“Nekāds NATO, nekāda alianse mūs neglābs, ja paši nestāvēsim par savu valsti,” zemessargi dalās savās pārdomās 101
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav vienas precīzas atbildes uz jautājumu, kā lai panāk plašāku interesi par stāšanos Zemessardzē. Parasti viens otrs gados jauns cilvēks stāsta, ka izdarījis šādu izvēli, jo gribējis sevi pārbaudīt neierastos apstākļos un iemācīties kaut ko jaunu.
Iespējams, paiet laiks un daudzi no viņiem, pildot zemessarga pienākumus, pakāpeniski nonāk pie domas par šādas darbības valstisko nozīmību. Ejot mācībās, pārvarot grūtības un apgūstot karavīra prasmes, aizvien skaidrāks kļūst šīs darbošanās jeb dienesta mērķis. Un tas ir pavisam vienkāršs – katrs zemessargs stiprina mūsu valsts drošību.
Par to ir pārliecināts arī Zemessardzes 3. Latgales brigādes 32. kājnieku bataljona vecākais zemessargs, 51 gadu vecais Aleksandrs Lubāns, kas zemessarga formu nēsā kopš 1993. gada. Pirmajos gados tā gan bijusi ļoti “interesanta” forma – ko nu kurš pats varējis sagādāt.
Tomēr, neraugoties uz šo tālo gadu grūtībām un problēmām apgādē, zemessargi bijuši optimistiski un enerģiski. “Agrāk varbūt bija lielāks patoss, iniciatīva no zemessargiem, tomēr bijām tāda liela lielgabalu gaļa.
Tagad esam kļuvuši ļoti profesionāli, visi esam amatos, notiek speciālistu apmācības, ir karavīri mediķi.
Esam profesionāli arī ekipējuma ziņā. Iedots tik daudz ekipējuma, ka nemaz nevaram to visu panest. Agrāk deviņdesmito gadu sākumā man bija tikai gumijas zābaki un kaut kāds medību maskēšanās apģērbs, sviestmaize kabatā, un uz priekšu!
Jā, bet tajā laikā mēs noturējām, ja mēs tur nebūtu, nezinu, kā viss būtu beidzies. Deviņdesmitajos gados sargājām visādus pasākumus, stāvējām uz ceļiem, kad cietumnieki bija izmukuši, aizvadītajos gados bijis daudz dažādu pienākumu.
Arī Rēzeknē, kad bija plūdi, apsargājām mājas. Bija dažādi uzdevumi, un, ja nebūtu zemessargu, nezinu, kas tos vispār varētu paveikt. Tagad, pandēmijas laikā, esmu uz robežas bijis, pagājušajā gadā praktiski visu pavasari nostaigāju, pa dienu biju darbā, pa naktīm uz robežas, kādas 30 naktis kopā sanāca. Zemessardze tagad pietuvojas armijai gan disciplīnas ziņā, gan ekipējumā, neredzu īpašas atšķirības, un arī visas tās normas, jā, tā ir armija,” stāsta Aleksandrs.
Līdzīgs viedoklis par zemessargu prasmju izaugsmi ir arī šī paša bataljona dalībniecei, mediķes amatu apguvušajai Lindai Tihonovai (38), kura uz Zemessardzi atnākusi nosacīti nesen – 2018. gadā.
“Pirms iestāšanās Zemessardzē domāju, ka cilvēki te kādu dienu atnāk uz mācībām, kaut ko padara un viņiem par to samaksā naudiņu – tas bija tāds stereotips. Manuprāt, ļoti daudziem ir šāds viedoklis par zemessargiem.
Tagad saprotu, cik nozīmīga loma Zemessardzei ir visaptverošajā valsts aizsardzības sistēmā, ka patiesībā ar mums valsts aizsardzībā ir saistīti ļoti lieli mērķi un prasības, un man šķiet, ka tagad mācības notiek intensīvāk, instruktori ir kvalitatīvi un spēj to nodrošināt augstā līmenī. Arī disciplīna ir līdzīga kā armijā, man ar to nebija problēmu, tā man patīk, kārtībai ir jābūt, katram jābūt savā vietā.”
Visiem vīriem jābūt Zemessardzē
Pajautāju Aleksandram, kā viņš tik ilgus gadus noturējies šajā dienestā. “Katram kārtīgam vīram būtu jābūt zemessargos, es vispār nesaprotu, kāpēc mēs visi neesam tur. Tā ir viena lieta. Otra lieta – visa mana dzimta gan pa mātes, gan tēva līniju – visi esam bijuši karavīri. Ir puiši, kas krituši.
Nu tā ir valsts drošība, katram ir jāstāv par savu valsti, par savu tautu, man liekas, ka tas ir lieks jautājums. Mana vecvectēva brāļadēls Francis Lubāns vadīja “Tēvijas sargus” – organizāciju Ludzas rajonā, un vēl līdz šai dienai es nezinu viņa likteni – vai nu viņu sagūstīja, nošāva, vai izsūtīja. Latvijas armijā dienēja mammas tēvs – Litenē viņš bija ložmetējnieks.
Visu laiku viņš grieza zobus un teica – kāpēc Ulmanis nedeva pavēli stāties pretī. Viņus visus kā ierindniekus palaida vaļā uz mājām – apakšveļā kā tādi ērgļi skrēja. Virsniekus visus tur Litenē nošāva. Viņš man visu to stāstīja. Otrs vectēvs bija kavalērists Daugavpilī jātniekos, vecāmāte aizsargos, vecvectēvs pa mammas līniju krita Pirmajā pasaules karā uz tilta – Ostrovā Krievijā tiltu šturmējot.
Daudzi ir izsūtīti, mēs daudz ko tikai tagad uzzinām, bet ļoti daudz ko arī nezinām joprojām. Pētu savu dzimtu, man ir arī vārda brālis, kas Otrajā pasaules karā nošauts 18 gados – Aleksandrs Lubāns. Karavīri mēs esam, nu ko tur teikt.”
X stundā jāspēj šaut pretī
“Man liekas, ka vectēvi nestāsta saviem mazbērniem, ka bijušas tās visas izsūtīšanas, un viss pārējais. Nepaskaidro, kas ir sava valsts, ko tā mums devusi, kā tika iegūta neatkarība. Man nav nekā prātīga no fotogrāfijām, bet ir viena no deviņdesmitajiem gadiem, kad es gāju gumijniekos, kāda man bija tā forma!
Un ar to automātu, ko man iedeva, mēģināju sargāt valsti jau no pirmajām dienām. Nezinu, kāpēc bērniem nav stāstīts, kas mums draud. Nekāds NATO, nekāda alianse mūs neglābs, ja paši nestāvēsim par savu valsti. Valstij vajadzīgi karavīri, un neviens cits neaizstāvēs, man pat mazliet neērti, ka meitenes iet karavīros.
Nē, paldies viņām, cepuri nost, viņas nes visas tās mugursomas, nes ieročus un visu pārējo, bet man patiešām kauns par mūsu latviešu puišiem, kas neiet zemessargos! Mums taču jāsargā sava valoda, tradīcijas, savas dzimtas, savi kapu kalniņi.
Ja tā rupji rēķina, mums Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju – pietiktu, ja kaut vai tikai puse no tiem izšautu vienu šāvienu. Domāju, ieroču pietiktu. Man ir sava biedrība, nodarbojos ar vēsturi, ar rekonstrukciju par senākiem laikiem – XII gadsimtu, un es viņiem stāstu, ka mūsu vīri stāvējuši pilskalnos un visas pārējās lietas. Man ir tāds sava veida mazs rekrutēšanas punkts manā pagalmā, es tur ekskursijas vadu. Es visus aicinu, saku, puikas, ejiet jaunsargos, zemessargos, armijā, robežsargos, policijā, sliktākajā gadījumā esiet mednieki, lai būtu ierocis, lai prastu ar to rīkoties, lai X stundā nestāvētu uz nošaušanu, bet šautu pretī. Jābūt tai drosmei!” saka Aleksandrs.
Aizsardzības mācības stundās pat mušu var dzirdēt
Linda iepriekš strādājusi Ilūkstes vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet pirms diviem gadiem izdarīts milzīgs pavērsiens dzīvē – kļuvusi par pilna laika jaunsargu instruktoru Rēzeknē, iestājusies Zemessardzes 32. kājnieku bataljonā un divās Rēzeknes vidusskolās pasniedz valsts aizsardzības mācību. Linda ir pārliecinājusies, ka šī priekšmeta stundās valda priekšzīmīga kārtība.
Ja klasē lidotu muša, to noteikti varētu dzirdēt.
“Galvenā atziņa – pat ja viņi nebūs saistīti ar militāro jomu, tad šajā priekšmetā būs ieguvuši daudzas prasmes un iemaņas, kas viņiem noderēs turpmāk. Kā vienu no piemēriem noteikti var minēt topogrāfiju, orientēšanos, elementāru darbošanos ar karti, ar kompasu vai, piemēram, kas tagad ir ļoti aktuāli, šīs 72 stundas, kā rīkoties krīzes situācijā un tamlīdzīgi.
It kā to var apgūt arī citos mācību priekšmetos, bet, citādā veidā to visu pasniedzot, viņi iegūst šīs prasmes. Vai, piemēram, Latvijas vēsture, tur mēs nekoncentrējamies uz dažādu faktu iegaumēšanu kā vēstures stundās, bet vēstures būtības saprašanu caur dokumentālajām filmām un diskusijām.
Šobrīd attālināto mācību laikā dažādas praktiskas apmācības, piemēram, prasme rīkoties ar ieroci, ir lielākais klupšanas akmens. Ieroču apmācība iekļaujas militāro tēmu apgūšanā. Tā kā netiekamies klātienē, diemžēl nevaram realizēt praktiskās šaušanas nodarbības. Tas viss viņiem ir paredzēts. Vismaz tie, kas izvēlējušies vasarā piedalīties valsts aizsardzības nometnē, to visu izmēģinās un darbosies arī ar militārajām tēmām.”
