“Nekad, reti, dažreiz, vienmēr.” Anita Uzulniece par Berlinālē pieredzēto 0
“Nekad, reti, dažreiz, vienmēr” – šāds nosaukums ir vienai no astoņpadsmit 70. Berlināles konkursa filmām, un to varētu attiecināt arī uz līdzšinējo sešu festivāla dienu piedzīvojumu un atziņu gammu – vilšanos, gandarījumu, atklāsmes prieku u. tml.
Amerikāņu režisores Elīzas Hitmanes filmas “Never Rarely Sometimes Always” varone, kas kopā ar māsīcu devusies uz Ņujorku veikt abortu, gan spiesta pirms šīs procedūras izvēlēties vienu konkrētu atbildi uz padomdevējas uzdotajiem jautājumiem, to starpā par seksuālo vardarbību.
Septiņpadsmitgadīgo meiteņu ceļojums no klusās Pensilvānijas, ģimenes, darba supermārketā, klases biedriem uz svešo Ņujorku parādīts mierīgi, bez klišejām, varētu pat teikt – pasteļtoņos.
Uz negaidītiem sarežģījumiem, nepatīkamiem gadījumiem meitenes nereaģē kaut kā izkāpināti vai ekstrēmi, režisore strādā caur tuvplāniem, detaļām, sejas vaibstiem.
Neuzbāzīgās filmas morāle neizlien ārā kā īlens no maisa, taču varas un vīriešu pasaule jūtama ik uz soļa.
Džeremija Aironsa vadītā žūrija šai filmai piešķīra savu lielo balvu – “Sudraba lāci”, un tā ir arī viena no manām un arī “Screen International” un “Tagesspiegel” kritiķu visaugstāk vērtētajām filmām.
Vai jūtams, ka šis ir jubilejas, 70., Berlīnes kinofestivāls, turklāt ar jaunu māksliniecisko (Karlo Katrians, bijušais Lokarno festivāla direktors) un saimniecisko (Mariete Rīzenbeka) vadību?
“Kino nepiedāvā kaut ko, ko var pārdot, bet rada šaubas,” tāds ir jaunā mākslinieciskā vadītāja moto.
Ierindas preses pārstāvji diez vai izjūt kādas būtiskas pārmaiņas.
Preses centrs no “Berlinale Palast” pagrabstāva gan tagad pārcelts tālu prom, dažam varbūt pietrūkst ilggadējā Berlināles vadītāja Dītera Koslika rosības. Atmestas dažas sekcijas, piemēram, Kulinārais kino, kas mani nekad nav interesējis. 350 filmu programma – kā katru gadu – tiks kritizēta, tāpat kā žūrijas lēmums…
Vai ļaunums ir iedzimts?
Spēcīgākās emocijas un arī karstākās diskusijas raisīja krievu režisora Iļjas Hržanovska konkursa filma “DAU. Nataša”, kas ir daļa no lielā “DAU” projekta, kura īstenojums Berlīnes operā gan izjuka. Tās otra daļa “DAU. Deģenerācija” (355’) tika rādīta sekcijā “Berlinale Special”.
Staļina laika slepenā pētnieciskā institūta darbinieku un viesu dzīve sit augstu vilni vietējā tējnīcā alkohola plūdos un ar turienes darbiniecēm.
Iedzimtais grēks, miesas kārība, tieksme pakļaut un pazemot otru cilvēku? Tādu cilvēces īpašību komplektu 145 minūšu garumā izspēlē brīvprātīgie amatieri, un izskatās pat, ka ar aizrautību un prieku, lai sasniegtu kulmināciju, kad vecākā un kaislīgākā bufetniece par “ielaišanos ar ārzemnieku” (īsts franču profesors Luks Binjē pēlē pats sevi) nonāk KGB nagos.
Te nu pazemojumi vairojas neskaitāmas reizes (čekists esot īsts).
Virtuozais operators Jirgens Jirgess (žūrijas “Sudraba lācis” par izcilu māksliniecisku sniegumu), kurš kopš 70. gadiem sadarbojies ar vācu jaunā kino līderi Raineru Verneru Fasbinderu, pats it kā ieslīd orģiju mutulī, un viņa kameras fiksētās norises – tā ir dāņu “Dogme” kubā, kas jēdzieniski savukārt met tiltiņu gan uz Vladimira Sorokina “Ledu”, gan neseno JRT “Vēstures izmeklēšanas komisiju”. Varbūt arī uz šveicieša Ulriha Zeidla attēlotajiem ļautiņiem…
Totalitārisms kā izpētes objekts? Gulaga principi zinātnieku vidē?
(Kad Iļja Hržanovskis pirms vairāk nekā desmit gadiem sāka strādāt pie “DAU” projekta, uzmanības centrā bija fiziķa Ļeva Landau biogrāfija. 2018. gadā režisors gribēja Berlīnē uzcelt mūra daļu, tika plānots uzsliet 900 betona blokus, no kuriem katrs būtu 3,60 m augsts, izveidojot norobežotu teritoriju, iekļūšanai tajā būtu nepieciešamas īpašas atļaujas, kurām pieteikties varētu internetā.
No šīs akcijas Berlīnes birokrāti esot sabijušies, to realizēja Parīzē. DAU filmas Krievijā ir aizliegtas, feministes protestēja pret seksa ainām.) Kāds vācu kolēģis trāpīgi atsaucas uz Solžeņicina teikto: “Absolūtā vara vienmēr ved uz elles pirmo loku.”
Traģiska laikmeta diagnoze
Burhana Kurbani filma “Berlīne. Aleksandera laukums” ne tikai apspēlē Alfrēda Deblina slaveno romānu un tā ekranizācijas (Jutci un Fasbinders), saglabājot pat galveno varoņu vārdus, bet arī “paredz” viņu likteņu līdzību mūsdienu Berlīnē.
Francis/Francs gribēja būt labs cilvēks – toreiz, pēc iznākšanas no cietuma, tagad – pēc Vidusjūras pārpeldēšanas un nonākšanas bēgļu nometnē, kriminālās aprindās un Reinholda, gandrīz tāda paša psihopāta, kāds Deblinam, nagos.
Arī Mīce te spēlē svarīgu lomu – drāma, kas tiek risināta trillera formā, uzbur mūsdienu pasaules ainu caur mazajiem cilvēkiem Berlīnē vai kur citur, piemēram, Briselē kā Jura Kursieša filmā “Oļegs”.
Par liberālismu apmēram tajā pašā laikā, kad notiek “DAU. Nataša” darbība, vēsta arī klasiķes Agneškas Holandas filma “Šarlatāns” (“Berlinale Special”).
Tas ir reālas personības, dziednieka Jana Mikolašeka, karjeras un sāpju ceļa attēlojums.
Tūkstošiem ar dabas zāļu palīdzību izārstētu cilvēku, pārliecība par savām spējām, plaša atzinība un dziļa saprašanās ar savu asistentu un… tiesa un cietums, kad pie varas nāk totalitārisms.
Arī brāļu Fabio un Damiano D’Innocenco filma “Slikti stāsti” (“Favolacce”) pieder pie nopietnākajiem konkursa darbiem. Romas priekšpilsētā dzīvojošo ģimeņu atvases aug savā nodabā, taču viņu vecāku dīvainības, paradumi un tikumi nes savus augļus… Šī filma, kas ietver traģisku laikmeta diagnozi, saņēma “Sudraba lāci” par labāko scenāriju.
Irāņu režisora Mohammada Rasūlofa, kurš tāpat kā krievu režisors Kirils Serebreņņikovs nedrīkst izbraukt no valsts, veidotā filma “Te nav ļaunuma” (“Sheytān vojud nadārad”) savā ziņā reflektē par totalitārismu.
No četrām īsfilmām veidotais darbs ir kā meditācija par katra cilvēka izvēles iespējām, morāli un pilsonisko drosmi.
Izrādās, ka Irānā, tāpat kā savulaik PSRS, pastāv obligāts divu gadu militārais dienests. Divu īsfilmu protagonistiem dienesta laikā kā pienākums uzlikts izpildīt notiesātam cilvēkam nāvessodu.
Vienam, itin kā krietnam ģimenes tēvam, liktenīgās pogas nospiešana jau kļuvusi par rutīnu. Ceturtās noveles varonis izdarījis savu izvēli, apmetoties uz dzīvi vientuļā kalnu ciematā, tālu no ģimenes, kas dzīvo Hamburgā.
Liktenīgi, ka režisora meita Bārāna Rasūlofa, kas spēlē ceturtajā īsfilmā un patiešām dzīvo Hamburgā, saņēma “Zelta lāci” par tēva filmu (tai piešķirta arī Ekumeniskās žūrijas balva).
70. Berlināle izskanēja sestdienas vakarā, jaunas vadības iedibinātā sekcija “Encounters” (“Sastaptie”), kuru vērtēja atsevišķa žūrija, pretendē uz arthouse statusu. Neatkarīgi no tā man personīgi kā ilggadējai Berlināles dalībniecei šogad gandrīz visi lielās žūrijas lēmumi likās pilnīgi pieņemami.
