Agris Liepiņš: Kauns, Izglītības ministrija, kauns! 35
Ir noticis neticamais – Izglītības ministrija beidzot izšķīrusies par pāreju uz izglītību valsts valodā! Nav vēl lāgā pateikusi, bet jau sabijusies un sāk taisnoties televizoru ekrānos – pāreja notikšot pakāpeniski, daudzi krievvalodīgie skolēni jau šodien izvēlas kārtot eksāmenus latviešu valodā un tamlīdzīgi. Kā anekdotē par kaķi, kuram saimnieks cirta nost asti pa gabaliņiem, lai nebūtu tik sāpīgi. Ne par ko nav jātaisnojas! Manuprāt, neviens no ierēdņu piesauktajiem argumentiem nav pārliecinošs un uzskatāmi liecina vien par ministrijas klerku mūžīgo neizlēmību, bailīgumu un nevēlēšanos neko mainīt.
Pirmkārt publiskajās diskusijās līdz apnikumam nav jāskandē vārdi – pāreja uz izglītību latviešu valodā, jo teiktais neizsaka lietas būtību. Tā vietā konsekventi jālieto jēdziens – pāreja uz izglītību valsts valodā. Šai niansei ir būtiska nozīme. Ja latviešiem tas liekas pašsaprotami, tad daudzi sveštautieši vēl aizvien nav pieņēmuši domu, ka latviešu valoda un Latvijas valsts ir nesaraujami jēdzieni. Viņu izpratnē Latvijas valsts tikpat labi var sadzīvot ar jēdzienu “krievu valoda”. To, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, viņi gan dzirdējuši, bet nav apjēguši. Nav arī bijis vajadzības to apjēgt, lieliski var iztikt ar krievu. Tomēr ir liela atšķirība, kā pasaka – es negribu, lai manam bērnam liek mācīties latviešu valodā, vai – es negribu, lai manam bērnam liek mācīties valsts valodā. Pirmajā variantā kaut nedaudz, tomēr pavīd šaubas par asimilāciju, un oponenti to steidzas izmantot. Tāpēc gari, plaši jāpārliecina, ka latviešu valodas zināšanas nevis ierobežos, bet palīdzēs jaunietim iekļauties sabiedrībā. Otrajā gadījumā oponenta arguments ir vienkārši dumjš, un, to paužot, viņš kļūst smieklīgs. Tikpat labi varētu teikt – es negribu zināt tās valsts valodu, kuras pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs esmu.
Nenopietni skan arī apgalvojums, ka pakāpeniska pāreja uz mācībām valsts valodā nepieciešama tāpēc, ka trūkstot skolotāju, kuri valsts valodu sveštautiešiem varētu mācīt. Latvijas izglītības iestādēs nemaz nevar strādāt skolotāji bez teicamām valsts valodas zināšanām! To nosaka likums. Ja tādi sveštautiešu skolās strādā, tas liecina tikai par vienu – Latvijas Izglītības ministrija un citas uzraugošās institūcijas nav spējīgas kontrolēt, kas notiek Latvijas valsts pakļautībā esošajās mazākumtautību skolās. Ja arguments par sliktajām skolotāju valsts valodas zināšanām izskanētu 90. gados, varbūt varētu saprast, bet kaut ko tādu klausīties divdesmit septiņus gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir mazliet dīvaini. Kauns, Izglītības ministrija, kauns! Ja reiz stāvoklis ir tik bēdīgs, risinājumiem vajadzētu būt radikāliem.
Latvijas Universitāte sagatavo filologus, viņu pienākums pret savu valsti būtu doties uz mazākumtautību skolām un mācīt valsts valodu. Skolotāji ar vājām valsts valodas zināšanām no darba jāatlaiž! Nekas nevar būt graujošāks par muļļāšanos. Trīs pārejas gadi tiks izmantoti nevis valsts valodas apguvei, bet jauniešu prātu mulsināšanai. Šo krievvalodīgo skolu pedagogu attieksmi esmu vērojis gadiem, vadot ekskursijas senlatviešu koka pilī Lielvārdē. Aprakstīšu tipisku situāciju. No autobusa izkāpj 3. – 4. klases skolēni. Es viņiem jautāju – vai saprotat latviešu valodu? Bērni korī atbild, ka saprot, viņos nav noraidošas attieksmes. Tad no aizmugures izslejas skolotājas stāvs un atskan jautājums krievu valodā – bērni, vai patiešām jūs visi saprotat latviešu valodu? No šā mirkļa skolēni vairs latviešu valodu nesaprot.
Šī situācija atkārtojas no reizes uz reizi, ar katru gadu uzstājīgāk. No desmit mazākumtautību skolēnu grupām vismaz septiņās noteikti. Vai patiešām Izglītības ministrijai liekas, ka vajadzīgs pārejas periods? Lai no desmit grupām visās desmit atskanētu skolēnus pret valsts valodas lietošanu noskaņojošais jautājums? Un nevajadzētu slēpties aiz kopējā mazākumtautību skolas jēdziena – tās dažas, kuru pedagogi šo jautājumu neuzdeva, bija lietuviešu un baltkrievu skolas. Lai kā būtu, izglītības ministrs Kārlis Šadurskis ir sācis valstij vajadzīgu darbu. Mums viņš jāatbalsta, pretējā gadījumā visa uzmanība tiek pievērsta Lindermana līmeņa aktīvistu noputējušajiem plakātiem. Rodas iespaids, ka latviešiem jautājums par izglītību valsts valodā nerūp un laika gaitā atrisināsies pats no sevis. Atcerēsimies vienu – latvieši ir Latvijas valsts pamatnācija, mēs katrs esam atbildīgi par to, kas notiek mūsu valstī. Ne Briseles birokrāti, nedz Putina hakeri, bet mēs – latvieši. Latvijas valsts pamattauta.
