Nekas nav jāsacer. Saruna ar gleznotāju Anitu Kreitusi 4
Anita Kreituse. Viena no spilgtākajām, taču vienlaikus arī klusākajām un noslēpumainākajām latviešu māksliniecēm. Viņu aizrauj dzenbudisma paradoksi, sūfiju mīklas, kristiešu mistiķu atklāsmes, indiešu kultūras askēze un greznums. Viņa glezno sapņus un nojausmas, šķiet, saprot putnu un zvēru valodu, sarunājas ar puķēm, kokiem un eņģeļiem. Pirms gada pabeidza darbu pie altāra apsīdas gleznojuma Šveices pilsētas Moršahas Marijas kapelā. Pēc dažām dienām RISEBA Arhitektūras un mediju centrā tiks atvērta Anitas Kreituses gleznu un viņas dzīves drauga Aleksa Ribovska fotogrāfiju izstāde “Eņģeļi un dēmoni”.
– Vairākus gadus tu esi dzīvojusi zem Vasarsvētku notikuma un Marijas kapelas zīmes. Kad tapuši darbi, kas būs redzami izstādē?
– Tie ir šīs ziemas darbi. Gribējās domās un sajūtās vēlreiz pabūt kopā ar eņģeļiem, kas mani pavadīja visu to laiku, kamēr strādāju pie Šveices projekta. Bet Sašam tie ir pēdējo divu gadu darbi – gan no Indijas brauciena, gan sūfiju bildes, kas tapušas Turcijā un Latvijā. Izstādes atklāšanā būs arī Sašas grāmatas prezentācija, viņš ir ne vien grāmatas idejas un fotogrāfiju, bet arī teksta un dizaina autors.
– Grāmatas nosaukums ir “Anitas ceļojums uz Marijas kapelu”. Tajā soli pa solim ir fiksēta Moršahas sienas gleznojuma tapšana – no pirmajām skicēm līdz iesvētīšanai un arī nedaudz pēc tam. Kurā brīdī tu pati ieraudzīji pirmo konkrēto ceļazīmi – “Marija, apustuļu ķēniņiene”?
– Sākās viss pirms gadiem pieciem, kad Vācijā nāca klajā bērnu Bībele ar manām ilustrācijām. Bībeles tekstu adaptācijas autore bija šveiciete, kas strādā par redaktori žurnālā “Ferment”, ko izdod palotīniešu ordenis – katoļticīgu kristiešu kopiena, kas savu nosaukumu guvusi no svētīgā Vinčento Paloti. Viens žurnāla numurs viss bija veltīts mūsu grāmatai, kur lielu daļu aizņēma ilustrācijas. Ordeņa mestrs Adriāns Villi, ieraudzījis Vasarsvētku notikuma ainiņu, sameklēja mani un jautāja, vai es nebūtu ar mieru to uzgleznot uz audekla. Teicu jā, un tā tas palika. Pēc diviem gadiem pāters Villi pēkšņi atkal pieteicās, jautāja, vai es šo darbu nevarētu iedomāties vai nu kā altārgleznu, vai sienas gleznojumu. Lai saprastu, ko atbildēt, mēs ar Sašu aizbraucām uz Moršahu. Tā vieta ir nereāli, neiedomājami skaista. Anglijas karaliene Viktorija savulaik braukājusi turp ik vasaru. Reiz viņa esot izsaukusies: It is the most beautiful place on earth! (Šī ir skaistākā vieta pasaulē.) Īstenībā to atzīst vai ikviens, kas tur pabijis. Kad apskatījāmies kapelu, sapratu, ka gribu to darīt un ka tas būs sienas gleznojums.
– Cik ilgā laikā darbs tapa?
– No pirmajām skicēm līdz iesvētīšanai pagāja nedaudz vairāk par gadu.
– Tātad ceļš gada un vēl visas tavas iepriekšējās dzīves garumā.
– Tā var teikt. Kad strādāju pie sienas gleznojuma, pēkšņi atklāju, cik brīnumainā veidā dažādi manas pieredzes un sapņu gabaliņi ir sakārtojušies vienotā rakstā.
