Neķītrais spiegu midzenis, kam bijusi traģiska loma daudzu šīs iestādes pļāpīgo apmeklētāju liktenī 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Atklātībā nākušie Trešā reiha specdienestu arhīvu dokumenti snieguši ieskatu par savā ziņā unikāla spiegu midzeņa jeb tā dēvētā bordeļa pastāvēšanu, kam bijusi visnotaļ traģiska loma daudzu šīs iestādes pļāpīgo apmeklētāju liktenī. Vēstīts, ka laikā no 1940. līdz 1945. gadam šo iestādi stingrā specdienestu uzraudzībā pārvaldījusi ārēji efektīgā Kitija Šmita.
Gultas prieki un tur izdvestie noslēpumi
Seksa izmantošana spiegošanas interesēs ir mūžveca parādība, turklāt tāda tā saglabājusies arī mūsdienās un daudzu valstu specdienestu interesēs, iespējams, plaukst un zeļ vēl varenāk nekā sendienās. Galvenie izpalīgi šajā procesā allaž bijušas vieglas uzvedības meičas jeb konkrētos namos mītošas un “strādājošas” prostitūtas, no kurām daudzām ir jāprot apvienot mīlas prieku sniegšanas un prasmīgas izklaušināšanas talantus. Jo sevišķi tajos gadījumos, kad klienti ir ietekmīgas vai vienkārši bagātas personas.
Nacistu izlūkošanas vēsturē šajā aspektā īpaša vieta ierādāma Kitijas Šmitas vadītajai iestādei, kuras pastāvēšana jau sākotnē bija ciniski paredzēta tieši spiegošanas nolūkiem. Šajā bordelī visi numuriņi bija burtiski pārbāzti ar tā laika vismodernāko slepeno noklausīšanās un ierakstīšanas tehniku, ko bija uzstādījuši visprofesionālākie elektronikas speciālisti. Visa ar to saistītā dokumentācija, protams, bija uz visstingrāko noslepenota. Noklausīšanās galvenais centrs bija ierīkots turpat nama pagrabtelpā, un tur darbojās pieredzējušu līdzstrādnieku komanda SS virsnieka Gintera Voltkes vadībā.
Vēstīts, ka pamatā ideja par “spiegu bordeļa” atvēršanu radusies vācu policijas galvenajam šefam Reinhardam Heidriham, kurš par šā slepenā projekta īstenotāju ieteica izlūkošanas šefu Valteru Šellenbergu, viltīgu un radoši spējīgu speciālistu. Šellenbergs kā intelektuālis izaudzis pārtikušā buržuju ģimenē un jau studentu gados bija sācis darboties specdienestu interesēs, ātri izpelnījies atzinību un uzņemšanu slepenajā dienestā jau kā pilntiesīgs līdzstrādnieks, kur viņš uzsāka sekmīgu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Un, visbeidzot, kļuvis par impērijas galvenās drošības pārvaldes VI nodaļas vadītāju un saņēmis brigadenfīrera dienesta pakāpi, Šellenbergs vienlaikus saņēma arī mandātu rīkot vispārdrošākos eksperimentus, lai cik arī vērienīgi un naudietilpīgi tie būtu.
Personīgas tikšanās reizē Šellenbergs esot teicis Ādolfam Hitleram, ka pasaulē neesot tāda noslēpuma, kuru vīrietis neizmuldētu sievietei gultā. Un, ja vēl kārtīgi piepumpē ar šņabi, viņš jau vispār kļūstot absolūti atklāts un vaļsirdīgs. Bet tādā veidā paveras iespēja iegūt ļoti svarīgu informāciju par noskaņojumiem armijā un valstī, kā arī laikus reaģēt uz potenciālajiem nodevējiem, mēlnešiem, kapitulantiem, panikas cēlājiem, pārbēdzējiem un visiem tamlīdzīgajiem. Rezultātā Hitlers bez liekas šaubīšanās atbalstījis projektu un piešķīris Šellenbergam visas nepieciešamās pilnvaras. Un tās patiešām bija itin plašas – gan finanšu apjoma, gan morāles normu robežu pārkāpšanas ziņā.
Maksimāls mājīguma efekts
Vispirms Šellenbergs sāka ar piemērotas kandidatūras piemeklēšanu mīlas prieku salona saimniecei jeb “frau”, jeb kundzei. Bija izvirzīta virkne nopietnu prasību, no kurām svarīgākās bija prasme turēt mēli aiz zobiem, kā arī uzticība nacisma idejām, patriotisms un uzticamība. Kādā brīdī Šellenberga uzmanības lokā nonāca efektīgā prostitūta Kitija Šmita, par kuru specdienesti jau bija savākuši pietiekami apjomīgu kompromitējošu materiālu krājumu. Kundzīti izsauca uz nopietnām pārrunām, piedāvājot skarbu izvēli: doties taisnā ceļā uz koncentrācijas nometni vai uzticīgi darboties Šellenberga vadītās iestādes interesēs, kļūstot par speciāla spiegu bordeļa vadītāju un sakārtojot tā darbību izteikti reiha labā. Protams, Šmita bez liekas pārdomāšanas acumirklī piekrita otrajam variantam.
Uzrunātā prostitūta acumirklī aptvēra, kā viņai var beigties jebkāda konfliktēšana ar reiha specdienestiem, tāpēc piekrita darboties to interesēs, pieņemot visus Šellenberga nosacījumus un uzstādījumus. Turklāt ātri vien izrādījās, ka draiskajai meičai piemīt patiešām dabas dots rīkotājas talants un uzņēmība, kas deva vēlamos augļus – bordelis sāka pietiekami derīgi darboties pat krietni ātrāk, nekā Šellenberga dienests to vispār bija cerējis.
Attiecīgais nams bija izvēlēts bagātā Berlīnes rajonā Šarlotenburgā, atrodoties Gīzebrehtštrases ielā nr. 11, un tas ātri vien iemantoja augstas klases bordeļa reputāciju. Parasto klientūru veidoja vācu ierēdņi, garīdznieki, augstāko pakāpju armijas virsnieki, ārvalstu diplomāti, ietekmīgi rūpnieki un tostarp arī pietiekami augsta ranga nacistu partijas darboņi. Šmita nežēloja pūles bordeļa labiekārtošanā un rūpējās par tā reklamēšanu. Viņa strādāja līdz pat 16 stundām diennaktī, iekārtoja un uzturēja kārtībā salonu, allaž cenšoties tam piešķirt maksimāli mājīgu un aristokrātisku atmosfēru. Un katrā ziņā darbinieču sastāvu izdaiļoja atlasītas, īpaši apmācītas, efektīgas dāmas ar ļoti labām runas dāvanām un prasmi klausīties.
Ļoti ātri Berlīnes attiecīgās aprindas jau vairs nespēja iedomāties savu izklaidi bez Šmitas kundzes salona. Tam bija milzīga popularitāte gan berlīniešu, gan galvaspilsētas viesu lokā.
Skarbais sods
Asprātīgā, pievilcīgā, runātīgā un vienkārši apburošā bordeļa saimniece allaž nevainojami spēlēja nesatricināmu kaislīgo dāmu aizgādnes lomu. Var piebilst, ka šis sastāvs regulāri atjauninājās, un par to īpaši rūpējās Berlīnes kriminālpolicijas šefs grupenfīrers Nēbe. Nav grūti iedomāties, ka viņa vadītajam resoram bija vērā ņemami dosjē par pilnīgi visām Vācijas prostitūtām. Pirms uzņemšanas “spiegu bordeļa” štatā meitenēm bija jāiziet ļoti rūpīga vispārējā un strikta medicīniskā pārbaude, kā arī jāparaksta solījums par neizpaušanu. Šis pēdējais dokuments noteica: “Apsolos saglabāt noslēpumu un nevienam neizpaust sava darba raksturu. Savu saistību neievērošanas gadījumā esmu gatava saņemt visbargāko sodu…”
Tad sākās tā dēvētais apmācību process, kura galvenais uzdevums bija sagatavot attiecīgā aroda visaugstākā līmeņa profesionāles. Pieredzējuši psihologi un seksologi apmācīja superelitārās prostitūtas visos amata noslēpumos un smalkumos. Meitenes apmācīja izpildīt visizsmalcinātākās klientu vēlmes, tostarp apgūstot pat sadomazohisma tehnikas pārvaldīšanā. Šmita kundzes daiļavas zināja praktiski visu par vīriešu erogēnajām zonām, lieliski spēja sajust klienta psiholoģisko noskaņojumu un prasmīgi vadīt sarunu, lai to ievirzītu vajadzīgajā gultnē. Nodarbību kursa noslēgumā meitenēm bija jākārto gala eksāmens, par kura pieņēmējiem gan nekas nekur sīkāk nav pausts, taču laikam jau nav grūti iedomāties, kas tie bija, un tūlīt pēc tā nokārtošanas jau nākamajā acumirklī viņām bija jāsāk pildīt savus darba pienākumus reālā vidē.
Jau pirmās bordeļa darbošanās nedēļas 1940. gadā pilnā mērā apstiprināja visas Šellenberga vispārdrošākās cerības. Apmaksātās grēcinieces prasmīgi sadzirdīja savus klientus, noņēma viņiem seksuālo spriedzi, bet pēc tā atraisīja dažādām vaļsirdīgām sarunām, kas nereti pārvērtās pārsteidzošos, vīriešiem šķietami neraksturīgos vārdu plūdos. Un tad meitenes ļoti pacietīgi, ieinteresēti un patiesi uzklausīja visu, ko tām vēstīja dažāda ranga ļaudis – žēlabas un sūdzības, dažkārt arī pilnībā atklātu nacistisko bonzu zākāšanu.
Ar Šmita kundzes rūpestiem bordelis līdzinājās labiekārtotai viesnīcai īpaši situētiem klientiem, un viss tur bija glauns un elegants, grezns un vienlaikus pievilcīgi gaumīgs. Numuriņos skanēja klusa, jutekliska mūzika, viesu rīcībā bija restorāns ar lielisku virtuvi un vislabākajiem pavāriem, kā arī daudzus pievilinošs vīna pagrabs, kuram sortimentu piegādāja tajā laikā slaveni ražotāji. Katrā ziņā šeit pat visprasīgākie klienti visnotaļ vispusīgi varēja apmierināt visas savas izsmalcinātās vēlmes. Vienlaikus nevienam pat nevarēja ienākt prātā, ka tam visam saimnieks ir vācu specdienests un ka katru šajā namā izteikto frāzi teju vai automātiski ieraksta magnetofona lentē.
Karstgalvīgais pļāpa
Vēstīts, ka vienas darba maiņas laikā prostitūtas–spiedzes apkalpoja vidēji 7–8 klientus (ak, grūti apskaust ne tikai tos, kuri tur bija septītie un astotie, bet, šķiet, arī jau otros un trešos…). Vidēji mēneša laikā bordeļa pagrabā dežurējošie okšķeri veica aptuveni trīs tūkstošus ierakstu, un tie visi bija pakļauti ļoti rūpīgai analīzei. Īpaši interesantie gadījumi izdrukas veidā nonāca uz Šellenberga galda, pēc kā pietiekami bieži sevi sakompromitējušos virsniekus arestēja un pakļāva zvērīgai spīdzināšanai. Šmita kundzes bordeļa darbības rezultātā nāvessodu nošaujot esot izpelnījušies simtiem militārpersonu, lielu daļu no viņiem degradēja vai ievērojami pazemināja amatā. Jau ātri vien Šellenbergs varēja patiesi justies apmierināts ar sava lolojuma sasniegtajiem rezultātiem.
Par iestādes superzvaigzni kļuva lielkrūtainā blondīne vārdā Helga Kronberga, kura izcēlās ne tikai kā izcila mīlas prieku sagādātāja un nevainojama Kamasutras visdziļāko noslēpumu zinātāja, bet arī ar fenomenālu spēju faktiski ikvienam klientam pilnībā atraisīt mēli un izprovocēt uz neglābjamu vaļsirdību. Tieši viņai parasti uzticēja visnopietnākos, visdelikātākos spiegošanas uzdevumus, kuri, protams, bija ievērojamākie un nozīmīgākie Šmita kundzes salona apmeklētāji.
Un tādu regulāro “čiekuru” pulka veidotājs bija arī Galeaco Čiano, kurš bija ne vairāk un ne mazāk Itālijas diktatora Benito Musolīni znots un ārlietu ministrs. Par viņu teica: neticami liels veiksminieks, kuram padevusies fantastiska karjera. Savulaik ieguvis jurista diplomu pēc Romas universitātes absolvēšanas, viņš vispirms darbojās diplomātijas jomā, kalpojot kā atašejs Riodežaneiro, kur tad arī iepazinās un satuvinājās ar Musolīni meitu Edu, diezgan strauji iekarojot viņas sirdi un tikpat strauji noslēdzot ar viņu oficiālu laulību. Viņš arī piedalījies Itālijas īstenotajā Etiopijas kampaņā, kalpojot kā iznīcinātāju eskadriļas komandieris, un 1936. gadā atgriezās Itālijā jau kā atzīts varonis, neizskaidrojami ātri kļūstot uzreiz par valsts ārlietu ministru.
Taču tā nu bija sanācis, ka Čiano neko daudz nepatika Hitlers, un, vērojot, kā sievastēvs aizvien vairāk satuvinās ar vācu diktatoru, itāļu laimes luteklis pamazām sāka vilties Musolīni īstenotajā politikā. Tiesa, tas gan viņam netraucēja pilnu krūti regulāri izmantot Hitlera akceptēto prieka māju Berlīnē. Arhīvu dokumentos fiksēts, ka Musolīni znota izspiegošanai vācu specdienesti izlietojuši kilometriem garus magnetofona lenšu ruļļus, taču tā arī nespēja uzdrošināties ķerties pie šantāžas. Arī neskatoties uz to, ka daudzi Čiano izteikumi ne tikai par Musolīni, bet galvenokārt tieši par Trešā reiha augstākās virsvadības pārstāvjiem centīgajam Šellenbergam lika teju vai visiem klātesošajiem sadzirdami, kā mēdz teikt, griezt zobus – lai cik arī tie būtu patiesi un atbilstoši realitātei. Piemēram, pašu fīreru Ādolfu Hitleru itāļu diktatora znots bija nodēvējis par “bezsmadzeņu idiotu” un “asiņainu tirānu”. Musolīni bija izpelnījies apzīmējumu “itāļu nācijas kapracis”. Un tamlīdzīgi.
Visbeidzot, ar kopīgiem Šellenberga un citu specdienestu pūliņiem izdevās panākt vismaz to, ka Hitlers pats personīgi iepazīstināja Musolīni ar Šmita kundzes salonā savākto nelāgo dosjē par Čiano, un tikai tad itāļu diktators beidzot sāka rīkoties – pārgalvīgo kritizētāju arestēja, apsūdzēja valsts nodevībā, izklaides nolūkā mazliet paspīdzināja un tad vienkārši nošāva.
Liktenīgais sprādziens
Lai kā arī būtu, taču Šmita kundzes bordelis patiešām absolūti sekmīgi darbojās līdz pat 1945. gadam. Pieredzējušās prostitūtas rāvās gluži reālos vaiga sviedros, bet viņu izmanīgā virsuzraudze tīksmē skaitīja savā personīgajā kontā ieripojošo neslikto naudiņu. Turklāt vēl bez visa tā viņa regulāri saņēma dažādas prēmijas no Šellenberga vadītās iestādes. Viņa gluži droši varēja teikt: dzīve ir izdevusies, jo tik daudzi cilvēki taču strādā viņas labā, sarūpējot itin bezrūpīgu labklājību…
Bet vācu specdienestu ierīkotā un uzturētā bordeļa darbību pārtrauca britu bumba, kas trāpīja namam kārtējā bombardēšanas uzlidojuma laikā. Aculiecinieki vēstījuši, ka tas esot bijis šaušalīgi jaudīgs sprādziens, kas turklāt iznīcinājis ne tikai tajā momentā prieka namā esošās meitenes un viņu svarīgos klientus, bet arī visu pagrabā esošo Šellenberga līdzstrādnieku komandu. Vēstīts, ka vēl krietnu laiku pēc notikuma vējš apkaimes ielās dzenājis neskaidras izcelsmes magnetofona lenšu driskas…
Pēc Trešā reiha galīgās sagrāves Šmita kundzes salona idejiskais tēvs Šellenbergs pats labprātīgi padevās uzvarētājiem. Viņu tiesāja arī leģendārajā Nirnbergas starptautiskajā tribunālā, kur gan viņš kategoriski noliedza, ka būtu kaut ko vispār dzirdējis par SS veiktajiem noziegumiem un viņam pašam ar tiem nav bijusi itin nekāda saistība. Viss liecina, ka viņam vai nu daļēji noticēja, vai arī uzvarētāju valstu specdienesti cerēja kaut kādā veidā dabūt viņu savā pusē, jo to jau nu gan neviens nevarēja noliegt – savā profesijā Šellenbergs patiešām bija izcils speciālists, visaugstākā līmeņa profesionālis. Rezultātā tribunāls viņam piesprieda tikai sešu gadu ieslodzījumu, bet jau 1950. gadā viņš iznāca brīvībā. Tiesa, no amerikāņu specdienestu cerībām par šā nacista dabūšanu savā ierindā nekas lāgā nesanāca. Pēc atbrīvošanas Šellenbergs mitinājās vispirms Šveicē, tad pārcēlās uz Itāliju, kur 1952. gadā nomira no aknu vēža.
Savukārt Kitija Šmita liktenīgajā sprādzienā necieta, jo to dienu laimīgā kārtā bija sadomājusi izmantot kā brīvdienu, kuru pavadīja savā ārpilsētas namiņā. Viņa bez liekiem dzīves sarežģījumiem nodzīvoja līdz 1954. gadam, visdrīzāk, paņemot sev līdzi kapā daudz dažādu pikantu noslēpumu.
Vēl var piebilst, ka 1976. gadā slavas spozmi izbaudīja kinofilma “Kitijas salons”, kuras režisors bija skandalozais itāļu režisors un erotiskā žanra apoloģēts Tinto Brass, bet galvenajā lomā bija savā ziņā neatkārtojamā aktrise Ingrida Tulina. Iespējams, filmas panākumus nodrošināja fakts, ka tās scenārijs balstīts absolūti reālos notikumos. Proti, tieši tā, kā tas joprojām mēdz būt saistībā ar lielāko daļu hitleriskajai Vācijai veltītās tematikas gan kino, gan literatūrā. Turklāt Tinto Brass viens no pirmajiem bezbailīgi un atklāti paudis, ka arī mūsdienās tā dēvētā seksuālā spiegošana joprojām ir viens no galvenajiem visu pasaules vadošo specdienestu arsenāla instrumentiem.
