Māris Antonevičs: Latvijā tiešām ir sākušies politisko pārmaiņu procesi 41
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tagad daudzi saka – viņai bija taisnība, viņa redzēja to, ko citi neredzēja.” Tā sākas Berlīnes studijas “Narra” un žurnālistu grupas “Bereg” filma par padomju sistēmas, bet vēlāk Putina režīma pretinieci Valēriju Novodvorsku (1950–2014). (Filmu pašlaik var noskatīties jebkurš interesents – to savā “YouTube” kanālā ievietojis interneta medijs “Meduza”.) Tas man lika atrast arhīvā interviju, kuru politiķe 2012. gadā sniedza “Latvijas Avīzei”, lai secinātu, ka arī Latvijas problēmas viņa tajā laikā ir redzējusi labāk un skaidrāk nekā daudzi mūsu pašu politiķi.
“Statistika diemžēl apliecina – draudi Krievijas kaimiņvalstīm faktiski ir proporcionāli tajās dzīvojošo krievvalodīgo skaitam. Viņos ir pārāk dziļi iesēdušies padomju standarti. (..) Savu dzimteni viņi tā arī nav varējuši atrast – viņiem tā nav ne Latvija, ne Igaunija, ne Lietuva, bet arī ne Krievija. Valsts, kas varētu atbilst šo cilvēku izpratnei par dzimteni, vairs neeksistē. Runa jau nav par valodu, tas ir tikai aizbildinājums. Latvijas krievvalodīgie ir paši sevi ielikuši tādā kā “piektajā stūrī”, kas vienkārši neiederas nevienā ēkā. Tad tiek raidīti skatieni Krievijas virzienā…” tā daļu Latvijas krievu raksturoja Valērija Novodvorska, kura bija ieradusies Latvijā kopā ar domubiedru Konstantīnu Borovoju, lai brīdinātu neizturēties vieglprātīgi pret tolaik Vladimira Lindermana rosināto un Nila Ušakova atbalstīto referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Ušakovs savā publiskajā atbildē izvēlējās metodi, kuru pret Novodvorsku ierasti izmantoja viņas politiskie oponenti Krievijā – ieņirgt par viņas izskatu. Toreizējais Rīgas mērs un “Saskaņas” līderis viņu izsmejoši salīdzināja ar “multfilmas personāžu”.Novodvorska neizslēdza iespēju, ka pie valodu referenduma organizēšanas roku varētu būt pielikuši arī Krievijas specdienesti, tomēr “te ir notikusi savstarpējā pievilkšanās – jums ir “piektā kolonna”, bet Krievijā varu pārņēmuši reakcionāri spēki”.
Un tieši pie šīs problēmas, kuru tolaik tik precīzi no malas raksturoja Krievijas demokrāte, mēs tagad atkal esam atgriezušies. Šoreiz jau citos – kara – apstākļos. Runa ir par pašlaik Latvijā diezgan aktīvi apspriesto tēmu – valsts valodas pārbaudes Krievijas pilsoņiem, lai viņi varētu saglabāt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Kādus tik emocionāli pielādētus vēstījumus saistībā ar to (un arī kopumā par mērķi samazināt krievu valodas lomu un Krievijas ietekmi Latvijā) pēdējās nedēļās nav nācies lasīt.
Tā esot “krievu nerrošana”, sauc aktīvisti, kas savākuši parakstus par šīs likuma normas atcelšanu. “Krievu valodas pakāpeniska atcelšana visur ir acīmredzama dzīves kvalitātes pasliktināšana daudziem Latvijas iedzīvotājiem,” sabiedriskā medija portālā “LSM.lv” apgalvo žurnāliste Natālija Mihailova. Raksta beigās viņa pat mēģina ieņemt, viņasprāt, pelnīto upura lomu, salīdzinot savas “ciešanas” ar ASV melnādainajiem: “Amerikā kādu tiesā par tās iedzīvotāju daļas, kas nav baltie, jūtu aizskaršanu, ar skumjām nodomāju, ka mēs, protams, līdz kaut kam tādam nenodzīvosim.”
Bet, ko tur niekoties ar šādām varbūt Latvijā ne tik labi saprotamām paralēlēm, ja ir iespējas vēl kam vēsturiski spilgtākam – holokaustam. Jā, arī tāds salīdzinājums jau izskanējis, turklāt no akadēmisko aprindu puses. “Skatoties uz LV šodien, labāk sāku iztēloties, kādu jūsmu vāciešos savulaik izraisīja doma par Vācijas attīrīšanu no žīdiem, kā tika piemeklēti visādi argumenti, lai visās vācu problēmās vainotu ikvienu ebreju, un klārētu, ka represijas ir taisnīga atbilde ebreju noziegumiem,” par latviešu attieksmi pret krieviem tviterī raksta Rīgas Stradiņa universitātes docents un dažādu jomu eksperts (tajā skaitā valdības padomdevējs Covid-19 jautājumos) Klāvs Sedlenieks.
Protams, dažādi stāsti par gaidāmajām “masveida deportācijām”, kam tikšot pakļauti krievi un tā tālāk. Pat Kremļa propaganda šoreiz tikai velkas astē.
Latvijā tiešām ir sākušies politisko pārmaiņu procesi, kam būtu bijis jānotiek jau sen. Lai gan 2012. gadā referendums noslēdzās ar pārliecinošu rezultātu par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, reālā divvalodība šajā laikā ir tikai nostiprinājusies un pat kļuvusi diskriminējoša attiecībā pret tiem jauniešiem, kas krievu valodu nezina vai neprot pietiekamā līmenī.
Vienlaikus krievu valodas pašpietiekamība ir turpinājusi attīstīt vidi, kurā uzturas tā sabiedrības daļa, kas te nejūtas piederīgi un raugās uz Krieviju ar domu, ka no tās varētu sagaidīt kaut ko savām sajūtām atbilstošu. Lūk, vēl viens citāts no jau pieminētās 2012. gada intervijas: “Tiem 270 tūkstošiem, kas referendumā balsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, galvā ir vēlamā aina, kurā nav tādas neatkarīgas Latvijas, bet atkal ir Padomju Savienība.”
Šobrīd galvenais uzdevums ir, lai viņi beidzot saprot, ka tas nenotiks. Pirmkārt, tie, kas šajā laikā izvēlējušies pieņemt agresorvalsts Krievijas pilsonību. Pēc būtības no viņiem pašlaik neprasa neko citu kā no pārējiem trešo valstu pilsoņiem, kas pretendē uz pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām, – cilvēkam Latvijā jānodzīvo vismaz pieci gadi un jānokārto latviešu valodas pārbaude.
Tātad, piemēram, japānim, brazīlietim vai meksikānim tas būtu jādara bez jebkādiem jautājumiem, bet bijušajam Latvijas nepilsonim vai pilsonim, kas kļuvis par Krievijas pilsoni, nez kāpēc ir izņēmums.
