Māris Antonevičs: Kreisās idejas mūsdienās tiek jauktas dažādos “kokteiļos” 16
Vai jums kaut ko izsaka šādi nosaukumi: “Sadarbība”, “Par dzimteni!”, “Taisnīgums”, “Ražots Latvijā”, “Par prezidentālu republiku”, “Tautas kontrole”… Kāds jau nojautīs, taču pieļauju, ka ne mazums būs arī tādu, kas būs pārsteigti, uzzinot, ka tās visas ir Latvijā darbojošās partijas. Lai gan drīzāk te iederētos vārds “eksistējošas”. Un ne jau tikai te pieminētās. Savulaik kā žurnālists esmu piedalījies dažu šādu partiju dibināšanas kongresos un pat nedaudz izbrīnīja, cik nīkulīgs pēc skaļajiem pieteikumiem izrādījies turpinājums. Politiskie veidojumi izrādījās nevajadzīgi Latvijas sabiedrībai, lai gan it kā mēģināja pieskaņoties pieprasījumam.
Latvijā ik pa laikam vērojama juridiska un politoloģiska grūstīšanās starp divām pozīcijām. Viena, ka jācenšas panākt, lai partiju veidotāji pret saviem pienākumiem izturētos atbildīgi, tāpēc ir jāiztur dažādi pārbaudījumi (galvenais – jāpiesaista noteikts biedru skaits: divsimt biedri, lai nodibinātu; pieci simti – lai piedalītos Saeimas vēlēšanās). Un otra pozīcija, ka demokrātijas vārdā partiju veidošanas noteikumiem jābūt ļoti liberāliem un nav problēmu, ja kādam domubiedru pulciņam tā vienkārši ir “spēļmantiņa”. Paspēlējās, izmeta, vēlāk tiek pie jaunas… Šo ideju rakstā, kas publicēts portālā “LSM”, izvērsusi politoloģe Iveta Kažoka. Viņasprāt, “vairs nav vērts mākslīgi uzturēt nošķīrumu starp partiju darbu un sabiedrisko aktīvismu” un “diez vai mūsdienās ir saprātīgi sagaidīt, ka cilvēki visu mūžu būs uzticīgi tikai un vienīgi vienai partijai”. “Nākotnes partijas aizvien mazāk būs atkarīgas no formālā biedru skaita un aizvien vairāk – no biedru un atbalstītāju reālās iesaistes dziļuma un entuziasma, kas tiks uzturēts lielākoties internetā,” uzskata politoloģe.
Lai gan nupat Latvijā dibinātajai partijai “Progresīvie” izdevies savākt nedaudz vairāk kā 200 biedrus, šķiet, ka tā tomēr atbilst “spēļmantiņas” raksturojumam. Tā varbūt var pieplūdināt interneta sociālos tīklus ar savām idejām, bet ne iegūt plašākas sabiedrības uzticību un kas vēl šaubīgāk – uzņemties atbildību. Ar ko tad spēlējas “Progresīvie”? Priekšplānā izbīdīta daudziem Latvijas iedzīvotājiem tīkamā progresīvā ienākumu nodokļa ideja. Tas daļēji ir mantojums no partijas dibinātāju pagātnes, kad vairāki viņi vēl bija sociāldemokrātu partijas jaunatnes nodaļā un centās piebalsot “lielajiem onkuļiem”, kuri rosījās Saeimā un saimniekoja Rīgas domē. Partija paputēja, bet “jauniešiem” īsti neizdevās atrast savu vietu. Viņi izveidoja biedrību un pat izmēģināja laimi, parakstot līgumu ar “Vienotību”, gan nekādu krējumu no šīs vienošanās nespējot nosmelt (lasi – neviens no “Vienotības” sarakstā iekļautajiem “progresīvajiem” kandidātiem par deputātu nekļuva). Tagad jau kā patstāvīga partija “Progresīvie” nolēmuši paspēlēties ar kreisā liberālisma idejām, kas skaitās diezgan modernas Rietumu politikā. Piemēram, aizvadītajās ASV prezidenta vēlēšanās tās iemiesoja viens no Demokrātu partijas kandidātiem Benijs Sanders. Viņš gan priekšvēlēšanās piekāpās Hilarijai Klintonei, kura vēlāk zaudēja Donaldam Trampam. Taču tagad izskan spriedumi, ka pēc četriem gadiem varētu nākt “Sandersa tipa politiķis”, jo amerikāņu vēlētājiem Tramps jau būs apnicis, bet arvien gribēsies izmēģināt kaut ko jaunu, nebijušu.
Vēl agrāk pārmaiņas iezīmējās Lielbritānijas politikā, kur Leiboristu partijas vadībā nāca šim spēkam netipiskais līderis Džeremijs Korbins, kurš ir tuvāks kreisajam liberālismam nekā Eiropas politikā iepriekšējos gadu desmitos zināmajai centriskajai sociāldemokrātijai. Tiesa, viņa vadībā leiboristi nekādus panākumus nav guvuši, un, iespējams, tas pat veicināja breksita referenduma iznākumu, jo marginalizējušies leiboristi, lai gan atbalstīja palikšanu Eiropas Savienībā, nespēja uzrunāt plašāku sabiedrību.
Kreisās idejas mūsdienās tiek jauktas dažādos “kokteiļos”, kur dažbrīd pamatgarša vairs nav darba ņēmēju tiesību aizstāvība, bet dažādu minoritāšu tiesības, feminisms vai, piemēram, atbalsts bēgļu uzņemšanai, kas aktualizējies pēdējos gados. Un arī Latvijā “Progresīvie” mēģina sekot šai modes tendencei. Tostarp apsolot nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās.
Mazticams, ka šāda partija aizraus Latvijas vēlētājus. Vienīgi žēl, ka vārds “progresīvs” nu ir privatizēts politiskām vajadzībām, tāpat kā iepriekš “saskaņa” un “vienotība”.
