“Nekad nepalīdzi vājajiem!” Atziņas no psihologa, kurš bijis aprakts dzīvs zārkā 0
Vājie cilvēki. Es zinu, ko darīt, lai viņi sevi nesāpina. Bet viņi turpina
Šajā rakstā psihologs Andrejs Žeļverto stāsta par to, kā pēc 10 gadu psihologa darba nācis pie atziņas par daudzu savu darbību bezjēdzību.
Viņš ir pazīstams ar rakstiem par stiprām sievietēm un vājiem vīriešiem. Raksti tiek aktīvi apspriesti internetā un publicēti laikrakstos un žurnālos. Viņa vizītkarte ir treniņš, kas saucas “aprakšana, dzīvam esot”. Šajā apmācībā dalībnieks iziet cauri vairākiem posmiem, no kuriem viens – tikt apraktam zārkā pilnīga reālisma apstākļos. Vispirms viņš to bija pats izmēģinājis un sapratis, cik tas ir spēcīgs instruments, lai sāktu jaunu dzīvi!
Ielūkosimies psihologa visai provokatīvajās un neordinārajās pārdomās, kuru moto “Vājš cilvēks – ne tas, kurš nevar, bet tas, kurš negrib” un kuras arī izraisīja karstas diskusijas viņa blogā.
Es neatceros, kāpēc tā ir noticis, bet kopš bērnības es uzskatīju, ka visi cilvēki ir labi un spējīgi. Ticēju, ka ļaunums var mainīties un kļūt par labo. Ticēju, ka meļi var kļūt par godīgiem cilvēkiem. Ka naivie var kļūt pieauguši. Vājie – spēcīgi. Mantkārīgie – dāsni. Nabadzīgie – bagāti. Muļķi – gudri.
Tas daļēji ir iemesls, kāpēc es izvēlējos psihologa profesiju. Es redzēju, kā cilvēki cieš no grūtībām un nelaimēm. No stulbuma un gļēvulības. No nezināšanas, nedrošības, vājuma, bailīguma, skaudības, viltus un visa pārējā, kas padara mūs nelaimīgus. Vispār – mēs ciešam arī no tā, kas dara mūs laimīgus. Piemēram, ja vājais tiek pie varas. Kad nabagam tiek dota nauda. Kad labie strādā ļaunuma labā. Kad nelieti sāk mīlēt…
Es gribēju palīdzēt cilvēkiem, kuru ciešanas es redzēju. Vēlējos nospiest slēdzi viņu galvā, lai viņi vairs nedarītu to, kas izraisa sāpes. Un man izdevās! Patiešām. Arī tagad es to varu. Bet ir viens “bet”, kas neliek man mieru. Šie cilvēki drīz atkal uzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Viņi atgriezās pie tā paša, no kā tā cieta.
Es atklāju, ka bieži vien vīrieši ir visneaizsargātākie un grūtāk pārdzīvo neizdevušos attiecību sāpes. Bet uz konsultācijām nāk sievietes. Puišiem nav drosmes atzīt savu ievainojamību.
Kas notiek ar vājajiem klientiem? Tu rūpējies, atbalsti, tici un šķiet, ka viņš sāk ticēt sev. Bet. Atkal ir šis “bet”. Kaut kā trūkst, kaut kas noticis, kāds aizvainoja. Un viņš sāk atkal gausties. Viss atgriežas sākuma stāvoklī.
Ir stipri cilvēki un ir vāji. Šie vājie vienmēr cietīs, viņiem vienmēr kaut kas pietrūks, citi viņus izmantos, viņiem nekad nepietiks veselības, laimes, mīlestības un naudas. Vājie var būt jūsu draugi vai radinieki, kam pastāvīgi gadās problēmas darbā, attiecībās, veselībā u.c. Pret jums viņi izturēsies kā pret tualetes podu, kurā noskalot visus savus uzkrātos atkritumus – aizvainojumu, vilšanos, sūdzības.
Kāda ir galvenā stipro un vājo atšķirība? Vājš – tas nav tas, kas nevar, bet tas, kurš negrib. Tas arī viss. Apstrīdēt to nav jēgas. Kā zināt, ko cilvēks grib? Paskaties, ko viņš dara. Ja nedara – tātad negrib. Piemēram, ja tu sūdzies par sāpēm mugurā, ko tu dari? Tikai uzsmērē pretsāpju krēmu? Ar to nepietiek, jāapmeklē ārsts, speciālā vingrošana utt. Ja neko no tā nedari, tad nečīksti!
