Nekad nesaki “nekad” 1
No 4. augusta līdz 19. septembrim Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) sadarbībā ar Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeju rīko Latvijas novadu tautas lietišķās mākslas izstādi. Ar ko pārsteigs šis vērienīgais notikums, un kāpēc par tā norises vietu izraudzīta Madona? Par to saruna ar LNKC tautas lietišķās mākslas eksperti LINDU RUBENU.
– Ko redzēsim Madonā?
L. Rubene: – Tā kā pirms Dziesmu svētkiem notiek ieskaņas pasākumi visās nozarēs, mūsu mērķis ir parādīt, kāda šobrīd ir situācija tautas lietišķās mākslas nozarē. Izstādīti tiks pēdējo piecu gadu darbi, vienlaikus notiks arī atlase nākamā gada Dziesmu svētku lietišķās mākslas izstādei. Madonu par norises vietu izvēlējāmies tāpēc, ka Latvijā ļoti trūkst labu izstāžu zāļu, bet Madonas muzejs ir ļoti pretimnākošs, turklāt vēlējāmies, lai izstāde notiktu ārpus Rīgas. Turklāt Madonas muzeja telpas ļauj veidot izkārtojumu pa novadiem. Par izstādes māksliniecisko noformējumu rūpējas Mārtiņš Heimrāts.
– Vai jau zināms, kādu studiju un kādi tieši lietišķās mākslas darinājumi būs apskatāmi izstādē?
– Pārstāvētas būs visas 114 Latvijas tautas lietišķās mākslas studijas, kā arī individuāli meistari. Būs segas, galdauti, austie dvieļi, villaines un lakati, keramikas, ādas darbi, koka darinājumi, varbūt arī kāds tautastērps, daži īpaši šai izstādei darināti priekšmeti – piemēram, Valkā austas segas. Izstādi sāksim iekārtot 27. jūlijā.
– Domājot par tautas lietišķo mākslu, kā zīmols vispirms nāk prātā Latgales melnā keramika…
– Latgales keramiķi apzināti veidojuši savu darinājumu popularitāti, bet ir arī keramiķi, kuri strādā Vidzemes, mazāk – Kurzemes tradīcijās. Pavisam atšķirīga – kičīga un atraktīva – ir Rīga ar savu pilsētai raksturīgo stilu sajaukumu. Tomēr pamatā, domāju, izstādes kompozīciju vizuāli noteiks lielās tekstilijas. Pērn gada nogalē Latvijas novadu segu izstādē mani pārsteidza, cik daudziem skatītājiem bija jaunums, ka tādas tiek austas un ka arī segās saskatāmas novadu īpatnības. Prieks, ka apmeklētāji izglītojas, rodas arvien lielāka interese, pat tiktāl, ka viens segu entuziasts šobrīd strādā pie īpašas grāmatas izveidošanas.
– Re kā, jau līdz šim bijusi interese par tautiskajiem cimdiem – pat tiktāl, ka Japānā iznāca tiem veltītas grāmatas, – bet segu grāmata, iespējams, jaunā līmenī pacels arī interesi par šo jomu…
– Jā, par augošu interesi liecina arī “Senās klēts” rīkotie cimdu adīšanas semināri – uz tiem arvien vairāk brauc arī adītājas no citām valstīm. Tas apliecina, ka tautas lietišķā māksla Latvijā ir augsta līmenī, turklāt esam arī atšķirīgi no citām valstīm.
– Ja salīdzina ar pārējiem eiropiešiem, tad mēs tautas lietišķās mākslas jomā laikam esam diezgan lieli pūristi, turamies pie saknēm. Vēl varbūt norvēģi tik ļoti ievēro tautastērpa darināšanas novadu tradīcijas…
– Ja pavērtē globāli, kaut salīdzinot ar kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem, tiešām, mums tautas lietišķā māksla saglabājusies ļoti labā līmenī. Tas ir lielā mērā vēl padomju laikā tapušās lietišķās mākslas studiju sistēmas nopelns – pētniekiem ir vairākas versijas, kādēļ tās tika izveidotas, taču patlaban par tām varam būt vienīgi pateicīgi. Protams, atsevišķas studijas dalībnieku trūkuma dēļ beidz darbu, taču pastāvīgi rodas arī jaunas, un, pat ja tās sāk ar mūsdienīgām tehnikām – filcēšanu, dekupāžu, tomēr redzams, ka ar laiku atgriežas pie aušanas.
– Kā pati iesaistījāties šajā jomā?
– Ar mani pierādās, ka nekad nevajag teikt “nekad”. Es mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet nedomāju, ka turpināšu darboties šajā virzienā. Taču mana vecmamma no mammas puses bija rokdarbniece, viņai diezgan daudz izšuvumu, no kuriem man bērnībā bija ļoti mīļš viens ar jaunu sievieti gariem, zeltainiem matiem un izšūtu uzrakstu “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”. Arī vecāki bija saistīti ar lietišķo mākslu, bet vectēvs, kā es to uzzināju, jau sākusi strādāt šeit, bija viens no pirmajiem, kam piešķirts tautas daiļamata meistara vārds. Kā bērniem mūs tas neinteresēja, nevarēju saprast, kāpēc viņš ņemas ar tāsīm, tā kaulu līme taču neganti smird… bet acīmredzot kaut kāda informācija pie mums atnāk gluži vai gēnu līmenī.
