Man vienmēr ir bijusi tuva eņģeļu tematika. Man vienmēr ir gribējies strādāt pie liela formāta un ar akrilu, jo pastelis ir kā teātra izrāde – tu uztaisi, ieliec tajā visu sevi, bet kādā brīdī nekā vairs nav, izrāde izņemta no repertuāra. Arī iespēja gleznot uz sienas mani vienmēr ir vilinājusi. Un te pēkšņi visas manas mīļās lietas ir sanākušas vienkop, es redzu, kā materializējas mani sapņi un ilgas. 4
Un arī pati Marijas kapela bija kā brīnums. Tā ir celta pagājušā gadsimta 30. gados ar jūgendstila iezīmēm dažās detaļās, tās jumta slīpums ir veidots ar ieliekumu, tādēļ siluetā asociējas ar japāņu arhitektūru. Kamēr kapela nebija līdz galam restaurēta, tai bija stiklots priekšnams. Naktī, ja durvis no priekšnama uz kapelu bija atvērtas, gaisma no iekštelpas spīdēja cauri stikliem, atklājot perfektas proporcijas. Tu paej kādus simt soļus prom no baznīcas – zvaigžņota debess un katoļu kapela kā japāņu mājiņa. Absolūti mistiska sajūta. Tu taču zini, cik ļoti tuvi man ir Japānas motīvi.
Un vēl otrpus ielejai ir uzkalniņš, kas man ilgu laiku nebija pieejams, jo es strādāju diendienā no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā ar dažām īsām tējas pauzēm. Tajās pauzēs es skatījos uz pakalniņu un sapņoju, kā tur varētu izveidot japāņu dārzu, man šķita, ka tā būtu ideāla vieta šādai slēgtai pasaulītei. Kad darbs bija galā un es beidzot tiku līdz tam uzkalniņam, izrādījās, ka tur kādreiz ir bijusi villa, ko ieskāvis japāņu dārzs. Villa sen nojaukta, daudzi koki izgāzušies vai nocirsti, taču dažas japāņu kļavas, priedes un ķirsīši vēl saglabājušies. Pilnīgi neiedomājami – Šveices kalnos ir vieta, kas it kā īpaši man būtu iekārtota.
Un arī tas, ka palotīniešu ordeņa mājai, kurā dzīvojām, līdzās bija milzīga kūts, no kuras ik rītu govis dzina ganos. Skaņas, smaržas un sajūtas – kā no bērnības vasarām pie vecmāmiņas laukos, kur arī bija kūts un lopi. Tikai te maušanai vēl pievienojās arī zvaniņu šķindoņa.
Un mājas pārvaldnieks bija palotīniešu mācītājs indietis. Mēs ar Sašiņu taču esam kā traki uz visu, kas saistīts ar Indiju. Jā, tur bija apbrīnojami daudz lietu, kas sirdij tuvas.
– Tu pieminēji bērnību. Kāda tā bija?
– Gaiša. Laimīga un saulaina. Ciemošanās pie vecmāmiņas nebija biežas, varbūt tāpēc tās dažas reizes tik spilgti atmiņā palikušas. Lielākoties vasaras pavadīju Jūrmalā, Lielupē, kur priedes un jūra. Turpat arī Sašiņš dzīvoja. Tikai toreiz mēs vēl nebijām pazīstami.
– Par Sašiņu parunāsim pēc mirkļa. Zinu, ka tev kopš bērnības svarīgi ir sapņi. Kas rosināja tavu iztēles pasauli?
– Mājas vide, mākslas grāmatas un albumi. Un tad vēl visi tie mammas žurnāli.
– Viņa bija žurnāla “Māksla” galvenā redaktore.
– Jā. Un tēvs, kam ar mākslu nebija tiešas saiknes, arī ļoti iespaidoja. Viņam bija perfekta stila izjūta. Atceros, ķīniešu vāze ar reljefiem, rotājumiem un figūriņām bija nolikta goda vietā. Bija viņam arī dažas japāņu litogrāfijas, kas man ļoti patika. Mammai bija Rēriha grāmatas, bet tēvam – milzīga klasiskās mūzikas skaņuplašu kolekcija, ko viņš vāca un vāca, pierakstot katru jaunieguvumu kartotēkā. Viņam tikai nebija laika to visu klausīties, viņš bija ļoti aizņemts. Bet es gan tās plates labprāt klausījos. Šīs dažādās lietas veidoja manu sapņu pasauli.
– Pirmos sešus gadus mēs ar tevi mācījāmies vienā klasē. Tad tu aizgāji uz rozentāļiem, bet uz mūsu klasi atnāca Sašiņš.
– Jā, var teikt, ka Sašiņš atnāca manā vietā. Taču pazīstami esam ne no tiem laikiem. Reiz nejauši satikāmies Lielupes stacijā, tad vēlreiz, neilgi pirms viņa ģimene emigrēja, un tas arī viss. Ilgus gadus esam gājuši paralēlus ceļus, bijuši pavisam netālu viens no otra, taču satikāmies, kad mums bija četrdesmit deviņi gadi. Sašiņš sāka braukāt uz Latviju, viņam radās ideja par projektu ar latviešu māksliniekiem, tā reiz viņš atnāca pie manis ciemos. Mums jau daudz nevajadzēja. Parunājām par Tibetu, par Indiju, un viss bija skaidrs. Pēc tam vēl aizbraucām uz Roču rezervātu, kur tie dīvainie uzkalni, tādi, it kā zem tiem būtu piramīdas. Vietās, kur virsslānis mazliet pagājis nost, atklājas akmens bluķi, kam tur ģeoloģiski nevajadzētu atrasties. Un tiem bluķiem vēl ir tādas kā šuves. Īpatnēja vieta, spēka vieta. Es speciāli aizvedu Sašiņu uz turieni, lai pārbaudītu, vai arī viņam būs līdzīgas sajūtas. Pasēdējām mēs kādu laiku pašā konusa galotnē, pēkšņi Sašiņš sniedz man pudelīti ar sandala eļļu un nejauši pieskaras manai rokai. It kā elektrība man izietu cauri! Pieskāriens kā Leonardo gleznā, kad gars tika nodots tālāk. Zīmīgs mirklis.
– Kopš tā mirkļa esat kopā?
– Var teikt, jā. Tiesa, pēc dažām dienām Sašam bija jābrauc prom, taču mēs sarakstījāmies un sazvanījāmies, viņš man mūziku sūtīja, Tibetas dziedātājus. Un tad jau arī sākām dzīvot kopā.
– Kur tev tagad ir māju sajūta?
– Bebru kraujā pie Amatas. Tur gan tagad ir izcirtuši lielo egļu mežu. Bet agrāk tā vieta bija kā no citas realitātes. Iedomājies, tu izej uz kraujas – priekšā Amatas līkums, līdzās mazs strautiņš, bet aiz muguras mežs, divsimtgadīgas un trīssimtgadīgas egles, patvēruma sajūta. Bet… tādas reālas māju sajūtas man vispār nav.
– Hamburgā neesi iedzīvojusies?
– Dzīvojot Hamburgā, ilgojos pēc Latvijas. Tiesa, ik vasaru mēs vairākus mēnešus pavadām Lielupē, tad varu tikties ar mazbērniem, Martu, draugiem. Braukāt apkārt, klīst pa mežu un laukiem, staigāt gar jūru, izbaudīt to, ka Latvijā vēl ir tik daudz neskartu vietu. Bet tad nāk rudens, un mēs atgriežamies Hamburgā, kur es ieslēdzos darba režīmā. Sašiņš strādā mājās, es darbnīcā. Ejam arī uz koncertiem, izstādēm. Šoziem palaimējās beidzot dzirdēt Naidželu Kenediju un Marizu. Arī mūzikā taču var rast patvērumu un māju sajūtu. Jo dvēsele jau ir tā, kas arvien ilgojas pēc mājām. Pēc dvēseles mājām.
Un vēl. Savulaik mēs izbraukājām visu Ziemeļvāciju, apmeklējām senos akmens krāvumus, sauktus par dolmeniem. Tagad mums ar Sašiņu ir savs Mitago mežs, sava spēka vieta. Stundas braucienā no Hamburgas pasakaini skaista dižskābaržu meža vidū ir trīs akmens krāvumi un divi svētkoki – trijžuburu dižskābardis un liepa. Uz turieni braucam kurināt ugunskuru, nu jau tā mums ir tāda stabila tradīcija.
– Tātad tagad Sašiņš un darbs ir tavs patvērums.
– Tā var teikt. Sašiņš man ļoti palīdz. Pat nezinu, kā būtu tikusi galā ar Moršahas projektu, nebijis viņa. Sākumā taču tīri fiziski vajadzēja pārnest zīmējumus uz sienas. Četrdesmit deviņas figūras uz septiņarpus reiz četriem metriem. Tā ir šausmīga slodze, strādāju nosaitētām rokām, biju sastiepusi cīpslas.
Vispār es vēl tagad nespēju aptvert, kā tas viss notika: divarpus mēnešus strādāju bez atelpas – no tumsas līdz tumsai. Un gandrīz bez ēšanas. Ja esi paēdis, nevari strādāt. Vispār jau tas ir atsevišķs temats. Tāda sajūta, ka man palīdzēja augstāki spēki. Pieslēdzās kāda īpaša enerģija. Citādi es to nejaudātu paveikt.
Kad es jau varēju strādāt viena, Sašiņš sāka braukāt apkārt un fotografēt. Vienu dienu, kad es biju aizgājusi padzert tēju, viņš ierodas un saka: nāc ātri uz baznīcu, man priekš tevis ir pārsteigums. Ceļos un eju. Skatos, stāv tur kāds onkulītis nošņurkātā praķītī. Nevaru saprast, ko Saša no manis grib, kāpēc mani traucē un tīšuprāt kaitina, jo es taču domās esmu citur. Bet onkulītis tāds labdabīgs un mierīgs. Aiziet līdz altārim, apstājas, atver nelielu kastīti, izņem kaut ko līdzīgu mazai arfai, un pēkšņi baznīcu piepilda neiedomājami skaistas skaņas. Man sirds nodreb, es vairs nedomāju, kam tas viss vajadzīgs. Bet, kad vēl viņš sāk dziedāt, man mati saceļas un zosāda uzmetas no tām pārpasaulīgajām vibrācijām, kas iziet cauri visam ķermenim. Mēs ar Sašiņu vienkārši stāvam un raudam.
Tā cilvēka vārds ir Pēteris Šols, viņš naudiņu pelna valsts darbā, savāc un izved atkritumus, bet visu savu brīvo laiku veltī muzicēšanai baznīcās. Meklē, kur labāka akustika. Viņš dzied, izraisot virstoņus. Protams, viņš priecājas, ja kāds to dzird, bet tieši tāpat viņš dziedātu arī tad, ja baznīcā būtu viens.
