– Vai būsiet “Vienotības” pārmaiņu grupas vadītājs? Uz to rosinājusi priekšsēdētāja un arī premjere. 23
– No tā atteicos. Jārēķina, ka tas prasīs daudz laika, lai reformu pieteikuma darbu kārtīgi izdarītu. Es vairs negribu darīt to, ko nevaru izdarīt kārtīgi. Pārmaiņu grupā jārada analīze, jādod priekšlikumi, kā praktiski īstenot “Vienotībā” iecerēto. Tur jāiegulda lielas pūles, bet esmu aizņemts ar lietām, ko pašreiz negribu mest malā. Tas ir sabiedriskais darbs, līdzdarbība ar enerģētiku saistītās konferencēs, kam pamatīgi jāgatavojas.
– Jāatrod kāds gladiators, ideologs, kas viestu pārmaiņas.
– Jā, katrā ziņā cilvēks ar ambīciju, lai viņš arī būtu kā gladiators.
– Viņķeles kundzei partijā patlaban nav vērā ņemamas nodarbošanās…
– Kāpēc gan ne. Viņai vajadzētu pieteikties. Viņķele man tīri labi patīk. Kā politiķe ļoti precīzi spēj ieņemt pozīcijas.
– Viņai esot sadursmes ar Āboltiņu vienā laidā!
– Attiecības ir ļoti sliktas.
– Zināt, kāpēc? Ilze Viņķele pati paskaidroja kādā TV pārraidē. Viss rodoties aiz bezdarbības!
– Es pārāk īsu laiku esmu bijis “Vienotībā”, lai iedziļinātos pretrunu cēloņos. Ja tiešām būšu partijas priekšsēdētājs, darīsim visu, lai tādas lietas atrisinātu.
– Ir viedoklis, ka “Vienotībā” par daudz sieviešu pie varas.
– Nedomāju, ka tā ir problēma. Sakne varētu būt cēlusies no pāridarījumiem priekšvēlēšanu laikā. Kopš esmu līdzdarbojies, varu teikt, ka nav pieņemts nekas tāds, kas varētu tālāk pasliktināt attiecības partijā.
– Kāpēc nekādā veidā “Vienotības” programmā nav atzīmēts, cik svarīgi veicināt tautiešu atgriešanos mājās no rokpeļņu gaitām Īrijā, Anglijā un citur?
– Te ir vēl viena norāde, cik svarīga nodarbinātība. Ja tu neradīsi darba vietas, nedabūsi cilvēkus mājās. Mani trīs bērni nestrādā Latvijā. Vismaz kāds no viņiem apsvērtu iespējas atgriezties, un tas nebūt nesaistītos ar atalgojuma līmeni. Bet vai viņiem šeit ir piemērotas darba vietas? Diezgan švaki tādas atrast nelielā tirgū. Ja augtu darba vietu piedāvājums, cilvēki paši pieņemtu lēmumu. Dzīves kvalitāte Latvijā ir ļoti laba salīdzinājumā ar daudzām vietām Eiropā. Tīra vide – jā, arī tas, ko novērtēju, šeit ir personiskā drošība. Rīgā neizpaliek noziedzība un šis tas slikts, bet ārkārtīgi svarīgi, ka pārsvarā cilvēki tomēr jūtas droši, ka te nekas ekstrēms nenotiks. Bet to viegli pazaudēt.
– Viegli gan. Piemēram, ielaižot valstī simtiem bēgļu, kuri ir grūti identificējami, ar šaubīgiem dokumentiem. Vai te nav riska moments pasliktināt dzīves kvalitāti?
– Es arī labprāt neredzētu bēgļus Latvijā. Principā jebkurš grib dzīvot ļoti stabilā sabiedrībā. Tomēr pasaulē ir 60 miljonu bēgļu “resurss”. Lielai daļai nav kur bēgt, un liela daļa zināmu iemeslu dēļ šobrīd izvēlas migrāciju uz Eiropu. Latvija nevar “iekonservēties”, jo nāk iekšā cilvēku simti pār austrumu robežām un esam apņēmušies pieņemt citus simtus no Itālijas, Grieķijas. Bet tas, kam dodam uzturēšanās atļaujas, ir mūsu pašu izvēle. Un tie, kam patvērums nepienākas, tiek vesti atpakaļ. Solidaritātes vārdā no pieņemtajiem cilvēkiem izvēlēsimies – pirmām kārtām ģimenes, tos, kas nav ekonomiskie migranti. Un, ja cilvēki negribēs braukt uz šejieni, mēs nemaz neaizpildīsim uzlikto kvotu. Neredzu, ka šādā veidā tiks sagrauts Latvijā tradicionālais dzīvesveids. Pēc skaita, salīdzinot ar plūsmu uz Vāciju, daži simti Latvijā uzņemto bēgļu divu gadu laikā ir relatīvi maza problēma. Drīzāk risks ir neparedzamais, cik cilvēku var ienākt caur austrumu robežu… Tur nepieciešama robežas nostiprināšana, plāns, ko darīt, ja ienācēju skaits pēkšņi desmitkāršojas.
