Nekaisot pelnus uz galvas. Saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi 3
Nākamnedēļ, 3. augustā, Rīgā sāksies tradicionālās Valmieras teātra viesizrādes, kuru priekšvakarā sarunā ar teātra direktori Evitu Sniedzi skārām arī jauno sezonu, kas Valmierā sāksies jau 1. augustā ar pirmizrādi “Eņģeļa kreisais spārns” Ineses Mičules režijā, kā arī dažādus procesus un tendences teātrī kopumā.
– “Spēlmaņu nakts” žūrija Valmieras teātri aizvadītajā sezonā novērtējusi ar četrām nominācijām. Gada aktrises titulam otrā plāna lomā izvirzīta Dace Everss par Dores Kalniņas tēlu izrādē “Balle būs”, Andris Freibergs izvirzīts kā gada scenogrāfs izrādē “Nāves deja”, Katrīna Neiburga par video izrādē “Maija un Paija” un Edgars Mākens par mūziku “Nāves dejā”. Par ko prieks jums pašai? Kas, jūsuprāt, paliks kā izrādes ilgdzīvotājas arī turpmāk?
– Pagājusī sezona teātrim bija laba gan finansiāli, gan skatītāju apmeklētības ziņā. Taču teātris ir pārmaiņu procesā. Droši vien šo parādību var saukt par paaudžu maiņu. Tas, ka publiski neanalizējam savu varēšanu un kļūdas, nenozīmē, ka neredzam situāciju. Turklāt jebkura varēšana tādā lielā organizācijā ir atkarīga ne tikai no gribēšanas, bet arī no finansiālajām un citām iespējām.
Aizvadītajā sezonā es noteikti gribētu izcelt “Nāves deju”, par kuru Elmārs Seņkovs gan nav izvirzīts kā gada režisors līdzās viņa iestudētajai “Antigonei” Nacionālajā teātrī. Taču, runājot par Valmieras teātri kopskatā, ir arī kāda būtiska, diemžēl izrāžu analīzēs nenovērtēta parādība, jo laika trūkuma vai kā cita dēļ tiek palaists garām konteksts. Valmieras teātris ir skatuve, kur ne viens vien atgūstas pēc radošām neveiksmēm un rod jaunu elpu. Piemēram, E. Seņkovs “Nāves deju” Valmierā radīja pēc tam, kad bija ieguvis iepriekšējās sezonas labākā režisora nosaukumu, bet viņa pirmais sezonas darbs Nacionālajā teātrī bija jau piedzīvojis diezgan nelaimīgu likteni. Savukārt “Nāves dejā” viņam ārkārtīgi veiksmīga un rosinoša izvērtās pirmā sadarbība ar Meistaru – scenogrāfu A. Freibergu. Jo tāda ir teātra radošās dzīves būtība – ir kritumi un kāpumi. Nevar gaidīt, lai visu laiku gan teātris, gan tā radošās personības būtu kalna virsotnē. Nākas krist no tā lejā un rāpties nākamajā kalnā. Piemēram, mūsu teātrī izrādes ir radījuši un savus sākuma izrāvienus dažādos aspektos un skatītāju emociju fantastisku atbalstu piedzīvojuši trīs no šogad nominētajiem jaunajiem režisoriem. Arī režisore Indra Roga fantastisko izrādi “Zojkina kvartira” Valmierā iestudēja brīdi pēc kritiskām atsaucēm vispārākajā pakāpē un arī ne pārāk lielu skatītāju atbalstu guvušām Nacionālā teātra izrādēm. Vēlāk viņa atzinās, ka “Zojkinu” studējusi ar pēdējās izrādes sajūtu. “Zojkina kvartira” izrādījās impulss tam, lai viņa apzinātos, ka ir mīlēta un aktieri viņai uzticas. Vai arī fakti par scenogrāfijām, kas, tapušas tieši Valmieras teātra izrādēm, katru reizi ir atnesušas balvas Prāgas kvadrinnālē – kā šogad, kad Latviju tur pārstāvēja un balvas ieguva Reiņa Dzudzilo scenogrāfija Valmieras izrādei “Raudupiete” un Vlada Nastavševa scenogrāfija izrādei “Jūlijas jaunkundze”. Vērtējot teātri profesionāli, šādi fakti ir svarīgi kontekstam. Protams, izrāžu apjoms ir liels, tās izvērtēt ir pamatīgs darbs, un tiešām visu cieņu “Spēlmaņu nakts” žūrijai, kuras locekļi gandrīz vai katru vakaru pavada teātrī. Bet arī viņi ir cilvēki, arī viņi nogurst, viņiem ir savi favorīti un cilvēciskās ambīcijas, galu galā arī priekšstati, ko tieši viņi grib redzēt teātrī un ko viņi saprot ar teātri. Bet, kā rāda prakse, ne tikai izrādes nominēšana nosaka tās skatuves mūžu. Spilgts piemērs te atkal ir “Zojkina kvartira”. Tai bija tikai trīs nominācijas – scenogrāfija, kostīmi un viens aktierdarbs – Imants Strads. Taču izrāde ir absolūts fenomens skatītāju mīlestības ziņā. Tā nospēlēta vairāk nekā piecdesmit reizes, Lielajā zālē tas ir ievērojams sasniegums arī mūsu laikos, kad izrādes mūžs bieži sniedzas tikai divu sezonu garumā. Pēdējoreiz Valmieras teātrī Lielajā zālē 50 izrādes nospēlētas tikai traģikomēdijai “Igauņu bēres”. Valmieras teātra pēdējie gadi saistās ar divām izrādēm – tā ir “Raudupiete” un “Zojkina kvartira”, kas atdzīvināja teātra Lielo zāli. Šī problēma Valmierā un citos teātros bijusi vienmēr – ļoti labas izrādes izdevušās mazajos spēles laukumos, ko ne vienmēr var teikt par Lielo zāli.
– To pašu var sacīt arī par citiem teātriem. Mazo spēles laukumu pārākums jau kļūst par skaidri redzamu tendenci.
– Jā, ja palūkojamies aizvadītajā sezonā, piemēram, Dailes teātrim galvenās nominācijas ir tikai par mazo spēles laukumu iestudējumiem. Arī no pieciem kandidātiem uz gada režisora titulu trīs izvirzīti par iestudējumiem mazajos spēles laukumos. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka lielā zāle ir ļoti nopietns pārbaudījums, kas pieprasa lielu praksi vai dabiskas inscenētāja dotības. Valmieras teātrim liels pārbaudījums jaunajā sezonā būs Mihaila Bulgakova lugas “Meistars un Margarita” iestudējums atkal Indras Rogas režijā, ļoti gaidīts, liels darbs, un jauns atvēziens teātrī. Tas būs savdabīgs turpinājums “Zojkinai” ar daudzām atsaucēm uz to. Galvenajās lomās Elīna Vāne, Ivo Martinsons, Imants Strads, Jānis Znotiņš, Tālivaldis Lasmanis, Ieva Puķe. Ir jau gatavs pirmais no scenogrāfijas elementiem – esam izmainījuši Lielās skatuves portālu, tā kļuvusi līdzīga melnai kārbai, kā skatuvi redzēja Eduards Smiļģis. Starp citu, citā vizuālā kvalitātē ir arī kases telpa.
Bet, atgriežoties vēl pie aizvadītās sezonas un manis jau minētās “Nāves dejas” kā virsotnes, šajā izrādē ir trīs fantastiski aktierdarbi – Ievai Puķei, Aigaram Apinim un Ivo Martinsonam otrā plāna lomā, kas ir nominācijas vērta, taču talantīgu aktieru Latvijas teātros ir daudz, nomināciju maz, tādēļ nominācijas un balvas saņemšana zināmā mērā ir laimes spēle. Būtiska mūsu teātrim bija arī Viestura Meikšāna iestudētā izrāde “Apjukums”, pirmā no dramaturga Mariusa fon Maienburga triloģijas, arī Reiņa Suhanova “Balle būs” un “Maija un Paija”. Un nevar nenovērtēt Feliksa Deiča, Mihaila Gruzdova un Vara Braslas darbus.
