Juris Lorencs: “Maizi un izpriecas!” Garantētā ienākuma palielināšanas ēnas puse 3
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Satversmes tiesa 25. jūnijā lēmusi, ka pašreizējais valstī noteiktais garantētā minimālā ienākuma līmenis, kas ir 64 eiro mēnesī, neatbilst Satversmei.
Konkrētāk – 1. un 109. Satversmes pantiem. 1. pants skan: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, bet 109. pants: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.”
To, ka ar 64 eiro mēnesī nav iespējams iztikt, saprot katrs. Jautājums – kā to palielināt? Un kam maksāt?
Agrākais premjerministra Andra Šķēles padomnieks Jurģis Liepnieks tviterī 26. jūnijā ieraksta: “Ļoti mulsinošs Satversmes tiesas spriedums… Kādas tieši ir konsekvences šim lēmumam? Ja jau Satversmes tiesa ir lēmusi, ka sociālās palīdzības minimumam ir jāgarantē katram mājoklis, ēdiens, apģērbs, medicīniskā aprūpe, iespēja piedalīties kultūras, sociālajā un politiskajā dzīvē, tad droši vien minimālajai pensijai, minimālajai algai arī šis pats jāgarantē.
Grūti noticēt, ka mūsdienās augstos amatos sēž cilvēki, kuri laikam tiešām nopietni domā, ka cilvēka cienīgu dzīvi var ieviest ar rīkojumu. Uzdosim Saeimai un valdībai nodrošināt Latvijā katram cilvēka cienīgu dzīvi, tiešām, kāpēc ne?
Ja šo Satversmes tiesas lēmumu ņem nopietni, tad nodokļi ir jāceļ ļoti būtiski. Tas savukārt novedīs pie lielākas nabadzības un atpalicības, kas ir dabisks iznākums, ja populistiski jampampiņi pie lemšanas.”
Šī gada 26. jūnijā Spānija saviem trūcīgajiem pilsoņiem sāka maksāt beznosacījumu minimālo ienākumu – 462 eiro mēnesī. Šāda summa tiek izmaksāta vienam ģimenes loceklim, pārējie saņem pa 139 eiro mēnesī – bet ar nosacījumu, ka kopējie ģimenes ienākumi nedrīkst pārsniegt 1015 eiro mēnesī.
Plānots, ka šo pabalstu saņemšot ap 2,3 miljoni trūkumcietēju, tātad 5% iedzīvotāju. Tas, par ko jau tagad baidās skeptiķi – vai šīs summas valsts vispār spēs pavilkt?
Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes, saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda datiem šogad būs ap 33 000, Spānijas – ap 43 000 tā saucamo starptautisko dolāru.
Šos skaitļus var koriģēt Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze, tomēr attiecība visdrīzāk saglabāsies – Latvijas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu cilvēku, ir tikai 25% zemāks nekā Spānijā.
Savukārt izmaksātais beznosacījumu pabalsts – septiņas reizes mazāks. Tātad Spānija, salīdzinot ar Latviju, ir īsta sociālisma paradīze.
Bet kur ņemt naudu? Īpaši situācijā, kad zūd fiziskās darba vietas. Izraēliešu filozofs Juvals Noa Hararī savā grāmatā “21 lekcija 21. gadsimtam” izvirza interesantu ideju – valdības apliek ar nodokļiem korporācijas, kas kontrolē algoritmus, robotus un augstās tehnoloģijas.
Piemēram, “Google”, “Amazon”, “Microsoft”, “Tesla”, ķīniešu “Baidu”, “Alibaba”, krievu “Yandex”. No iegūtajiem līdzekļiem cilvēkiem izmaksā universālo pamatienākumu, kas tad kalpo pamatvajadzību apmierināšanai.
Patiešām – kāpēc peļņai nesamērīgi lielos apjomos būtu jākoncentrējas, piemēram, Sietlā, kur atrodas “Amazon” galvenā mītne, ja uzņēmums gūst peļņu no visas pasaules iedzīvotājiem?
Nekas nav jauns zem šīs saules – arī universālais pamatienākums. Teiciens “maize un izpriecas” nav tikai ironiska metafora, tas ir romiešu dzejnieka Juvenāla (dzīvoja mūsu ēras 1. un 2. gadsimtā) precīzs sava laikmeta raksturojums.
Senās Romas impērijas norieta laikā tās trūcīgajiem pilsoņiem par velti tika rīkotas izrādes un izdalīti graudi vai maize. Romieši šo politiku dēvēja “rūpes par graudiem”. Sākotnēji apstrīdēta prakse, kas vēlāk kļuva pati par sevi saprotama un pierasta.
Imperators Tibērijs mūsu ēras 22. gadā esot izteicies, ka atteikšanās no “rūpēm par graudiem” nozīmējot “impērijas beigas”. Savukārt izklaides pasākumi Senajā Romā tāpat notika katru dienu – gladiatoru cīņas, cirks, sporta sacīkstes, pirts apmeklējumi, reliģiskie svētki, teātra izrādes.
Modernā maize – tas ir beznosacījuma ienākums, 462 eiro – Spānijā, 64 eiro – Latvijā. Nu, bet šodienas izpriecas – tās ir par brīvu. Tiesa, gladiatoru asinis vairs nav īstas, un arī šīs neīstās var redzēt vien televizora vai datora ekrānā. Toties virtuālo piedzīvojumu klāsts – filmas, seriāli, koncerti, šovi, futbols, hokejs – jau tālu pārsniedz cilvēka uztveres fiziskās iespējas.
Laikā, kad Romā valdīja princips “maizi un izpriecas”, jau bija sācies impērijas noriets. Juvenāls rakstīja: “Šī tauta aizmirsusi visas rūpes… Roma kļuvusi rāma un sapņo tikai par divām lietām – maizi un izpriecām.”
Patlaban visā Rietumeiropā iet bojā ogu raža – jo trūkst strādnieku, kas tās novāc. Covid-19 epidēmijas dēļ Ukrainas un Moldovas robežas joprojām ir slēgtas, bet “īstie eiropieši” labāk gaida pabalstu, nekā liec muguru zemeņu laukā.
Ko nu par Rietumeiropu – pat Latvijā zemeņu lauki paliek nenovākti! Senās Romas laikos barbari no Āfrikas ziemeļiem ar skaudību raudzījās uz Romu – viņiem maize par brīvu! Tieši tāpat šodien uz senās Romas mantinieci Eiropu raugās vai visa “trešā pasaule”. Un gatava sēsties laivā, lai šķērsotu Vidusjūru un nolauztu kaut mazu daļiņu no labklājības pīrāga, kas Eiropā vēl palicis.
Jautājums – vai atbraucēji būs gatavi strādāt? Jeb gaidīs uz pabalstu? Un, nesaņēmuši cerēto, sāks demolēt pilsētas, kā tas tagad notiek ASV un nu jau arī dažviet Eiropā. Atbildes vismaz pagaidām nav.
