Velti cerēt, ka Mūrnieces valstības pašreizējie iemītnieki klausīs Maestro Raimonda Paula padomam. Egila Līcīša feļetons 45
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arī pagājušonedēļ vēlēto priekšstāvju prāti palika apmigloti un ausis aizsērējušas, nedzirdot vienprātīgo lādēšanās un sašutuma krusu, kas vēlās pār Saeimu.
Aizsegušies ar “labas gribas atlīdzinājuma akta” vīģes lapu un slēpdamies zem “vēsturiska netaisnīguma seku likvidācijas” širmja, 64 deputāti, it kā atrazdamies kolektīvā dilēriumā, nobalsoja par mīklainu lēmumu uzdāvināt bagātiem ebrejiem 40 miljonus eiro, kaut gan Latvijas valsts nav represējusi un nav vardarbīgi atņēmusi īpašumu it nevienam ebrejam.
Šos sīkos kapitālieguldījumus kāds taisnīgās atlīdzības apguvēju fonds izmantošot divu ēku rekonstruēšanai, taču naudiņa tikpat lieti būtu noderējusi – āre, demogrāfiskās situācijas risināšanā, lai latviešu dzimtās vairāk skanētu bērnu balstiņas, vai izdalīta vecīšiem, lai pensionāram nav jākar zobi vadzī.
Tā iet, kad parlamentā ievēlētie politiķi pēdējos divus gadus skatījuši pasauli tikai pa aizvērtu dzīvokļa lodziņu un nav tuvumā komunicējuši ar vēlētājiem, nepārzina vienkāršo cilvēku rūpes un vajadzības.
Bet velti sūroties, kamdēļ mums, latviešiem, tāds lāsts uzlikts, velti cerēt, ka Mūrnieces valstības pašreizējie iemītnieki klausīs Maestro Raimonda Paula padomam un nākamreiz vairs nekandidēs uz simt krēsliem.
Moralizēšana ir lieka, vārdi atsitas kā zirņi pret sienu, un diez vai nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdētājus pēc “par” balsojuma jau ir nogādājuši tuvākajā policijas iecirknī vai vismaz izsludinājuši Interpola meklēšanā.
Proaktīvāka darbība, līdzi jūtot tautas bēdām un priekiem, vērojama Krišjāņa Kariņa vadītajā vakcīnvaldībā, par kuru var runāt komplimentārākos toņos.
Kabineta locekļu vidū uzslavu pelna kā veiksmīgi amatā debitējošās izglītības ministres Anitas Muižnieces nosvērtība un lietišķums, tā ekonomikas ministra jaunā Jāņa Vitenberga urdošais prāts un āķīgums, meklējot arvien jaunas izejas, lai uzņēmējdarbība slēgtajos segmentos tiktu atpakaļ virs ūdens.
Atzinīgi būtu vērtējams arī visā Eiropas Savienībā ar skopumu pazīstamais finanšu ministrs Jānis Reirs, kad viņš cieti kā knīpstanga saka – man ietaupījumi noglabāti zem matrača, es jums neko nedošu.
Diemžēl, un tā bieži gadās, mīkstsirdīgāki koalīcijas partneri vai paša partijas ģimenes locekļi māk pierunāt Jāni – ūja, šī nauda tak netiks nopļēgurota!
Tie īstenībā ir ieguldījumi būtiskā lietā! Un miljonu finansējums tiek piešķirts “pētījumiem” un “iepirkumiem”, valsts kasei atkal visas durvis atrautas vaļā.
Pretstatā minams tautas nemīlulis, galvenais sirmgalvju nošpricētājs, veselības ministrs Daniels Pavļuts, pianists, kuram diezi kas traucē atgriezties piemērotākā klavierplinkšķināšanas lauciņā.
Kā pa viļņiem ar valdības vadīšanu iet premjerministram Kariņam.
Jūtams, atkarībā no apstākļiem paša namā. Kad premjeru ielaiž guļamistabā pie īstenās valsts vadītājas dr. Andas Kariņas, tad viņš apspriedies atgriežas pie publikas ar iedēstītu pareizo viedokli un uzstājas TV studijās, kā tam galvā būtu iedegta gaiša lampa.
Tad premjers ir gudrāks par visiem Latvijas epidemiologiem, infektologiem, virusologiem kopā ņemtiem, tad seko aicinājums neļauties defektīvo ēzeļu ekspertu paustajai dezinformācijai – Kariņa kungs ir grūti izgrūžams no ejamā ceļa, pārliecināts par sevi vīrietis.
Mūsu priekšā ir premjers – vismaz Gaiziņkalna augstumā pacēlies valdības galva, kurš spēj būvēt, veidot, vadīt, vienot sarežģītākos partiju veidojumus un analizēt zinātniskas neapgāžamības līmenī.
Ministru prezidents zinoši aģitē par balstvakcīnu, gatavs atrotīt piedurkni un piedāvāt elkoni jau ceturtai vakcinēšanas epizodei un, ja tiktu izdomāta ārīgi lietojama pretpote, arī aicinātu tautu ierīvēties kā ar ēterisko eļļu bagātinātu smēri.
Toties, kad Ministru prezidentam mājās ir paklāts viesistabā uz dīvāniņa un laulātā draudzene nav ielaidusies sarunās, iepriekš redzētais drošsirdis Krišjānis saplok par nesagatavotu, sīkumainu čīkstuli, kurš bez mitas atkārto iemācīto čaukstēšanu par divu metru distanci, roku mazgāšanu un masku valkāšanu.
Medicīniskās diktatūras laiks tomēr iet uz beigām.
Sāksies sarunas ne tikai par potēšanos. Tādā ziņā žēl, ka Latvijā nav atļauta daudzsievība. Tad Kariņš, pievienojis dakterei kā otru lauleni atomfiziķi, būtu ar Latvijas enerģētiskās attīstības vīziju, par trešo sievu ņēmis robežsardzes virsnieci, dabūtu priekšstatu, ko darīt, lai ātrāk nocietinātu Latvijas robežu, un, apprecējis glītu mājsaimnieci, beidzot varētu sākt prātot par pensionēšanos un dzīvi šūpuļkrēslā uz terases jūras krastā.
