajā dienā. Tik sensitīvi ir šie jautājumi un tik liels ir viņu grēks pastāstīt par to, kas notiek svarīgākajā ES pārvaldes institūcijā.
Kā mēs esam nonākuši šajā punktā? Tiek ražotas ziņas, bet mēs neuzzinām pat svarīgāko, par ko patiešām satraucas daudzas ģimenes. Televīzija rāda absolūti bezjēdzīgas ielu intervijas, prasot, vai uztrauc gaidāmie rēķini ziemā, bet nepastāsta, tieši kā mēs pārmaksājam par elektrību jau tagad. Un politiķi? Tūdaļ Saeimas vēlēšanas, bet būtisku diskusiju nav. Atbilde vienkārša – šajā klusu ciešanā un noklusēšanas kultūrā paši vien sevi esam iedzinuši, apgalvojot, ka kritizēt valsti, valdību, augstāko ierēdniecību nozīmē apkalpot mūsu ienaidnieku (ar to vienmēr domājot tikai Krieviju) intereses.
Pat mediķi iepriekš, bet skolotāji tagad tiek brīdināti, ka šajos “kara apstākļos” neklājas uzstāt uz tiesībām saņemt cik necik lielāku algu un labākus darba apstākļus. Ienaidnieks to izmantošot, stāstot par mums kā par neizdevušos valsti. Ko gan šie kušinātāji aizmirst pateikt, ka Rietumu demokrātija darbojas tikai tad, ja ir kritiski mediji, aktīva pilsoniskā sabiedrība un dzīva politiskā konkurence. Tikai tad nejēdzības netiek noklusētas. Tās strauji pamana, izmanto pie varas esošo kritikai un tādējādi piespiež viņus ātri rīkoties, lai sabiedrībai nelabvēlīgo stāvokli novērstu. Bet, ja pie varas esošie, ilgstoši kritizēti, tā arī nespēj iztaisīties uz labāku rīcību, tad viņu vietas ieņem jauni politiķi.
Diemžēl nekas no tā nenotiek, un nelabvēlīgais stāvoklis netiek novērsts, ja mediji no demokrātijas sargsuņa pārvēršas varas konjunktūras klēpja sunītī un pareizo paziņojumu retranslatorā. Ja pilsoniskā sabiedrība, noticot biedinājumam ar ienaidnieku, cieš klusu un nekritizē ne priekšnieku darbā, ne tukšu deputātu, ne neefektīvu ministru.
Nekad mūsu ienaidniekiem, lai kas viņi arī būtu, nav bijusi tik viegla dzīve kā tagad. Mēs paši graujam vārdos piesauktās Rietumu vērtības un funkcionējošu demokrātiju. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā mēs pieprasījām šīs tiesības un apzinājāmies, cik tās svarīgas un ko nodarījusi PSRS okupācija, tās mums atņemot. Bet nu jau atkal kultivējam noklusēšanas un piesegšanas kultūru.
