Lēts un nereģistrēts? Kas jāzina stādmateriāla audzētājiem un tirgotājiem 2
Vasaras nogalē un rudenī vietnē ss.com un sociālajos tīklos parādās daudz zemeņu un ķiploku stādāmā materiāla piedāvājumu. To autori lielākoties nemaz nav informēti, ka pārkāpj normatīvo aktu prasības. Proti, ķiploku stādāmā materiāla izplatīšanu nosaka MK noteikumi nr. 124 “Dārzeņu pavairojamā materiāla atbilstības kritēriji un aprites kārtība”, savukārt uz zemeņu stādiem attiecas MK noteikumi nr. 76 “Augļu koku un ogulāju pavairošanas materiāla atbilstības kritēriju un aprites noteikumi”.
Šķirnēm jābūt reģistrētām
Abos minētajos dokumentos ir noteikts, ka izplatīt drīkst tikai tādu šķirņu pavairojamo materiālu, kas ir reģistrētas nacionālajā vai Eiropas šķirņu katalogā. Katrai mūsdienu šķirnei ir autors, un tās pavairošanai jābūt saskaņotai ar autoru vai autortiesību turētāju. Piemēram, populārās ķiploku šķirnes ‘Ļubaša’ autors ir Ivans Zaharenko, un šī ir vienīgā (pašlaik) Ukrainas ķiploku šķirne, kas ir iekļauta Eiropas šķirņu katalogā. Citas Ukrainas šķirnes drīkst audzēt pārtikas produkcijas ieguvei, bet ne pavairošanai.
Savukārt zemeņu šķirnes ‘Faith’, ‘Flair’ ir Holandes firmas Goossens Flevoplants izveidotas, bet šķirne ‘Daroyal’ nāk no firmas Darbonne selekcijas programmas, ‘Clery’ autortiesības pieder Itālijas firmai C.I.V, bet ‘Malling Centenary’ – Anglijas firmai Meiosis… Tās visas ir licencētas, un legālie pavairotāji maksā to autoriem par licences izmantošanu.
Patvaļīga pavairošana faktiski ir sveša intelektuālā īpašuma zagšana, par ko daudzi nemaz neaizdomājas.
Šķirņu pavairošanai jānotiek atbilstoši MK noteikumu prasībām
Saskaņā ar MK noteikumiem Latvijā drīkst izplatīt tikai sertificētu vai standarta pavairojamo materiālu (var būt arī citas kategorijas, bet tās attiecas uz pavairošanas un selekcijas procesu, tāpēc šeit netiek uzskaitītas). Pašam pavairojamā materiāla audzētājam jābūt reģistrētam Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Kultūraugu uzraudzības valsts informācijas sistēmas fitosanitārajai kontrolei pakļauto augu produktu apritē iesaistīto personu reģistrā. Stādāmo materiālu atļauts audzēt un pavairot, ja:
– tā audzēšanas vai glabāšanas vieta atbilst fitosanitārajām prasībām saskaņā ar normatīvajiem aktiem augu karantīnas jomā;
– tas iegūts tieši no materiāla, ko veģetācijas periodā VAAD ir pārbaudījis un atzinis, ka tas nav inficēts vai invadēts ar augu karantīnas organismiem un citiem augiem sevišķi bīstamiem organismiem;
– ir ievēroti augu aizsardzības pasākumi, kas nodrošina veselīga un labi attīstīta materiāla izaudzēšanu;
– atbilstošais materiāls ir nošķirts no citas izcelsmes un kvalitātes materiāla.
Audzētājam regulāri katru gadu jāpiesakās noteikto šķirņu audzēšanai un jābūt gatavam, ka VAAD inspektori pārbaudīs tā laukus vai siltumnīcas vismaz reizi gadā, lai pārliecinātos, ka pavairošana tiek veikta saskaņā ar minēto MK noteikumu prasībām un pavairojamais materiāls ir brīvs no noteiktām infekcijām. Reģistrācijai nav pakļautas vienīgi tās personas, kuru viss saražotais un pārdotais materiāls tiek izplatīts mazumtirdzniecībā personām, kuras to izmanto dārzeņu ražošanai personīgām vajadzībām.
Proti, pašu audzēto ķiploku stādāmo materiālu drīkst pārdot mazdārzniekiem, kuri audzēs ķiplokus pašpatēriņam, bet ne citiem audzētājiem, kuri izmantos to komerciālas ražas ieguvei.
Pavairojamā materiāla piegādātājam jāizstrādā plāns ražošanas procesa kritisko punktu (piemēram, materiāla sēšana, piķēšana, podošana, potēšana, stādīšana un izrakšana) noteikšanai un uzraudzībai. Plānā jāiekļauj vismaz šāda informācija:
– mātesaugu, potcelmu un materiāla audzēšanas vieta un skaits;
– audzēšanas laiks;
– pavairošanas darbības;
– iepakošanas, uzglabāšanas un transportēšanas darbības.
Pavairojamā materiāla audzētājam jākārto audzētavas grāmata, kurā norādīta materiāla suga un šķirne, iestādītā materiāla daudzums, audzēšanas platība, apkarotā augiem kaitīgā organisma nosaukums, lietotā augu aizsardzības līdzekļa nosaukums, koncentrācija un lietošanas datums, kā arī iegādātā pavairojamā materiāla suga, šķirne un daudzums, izcelsme un augu pases vai etiķetes numurs. Tāpat jāreģistrē realizētā materiāla suga, šķirne un daudzums, izsniegto etiķešu vai augu pasu numuri un skaits. Pastāv arī citas prasības.
Vietējie ķiploku kloni
Latvijā ir daudz vietējo vērtīgo ķiploku klonu, daļa no tiem ir Dārzkopības institūta ģenētisko resursu kolekcijā, bet, protams, nebūt ne visi. Lai šos klonus saglabātu, tie jāpavairo, un drošāk būtu audzēt tos (un pārbaudīt praksē) dažādās vietās, bet šeit veidojas pretruna ar MK noteikumiem nr. 126. Lai sertificētu kādu šķirni, tai jāiziet vairāki pārbaudījumi un tam ir vajadzīgs samērā daudz viendabīga stādāmā materiāla. Tāpat tas ir saistīts ar zināmām izmaksām, bet galvenais ir tieši nepietiekams stādāmā materiāla daudzums pārbaudījumu veikšanai.
Pirms šķirnes sertificēšanas tā ir jāapraksta saskaņā ar noteikto protokolu, un lielākā daļa audzētāju paši to izdarīt vienkārši neprot, tāpēc jāvēršas pēc palīdzības pie Dārzkopības institūta speciālistiem. Līdzīga situācija ir paredzēta MK noteikumos nr. 76 attiecībā uz augļu koku un ogulāju standarta šķirnēm. Tie paredz iespēju, ka standarta pavairojamajam materiālam jāatbilst paša audzētāja veidotajam aprakstam, kas pievienots iesniegumam par selekcionāru tiesību piešķiršanu Latvijā vai kādā dalībvalstī. Lai vietējo ķiploku klonu pavairojamo materiālu drīkstētu legāli tirgot Latvijā, ir nepieciešami grozījumi MK noteikumos nr. 126 Dārzeņu pavairojamā materiāla atbilstības kritēriji un aprites kārtība. Ierosināt šo grozījumu veikšanu varētu Ķiploku audzētāju asociācija.
Kam vajadzīga šī birokrātija?
Visa šī kārtība ir izstrādāta, lai aizsargātu ražotāju, šajā gadījumā – zemeņu vai ķiploku komerciālo audzētāju. Lai garantētu viņam, ka iegādātais stādāmais materiāls patiešām būs tā šķirne, kas norādīta etiķetē, nevis kaut kāds šķirņu sajaukums. Lai garantētu, ka stādāmais materiāls ir brīvs no sugai sevišķi bīstamām infekcijām un kaitēkļiem. Ķiplokiem tie ir kukaiņi, ērces un nematodes jebkurā attīstības stadijā: Aceria tulipae (gladiolu ērce), Delia spp. (sīpolu un citas mušas), Thysanoptera (laputis), baktērijas Pseudomonas fluorescens, sēnes Sclerotium cepivorum, visi vīrusi un vīrusveidīgie organismi, īpaši Onion yellow dwarf virus (OYDV).
Zemenēm – lapu nematodes (Aphelenchoides blastoforus, A. fragariae, A. ritzemabosi), stublāju nematode (Ditylenchus dipsaci), sakņu kakla puves ierosinātājsēnes Phytophthora cactorum un Colletotrichum acutatum, kā arī zemeņu lāsumainības vīruss (Strawberry mottle virus (SMoV)). Liela daļa nereģistrēta stādāmā materiāla audzētāju nemaz nenojauš šo kaitīgo organismu eksistenci un to radīto bojājumu pazīmes.
Var saprast zemeņu vai ķiploku audzētāju vēlmi vairāk nopelnīt. Diemžēl tieši zemeņu un ķiploku audzētāju vidū ir maz profesionāļu un daudz jaunpienācēju. Viņi vienkārši vēl nesaprot, ka tieši kvalitatīvs, no infekcijām brīvs, pareizi izaudzēts stādāmais materiāls ir visas audzēšanas pamats. Kvalitatīvu stādmateriālu var izaudzēt tikai speciāli tam paredzētā laukā vai siltumnīcā atsevišķi no pārtikas produkcijas stādījumiem. Vienkārši tāpēc, ka augs nespēj vienlaikus dot ražu un spēcīgus pēcnācējus. Ja stādāmo materiālu iegūst kā blakusproduktu, piemēram, zemenēm nogriež rozetes pēc ogu novākšanas vai ķiplokiem atlasa mazāk kvalitatīvas galviņas vai daiviņas – no pabirām pabiras vien izaugs.
Jā, labs, kvalitatīvs, sertificēts stādāmais materiāls ir dārgāks nekā pārtikas ķiploki vai zemeņu rozetes no ražas lauka. Bet tikai no laba stādmateriāla ir iespējams izaudzēt pietiekami augstu, konkurētspējīgu ražu. Protams, netrūkst audzētāju, kuriem arī no sertificēta stādāmā materiāla nekāda laba raža neizaug, bet naivi domāt, ka, izmantojot lēto stādāmo, šie audzētāji spēs uzlabot savas ražošanas ekonomiku. Nekas nav tik dārgs kā lētas sēklas un stādmateriāls, dārzeņu audzētāji jau sen par to ir pārliecinājušies.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
