“Nekad neesmu juties kā bēglis” 1
Vecajā Jūrmalas vasarnīcā mēs gan īsti nerunājām par mūsdienu politiku. Nojumes baltie tamborētie aizskari rāmi plīvoja un drūmi nākotnes pareģojumi izpalika. Mūsu saruna aizsākās, prātojot par zūdošajām Jūrmalas koka vasarnīcām, plastmasas logu invāziju un lielajiem zemeņu dārziem, kuru vairs nav. Viesis nemitējās jautāt: kāda savulaik bija Raiņa un Aspazijas nozīme latviešu kultūrvēsturē, vai tiešām viņu literāro darbu ietekme ir jūtama vēl šodien. Vai Rīgā beidzot ir izveidots muzejs izcilajam domātājam Jesajam Berlinam; kādas ir latviešu attiecības ar krieviem; par latviski un krieviski runājošo identitāti. Pats par savu dzīvi Apvienotajā Karalistē Stopards saka: “Esmu Anglijā kopš astoņu gadu vecuma. Gandrīz uzreiz man šķita, ka šai zemē neesmu svešinieks. Mans saviļņojums par angļu kultūru, angļu valodu, Anglijas ainavu ir tikai audzis.” Gluži kā tādi tālu lugu tēli mūsu sarunas laikā garām paslīdēja latvieši, kuri nacistu laikā glāba ebrejus. Līdzīga pieredze ir arī Stoparda ģimenē – pateicoties tēva darba devējam, ģimene jau 1938. gadā no lielvalstu sadalītās Čehoslovākijas izceļoja uz Singapūru, tomēr pats viņš teica: “Nekad neesmu juties kā bēglis.” Tāpat viņš sarunā piemin savu ceļojumu cara vilciena vagonā no Igaunijas uz Krieviju, arī vēlāko braucienu cauri Sibīrijai ar Transsibīrijas ekspresi.
– Kā jūs pavadījāt šīs dienas Latvijā?
T. Stopards: – Jūrmalā patiešām ir brīnišķīgi, kaut gan liekas, ka šejienes nomierinošais, veselīgais gaiss padara nedaudz miegainu. Esmu vairākkārt centies paņemt baltu papīra lapu, bet tās piepildīt šeit pagaidām nav izdevies.
– Jūs lasat Homēra “Odiseju”…. Vai bieži domājat par ceļojumiem?
– Šis ir tikai pavisam mazs kultūras projekts, ko veicam kopā ar draugu. Ceļojot vienmēr daudz lasu, reiz pat devos ceļā ar vilcienu no Maskavas līdz Vladivostokai, gandrīz tikai tāpēc, lai klusumā un mierā varētu lasīt.
– Nav iespējams jums nepajautāt, vai vēl atcerietas savu lugu iestudējumus Latvijā?
– Toreiz pavadītās dienas bija ļoti radošas un nozīmīgas. Vēl joprojām uzskatu, ka Rīgā redzētie iestudējumi, aktieru un režisoru paveiktais bija ārkārtīgi būtiski, vismaz man. Labprāt vēlētos atkal iegriezties Rīgas teātros.
Pirmo reizi Toms Stopards Latvijā viesojās 1998. gadā, un toreiz pēc vairāku savu lugu noskatīšanās sarunā ar teātra kritiķi Normundu Naumani bija teicis: “Šejienes skatītāji bija lieliski. Esmu pārliecināts, ka mākslinieki var justies laimīgi jūsu zemē. Vismaz es tāds jūtos.”
Lugas “Arkādija” varonis Septimuss kādā brīdī saka: “Es strādāju ar tekstiem, šo to izrakstu, izdaru attiecīgus secinājumus, un tikai pēc tam, kad šis darbs ir padarīts, mana dvēsele un domas atrodas mierā un saskaņā… ” Tieši tādu pašu iespaidu atstāj arī it kā vienkāršais angļu džentlmenis sers Toms Stopards – viņa dvēsele un domas atrodas mierā un saskaņā.
Kā vairākkārt minējuši teātra kritiķi, patiesībā Toms Stopards caur lugu “Arkādija” vēsta, ka jebkura atsauce jebkurā viņa darbā ir tīrā apstākļu sakritība. Arī izcilā vispazīstamākā angļu mūsdienu dramaturga ciemošanās 2017. gada augusta sākumā Jūrmalas vasarnīcā bija tīrā apstākļu sakritība, kas gandrīz līdzinājās vasaras tveices izraisītai vīzijai.
