“Nekas nav stabils un mūžīgs!” Saruna ar senatoru un bijušo Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu 19
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Senators un bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns kopš vasaras sācis jaunu posmu savā dzīvē – pēc 41 gada tiesneša amatā viņš ir novilcis tiesneša mantiju un tagad var darīt to, ko sirds kāro. Valsts svētku priekšvakarā tikāmies, lai atcerētos sarežģīto pārmaiņu laiku, kurā strādāja tiesnesis Guļāns, kā arī lai uzklausītu viņa viedokli par atsevišķām būtiskām šī gada politiskajām norisēm.
Vai jums nav garlaicīgi pēc tik spraiga daudzu gadu ritma? Vai, tēlaini runājot, nejūtaties kā no laivas izmests?
A. Guļāns: Kaut gan pēc darba īpaši neilgojos, tomēr neslēpšu, ka man pietrūkst sarunu ar kolēģiem un citas lietas, kas bija, komunicējot ar saviem darbabiedriem. Tiesneša darbs ir stresa pilns, un kā nu kuram izdodas ar to tikt galā. Pazīstu, piemēram, vairākus kolēģus, kuri ļoti daudz ceļo, citi nodarbojas ar dārzkopību… Jāteic, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no nervu sistēmas – ja izdevies to saglabāt, tad arī nebūs jāsūrojas par fizisko formu.
Ar ko jūs piepildāt savu ikdienu?
Man vienmēr ir paticis kaut ko sameistarot savā lauku īpašumā. Nevarētu teikt, ka esmu liels meistars, bet man ir gandarījums, ka reizēm labi izdodas paveikt to, ko esmu ieplānojis. Piemēram, nesen lauku mājai nomainīju jumtu. Tiesa, nebiju galvenais darītājs, mana līdzdalība izpaudās tikai kaut ko atnest, aiznest, pieturēt… Vēroju, cik akurāti meistars strādā, un no viņa daudz ko iemācījos.
Mans dzīvesveids tagad ir kļuvis veselīgāks – vairāk laika varu veltīt savam sunim, ejot ar viņu pastaigāties pa mežu.
Vai valsts svētkus svinēsiet savās lauku mājās?
Nē, šeit uzturos, kamēr vēl ir silts. 18. novembrī parasti pulcējamies kopā – bērni, mazbērni, pievienojas pa kādam radiniekam – manas ģimenes mājā Jūrmalā. Tā mums ierasts, ka arī Ziemassvētkos esam kuplā pulkā.
Jūs kā tiesnesis esat pārstāvējis divus laikmetus – padomju un neatkarīgās Latvijas. Kurš darba dzīves posms jums bija grūtākais un sarežģītākais?
Atgūtās valstiskās neatkarības sākumposmā cilvēki sāka apzināties, ka viņiem ir tiesības, sāka iebilst, pretoties… Traucēja tas, ka sāka muļķīgi pretoties. Piemēram, tajā laikā, kad biju Augstākās tiesas priekšsēdētājs, vajadzēja pārveidot tiesas struktūru, izveidot tiesas administrāciju. Neviens jau nezināja, kas tā tāda ir un kāpēc tā ir vajadzīga, tāpēc sākās sīkumainas iekšējas intrigas, kas nebija patīkami.
Plus vēl klajā nāca grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis”. Viena daļa tiesnešu uzskatīja, ka uz to nav jāreaģē, savukārt citi piekrita tam, ka ir nepieciešams veikt pārbaudi, jo publiski tika mesta ēna uz Augstāko tiesu kā iestādi un uz daudziem tiesnešiem par pārāk ciešām attiecībām ar advokātiem un ka, iespējams, ir diezgan daudz lietu, kas varētu būt nepareizi izspriestas. Augstākās tiesas plēnumā, kur tika spriests par nepieciešamību izveidot darba grupu, daudzi iestājās, ka nevajagot to darīt, bet galu galā ar minimālu balsu vairākumu tomēr izdevās izveidot darba grupu, kura šīs aizdomīgās lietas pārbaudīja. Daļu lietu pārbaudīja arī prokuratūra. Paldies Dievam, neatrada neko vairāk par ētiskas dabas pārkāpumiem.
Tā informācija, kas parādījās šajā grāmatā, taču netika pagrābta no gaisa – to kāds piegādāja?
Par šo jautājumu ne reizi vien esmu domājis un secinājis, ka man nav skaidras atbildes. Cirkulēja informācija, ka nelaiķis advokāts Grūtups, būdams ļoti komunikabls cilvēks, bija pazīstams ar daudziem tiesnešiem, tajā skaitā arī ar mani. Viņš bija ne tikai ļoti labs jurists, bet arī aktīvi darbojās politikā, tāpēc daudzi tiesneši labprāt uzklausīja viņa domas.
Tādēļ izveidojās priekšstats, ka viņš brīvi var piekļūt pie jebkura Augstākās tiesas tiesneša. Bet bija arī otrs advokāts, kuram bija piekļuve resursiem, kuri ļauj noklausīties svešas sarunas. Es sapratu, ka viņa mērķis nebija cēls – izgaismot sliktākos advokātus un tiesnešus. Mērķis drīzāk bija parādīt no sliktās puses Grūtupu un tiesnešus un tādā veidā nobīdīt Grūtupu malā. Šādā veidā tika iegūta informācija, un pēc tam atradās viens cilvēks, kurš to publicēja.
Pozitīvais moments, ko es redzu no visa šī skandāla, ir tas, ka tiesnešiem tika pamatoti aizrādīts, ka ētisku apsvērumu dēļ nedrīkst būt nekādas sarunas kabinetā ar advokātiem. Nezinu, kā tas ir citos Augstākās tiesas departamentos, bet Administratīvo lietu departamentā, kur es strādāju, tas ir izskausts – tiesneša kabinetā nevar iekļūt cilvēki, kuriem tur nav jābūt.
Pēdējos gadus, lai kļūtu par tiesnesi, pretendentiem jāiztur pamatīga atlases kārtība vairākās kārtās. Ir ieviesti arī psiholoģiskie testi, ar kuru palīdzību psihologs pārbauda potenciālā tiesneša godīgumu, varaskāri, intelektuālās zināšanas. Kādas prasības bija tiesnesim 70. gadu beigās, kad jūs kļuvāt par tiesnesi?
Mācoties Latvijas Universitātē, mums bija tā saucamā kara katedra, kad studentus neilgi pirms studiju beigām uz diviem mēnešiem iesauca armijā. Mani aizsūtīja uz Kaļiņingradas apgabalu, kur bija sapulcējušies studenti no dažādām fakultātēm. Tajā nodaļā, kur es dienēju, bija kāds puisis, kura tēvs bija Tieslietu ministrijas personāldaļas priekšnieks.
Es gan to uzzināju vēlāk, jo viņš man to nestāstīja. Kad pabeidzu universitāti, mani uzaicināja uz Tieslietu ministrijas personāla daļu, un tur sāka interesēties, kā es raugos uz tiesneša darbu, jo man jau esot atbilstošs vecums šim amatam. Toreiz par tiesnesi varēja sākt strādāt piecus gadus ātrāk nekā patlaban, proti, no 25 gadu vecuma.
Man bija 27 gadi, kad devos uz Maskavas rajona tiesu pie tiesas priekšsēdētājas Intas Dombrovskas, lai saprastu, kas man būs jādara. Sākumā pāris mēnešus biju stažieris, tad mani ievēlēja par tiesas piesēdētāju un tikai vēlāk kļuvu par tiesnesi, bet pēc tam par Maskavas rajona tiesas priekšsēdētāju. Vēlāk uzzināju, ka tas puisis, kura tēvs bija ministrijas amatpersona, esot mani ieteicis savam tēvam. Toreiz kļūt par tiesnesi bija pavisam vienkārši. Tāpēc nebija jābrīnās, ka Maskavas rajona tiesā parādījās tādi cilvēki, kurus tuvumā nevarēja laist tiesneša galdam.
Tagad situācija ir radikāli mainījusies.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka neatkarīgās Latvijas tiesu sistēmā turpināja strādāt tiesneši, kuri pirms tam neatlaidīgi īstenoja padomju tiesības? Piemēram, Gvido Zemribo bija Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs 80. gados, kad tika tiesāti vairāki disidenti, un Augstākā padome viņu ievēlēja šajā amatā 90. gadu sākumā. Vai ir iespējams tik vienkārši “izskalot” cilvēku prātu no daudzos gados uzkrātās padomju laika beztiesiskuma ideoloģijas? Vai šis fakts, ko es pieminēju, negrāva cilvēku ticību neatkarīgās Latvijas tiesu varai?
Šodien tas nebūtu normāli, bet jāņem vērā, ka Zemribo ievēlēja Augstākā padome, kura sastāvēja no cilvēkiem, kas dzīvojuši padomju laikā.
Es neesmu strādājis kopā ar Gvido Zemribo, nu jau vairāk nekā gadu viņš ir citā saulē, bet es pret viņu izturos ar cieņu. Protams, viņš bija Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs un šajā tiesā tika izskatītas arī disidentu lietas, bet es nekad neesmu dzirdējis, ka viņš kā priekšsēdētājs būtu kaut kā mēģinājis šīs lietas ietekmēt.
Cik man zināms, tajā laikā šīs lietas izskatīja ne visi Augstākās tiesas tiesneši, bet to darīja atsevišķi tiesneši, acīmredzot padomju varai uzticamākie. Šos tiesnešus jaunajā neatkarīgās Latvijas Augstākajā tiesas sastāvā no jauna neievēlēja. Domāju, tas ir pašsaprotami un taisnīgi.
No LPSR laika tiesnešiem Augstākajā tiesā strādā vairs tikai daži. Aizritējis pietiekami ilgs laiks, lai varētu izvērtēt, vai viņi ir kaitējuši Latvijas tiesu sistēmai, valstij un sabiedrībai vai nekaitēja. Imants Fridrihsons, Rita Saulīte, Rolands Krauze, Roberts Namatēvs, Gunārs Aigars un daudzi citi, lai viņi man piedod, visus es nevaru nosaukt, bet viņi bija augstas klases godprātīgi juristi.
To var dažādi vērtēt, bet tieši Zemribo laikā, kad īsti vēl nezinājām, uz kuru pusi tie svari svērsies, viņš bija iniciators vairākiem Augstākās tiesas plēnumu lēmumiem, kuros noteica tiesas neatkarību. Jāpiemin arī tas, ka Zemribo ir autors lielākajai daļai likumam “Par tiesu varu”.
Kā jūs raksturotu politiķu ietekmi uz tiesu varu? Ar ko tā atšķiras 90. gados, arī tajā laikā, kad bijāt Augstākās tiesas priekšsēdētājs, no mūsdienām? Tieslietu ministrs Jānis Bordāns medijos ir teicis: “Mēs [Bordāns un AT priekšsēdētājs Aigars Strupišs] ļoti dažādi redzam tiesu sistēmas un tiesu vietu varas dalīšanas mehānismā.”
Nekas nav stabils un mūžīgs, nāk cilvēki amatos, mainās viņu attieksme. Paskatieties, kas notika Polijā, kur demokrātija ir krietni senāka nekā Latvijā – es nezinu, kā tur ir tagad, bet vienu brīdi šīs valsts tiesu sistēmā gāja pavisam raibi. Daudz kas ir atkarīgs no pašas sabiedrības.
Mums ļoti trūkst profesionālu politiķu – te viņš ir, te viņa atkal nav. Kamēr viņš ir, viņam šķiet, ka viņš ir galvenais un pats varenākais un var daudz ko diktēt. Starp politiķiem ir cilvēki, kuri saprot, ka viņiem ir liela vara, un viņi ļoti mērķtiecīgi mēģina izmantot savu varu arī savās interesēs.
Es pamanīju, ka bija zināma rīvēšanās starp Bordānu un Strupišu, bet drīzāk tas ir viņu atšķirīgās izpratnes par tiesu sistēmas pilnveidošanu dēļ. Ja salīdzina 90. gadus un šodienu, tad jāatzīst, ka šodien Strupiša kungam ir ļoti svarīgs in struments rokās – tā ir Tieslietu padome. Tas ir ļoti svarīgi, kā viņš spēj šo instrumentu izmantot. Šķiet, ka viņam tas izdodas prasmīgi.
Iespējams, ka mans viedoklis nebūs populārs, bet es uzdrošinos teikt, ka Bordāns, īpaši pēdējā laikā, bija pamanāms. Tā bija partijas “Konservatīvie” problēma, ka tā nespēja parādīt, ko tā ir paveikusi, tāpēc arī vēlēšanu rezultāts bija nepelnīti zems. Sākumā arī man, tāpat kā daļai tiesnešu, bija šaubas par to, vai ir vajadzīga Ekonomisko lietu tiesa. Bordāns tomēr panāca savu, un šāda tiesa tika izveidota. Diezin vai tā uzreiz dos to efektu, kas bija cerēts, bet atsevišķi uzlabojumi tomēr ir jūtami – kaut vai lietu izskatīšanas ātrums. Lietas, kas nonāk šajā tiesā, ir sarežģītas – tiesnesim ir nepieciešamas zināšanas nodokļu sistēmā, valsts finansēs un citos jautājumos, kuras nav iespējams tik vienkārši apgūt.
Vairāki deputāti 13. Saeimā, tajā skaitā Bordāna partijas biedri, asi kritizēja Satversmes tiesu, norādīja, ka mūsu valsts neesot tik bagāta, lai to uzturētu, tāpēc šī tiesa esot jāpievieno Augstākajai tiesai…
Pirms 14. Saeimas vēlēšanām man palūdza, lai es paanalizēju partiju programmas. Biju pārsteigts, jo, tās lasot, radās sajūta, ka Latvijā ar tiesu sistēmu viss ir kārtībā. Tikai ļoti retā programmā bija kaut kas ierakstīts par šo jautājumu – labākajā gadījumā divi trīs teikumi, tajā skaitā arī par to, ka jālikvidē Satversmes tiesa. Pat vēlēšanu uzvarētājai “Vienotībai”, kura pretendē uz tieslietu ministra krēslu, programmā, kas skar tieslietas, bija pārsteidzoši maz par to, kas būtu jāuzlabo tieslietu sistēmā.
Pa šiem gadiem Satversmes tiesa ir pierādījusi, ka tai ir autoritāte. Ko tas mainīs, ja Satversmes tiesu likvidēsim kā atsevišķu tiesu un tā kā departaments vai citādā veidā atradīsies zem Augstākās tiesas jumta? Ja nu vienīgi finanšu taupības ziņā, bet ir tādas lietas, kurām naudu nevajag žēlot, un Satversmes tiesa ir viena no tām. Šajā tiesā strādā augsti profesionāli juristi, kas dod paliekošu pienesumu mūsu valstij.
13. Saeimas vairākums tomēr nobalsoja, ka augsti profesionālā Sanita Osipova nav piemērota Augstākās tiesas senatores amatam…
Es nezinu, kā Sanita Osipova un Augstākās tiesas vadība uz to skatās, bet man šķiet, ka viņu atkārtoti vajadzētu virzīt uz Saeimu apstiprināšanai Augstākās tiesas senatores amatā.
Laiku pa laikam ir bijuši tādi gadījumi kā ar Osipovas kundzi. Nesaukšu uzvārdu, bet atmiņā palicis viens tiesnesis, kurš pieņēma lēmumu par drošības līdzekļa piemērošanu – apcietinājumu – Ventspils domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam. Bet pēc tam, kad šis tiesnesis kandidēja uz Augstākās tiesas tiesneša amatu, Saeima viņu izbalsoja.
Vai tad jūs pats arī neizjutāt politiķu spiedienu, kad konkurējāt ar Ivaru Bičkoviču uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu? Jūs taču jau iepriekš zinājāt, ka jūs neievēlēs?
Vairākums manu kolēģu tomēr bija par to, lai tiesu vada Bičkovičs. Tas bija tas atbildes sitiens man gan par to, ka veidoju darba grupu, lai pārbaudītu grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis” minētos faktus, gan arī par tiesas administrācijas veidošanu un, iespējams, arī citiem jautājumiem. Neesmu par to apvainojies, jo, piekrītot kandidēt un veidojot konkurenci, mēģināju atsvaidzināt tiesas vienmuļo gaisotni.
Jūs, būdams Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ģenerālprokurora amatam izvirzījāt Jāni Maizīti, jo toreiz likums deva jums tādas tiesības. Kā tas notika?
Kad stāstu, kā tas notika, uz mani skatās ar ironiju, sak, nestāsti, Guļān, tā tas nevar būt! Tomēr tas notika bez kādas sazvērestības vai intrigām. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš bija spiests atstāt savu amatu politiska spiediena dēļ. Man gribējās, lai Ģenerālprokuratūrā ieplūst jaunas asinis, tāpēc es šim amatam nevirzīju nevienu no Skrastiņa vietniekiem.
Kad sāku pētīt situāciju, vairākas reizes labā nozīmē tika pieminēts Cēsu rajona virsprokurors Maizītis. Tikos ar viņu vairākas reizes. Sākumā viņš pret šo piedāvājumu izturējās ļoti rezervēti, jo viņš arī mani nepazina. Man radās priekšstats, ka viņš ir ļoti godprātīgs un taisnīgs cilvēks, varbūt varēja būt mazliet drosmīgāks. Bet kopumā es nenožēloju šo izvēli. Daudziem šķita, ka tur ir kaut kas apslēpts, ka nevar tik vienkārši maz zināma persona kļūt par ģenerālprokuroru.
Jūs vienu brīdi strādājāt Tieslietu ministrijā, bijāt ministra Viktora Skudras vietnieks. Kad par tieslietu ministru kļuva Egils Levits, jūs šo amatu zaudējāt. Kā jūs atceraties šo laiku?
Tas bija interesants posms manā dzīvē. Tieslietu ministrs Skudra amatā stājās kā tiesu sistēmas reformators. Man arī šķita, ka ir vajadzīgas pārmaiņas, ka nav nemaz tik sarežģīti tās veikt. Tajā laikā es biju Maskavas rajona tiesas priekšsēdētājs, un viņš mani uzaicināja palīgā uz ministriju. Visi runā par tiesu reformu, bet naudas nav, ir daudz citu problēmu, un tas vezums nekust no vietas.
Tās lietas, kuras man šķita vienkārši nokārtojamas, diemžēl nevirzījās uz priekšu. Tad notika pārmaiņas – šķiet, ka es biju pēdējais ministra vietnieks, jo šos amatus likvidēja un to vietā radās valsts sekretāri. Atceros, ka vasarā atvaļinājuma laikā man piezvanīja kolēģis un vaicāja: vai tu zini, ka esi atbrīvots? Ar Levitu tā arī neiepazinos. Bet par šo gadījumu esmu pateicīgs savam liktenim, jo mani atbrīvoja no darba ministrijā, kas man ne visai patika. Tad bija neilgs darba posms advokatūrā, bet pēc tam parādījās piedāvājums strādāt Augstākajā tiesā Krimināllietu palātā.
Es necerēju, ka savas karjeras beigās nonākšu Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Tagad ar gandarījumu varu teikt, ka esmu priecīgs, ka tur pabeidzu savu 14 gadu karjeru, un arī par to man jāpasakās liktenim, jo pēc tam, kad man beidzās Augstākās tiesas priekšsēdētāja pilnvaras, bija paredzēts, ka es strādāšu Krimināllietu departamentā, bet tas neizdevās, jo bija personas, kas nobremzēja šo iespēju.
Kāpēc joprojām trūkst tik daudz tiesnešu?
Viņi ir trūkuši visos laikos. Kandidātiem ir jāiztur nopietna konkurence, viņiem ir augstas prasības, bet es nekad neesmu spējis saprast, kāpēc tiesās strādā salīdzinoši tik maz vīriešu. Tas īpatsvars ir ap 70–80% sieviešu un pārējie vīrieši. Laikam vīrieši nav tik pacietīgi kā sievietes, jo tiesneša darbs patiešām prasa milzīgu pacietību, iedziļināšanos, skrupulozitāti… Tas nav viegli.
Kas būtu galvenais darbs, kas jāpaveic nākamajam tieslietu ministram?
Pēdējais laiks ir domāt par paaudžu maiņu. Pašreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs ir publiski brīdinājis, ka tiesnešu vecuma dēļ apmēram pēc pieciem gadiem esot sagaidāma masveida tiesnešu nomaiņa, bet valstī jau tagad ir izteikts jaunu un kvalificētu juristu trūkums.
