“Nekad nebūs par daudz kafejnīcu, restorānu un amatalus brūžu!” Ruņģis sola, ka alus vienmēr tiks brūvēts dzimtajā pusē Valmiermuižā 6
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pusotrs gads Covid-19 zīmē uzņēmumam “Valmiermuižas alus” bijis smags, taču nesis arī pozitīvas vēsmas – lai gan nācies pārskatīt investīciju plānus, piedzīvot dīkstāvi un apgrozījuma kritumu, tomēr izdevies atgūties, radīt virkni izcilu garšu un pat kāpināt eksportu. Par krīzes mācībām, biznesa šķēršļiem un alus tirgus tendencēm – sarunā ar “Valmiermuižas alus” saimnieku Aigaru Ruņģi.
Kāda bija “Valmiermuižas alus” kovidlaika izdzīvošanas stratēģija?
A. Ruņģis: Pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas pērn martā darbu pārtrauca restorāni un bāri, kas ir mūsu svarīgākie klienti. Vienā dienā zaudējām 25% no pārdošanas apjoma. Tas bija šoks, jo alusdarītavas tieši pavasarī gatavojas sezonai, brūvējot vairāk alus un piepildot noliktavas. Un pēkšņi viss apstājās.
Bija jāpārdomā, kā šo vētru izturēt, lai saglabātu darba vietas un uzņēmuma stabilitāti. Izmantojām visas iespējamās valsts atbalsta programmas, tomēr bija jāpieņem divi sāpīgi lēmumi. Pirmais – nācās slēgt mūsu Rīgas restorānu, bet otrais saistījās ar šīs desmitgades lielāko investīciju projektu – Kocēnu alusdarītavu “Kokmuiža”.
Bija jau apstiprināts projekts, noskatītas iekārtas, tikai jānospiež starta poga būvniecībai. Tomēr, redzot banku piesardzību, ņemot vērā situāciju viesmīlības nozarē un vēl virkni argumentu, pieņēmām smagu lēmumu projektu atlikt, koncentrējoties uz Valmiermuižas darītavu. “Kokmuižas” zīmolu tikmēr brūvēsim Valmiermuižas alus darbnīcā, turpinot krāt naudu, lai atgrieztos pie šī sapņa pēc dažiem gadiem.
Kā izdevās saglābt “Vēstniecību” Rīgā un tirgotavu Valmiermuižā?
Krīzes sākumā laimīgas sakritības dēļ pabeidzām “Valmiermuižas vēstniecības” rekonstrukciju ar mērķi piedāvāt 250 dažādas alus šķirnes no 30 mazajām Latvijas darītavām. Vēstniecību sērga daudz neskāra, jo veikalam ir atsevišķa ieeja, drīkstējām tirgot alu.
Bizness gāja samērā labi, un tā palīdzējām pārvarēt grūtos laikus gan sev, gan citiem mazajiem brūžiem. Tikmēr tirgotavu Valmiermuižā krīze skāra smagāk. Vairs nebrauca igauņi, kuri veidoja gandrīz pusi mūsu klientu, nedrīkstējām rīkot ekskursijas alus darītavā, katru gadu ap 10 000 ārvalstu viesu apmeklēja darītavu, iepērkoties veikaliņā un pēc tam terasē baudot alu. Āra terase gan darbojās visu šo laiku, taču ar to nepietiek. Ceram, ka no 1. jūlija, kad būs ieviesti zaļie sertifikāti, varēsim ekskursijas atsākt.
Situāciju glāba arī e-veikals. Iepriekš jau piecus gadus runājām – kā tas nākas, ka citās valstīs alu internetveikalā drīkst iegādāties, bet pie mums – ne! Kovids procesu pasteidzināja, un, tiklīdz tika ļauts, sākām alus pārdošanu e-veikalā. Interneta veikalu atklājām aprīlī, un pērn tas veidoja 1% no apgrozījuma. Mikrobrūžiem e-komercijas atļaušana bija vēl svarīgāka, jo to klienti lielākoties bija restorāni un bāri un to alus nav nopērkams lielveikalos. Šogad plānojam pārdošanu internetā dubultot, jo arvien vairāk pircēju novērtē iepirkšanās ērtības, ko piedāvā e-komercija.
Vai krīze iegrieza arī eksportam?
Pērn eksportu izdevās palielināt par 5%. Piedzīvojām pārdošanas kritumu Igaunijā, kur arī mūsu svarīgākie klienti ir restorāni un bāri. Saprotot, ka Latvijā pārdošana kritīsies, izdevās atrast izplatītāju Lielbritānijā, un nu mūsu alu var nopirkt 20 Anglijas pilsētās.
Jāsaka liels paldies arī latviešiem Īrijā – tā pērn kļuva par otro lielāko eksporta tirgu aiz Igaunijas. Uzdevums ir panākt, lai, nogaršojot Valmiermuižas alu, cilvēki gribētu atbraukt uz Latviju un vairāk iepazīt alus baudīšanas kultūru, apciemot alus darītavas, līdzīgi kā tūristi dodas viskija tūrēs uz Skotiju vai vīna tūrēs uz Franciju.
Tā ir iespēja popularizēt Latviju, tāpēc alu eksportējam tikai ar zīmolu “Valmiermuiža”. Savukārt zelteri esam sākuši eksportēt uz Igauniju ar zīmolu “Naabri” (tulk. – kaimiņš). Nupat saņēmu ziņu, ka šis zeltera dizains iekļauts Igaunijas radošo reklāmu konkursa finālistos.
Kādi ir secinājumi par noturēšanos virs ūdens krīzes laikā?
Galvenā mācība, ka vētrā jāairē stiprāk! Ir vairāki secinājumi. Pirmais – krīze paātrināja jaunu garšu ieviešanu lielveikalos. Veiksmīgākais bija “Kokmuižas” bezalkoholiskais alus trīs garšās (“Celmlauzis”, “Jaunaudze” un “Dubultspēle”), tādējādi “Kokmuižas” eilu zīmola kopējais pārdošanas apjoms pērn dubultojās. Otrs – ieviesām medalu “Gaišais Namejs”, ļaujot kopējo medalus ražošanas apjomu palielināt par 80%.
No jaunām garšām ieviesām “Rabarberu zelteri”, kas ļāva zīmola “Gardu muti” zeltera kopējo pārdošanas apjomu palielināt par 13%. Sākām sadarbību ar citiem mazajiem pašmāju ražotājiem. Piemēram, “Obdo” džina kokteilis ar cidoniju zelteri. Treškārt, attīstījām eksportu. Ceturtkārt, attīstījām e-veikalu.
Piektkārt, samazinājām izmaksas, aizverot restorānu Rīgā. Vērtējot kopainu – Latvijā kopējais alus tirgus pērn samazinājās par 7%, bet mums alus pārdošanas apjoms saruka tikai par 5,5%, apgrozījums kritās tikai par 2,9%, bet peļņu izdevās pat ievērojami kāpināt. Šajā vasarā paredzam, ka pieprasījums pēc alus būs lielāks, nekā spējam izbrūvēt.
Ir ražotāji, kuri katru nedēļu laiž klajā jaunas garšas alu, pircējs sajūsmā nopērk, bet otrreiz vairs ne, nepacietīgi gaida nākamo jaunumu. Vai neierastās garšas spēj nodrošināt peļņu vai arī tas ir mārketinga gājiens augošā “craft” segmenta pavadā?
Alus baudītāji kļūst zinošāki un izvēlīgāki, tādēļ aug garšu dažādība. Pērn mums bija 12 eksperimenti, no kuriem redzam trīs finālistus, kurus slīpēsim tālāk. Radām un pārdodam testa paraugus, uzklausām atsauksmes un evolūcijas ceļā nonākam pie pārbaudīta rezultāta. Pieredze rāda, ka nepieciešami vismaz 10 testi vienai garšai, lai to izslīpētu.
Piemēram, “Kokmuižas” beļģu stila alum tas prasīja divus gadus. Garša ir izdevusies, ja pašam garšo un pircējs, to nobaudot, vēlas pasūtīt vēl vienu glāzi. Ja jaunā garša patiktu tikai man, tā būs māksla, nevis bizness. Jaunās garšas radām Valmiermuižas alus darbnīcā – tas ir mikrobrūzis, kurā varam izbrūvēt testa garšu vien 500 litru apjomā, tādēļ varam būt radošāki. Pirms tam brūzī mazākā porcija bija 2000 litri, kas bija ļoti dārgi, ja garša neizdevās.
Vai Valmiermuižu joprojām pozicionējat kā tikai 1% no kopējā Latvijas alus tirgus?
Patlaban ir aptuveni 1,2%, tie ir 2,2 miljoni litru gadā. Neplānojam palielināt jaudu, bet attīstīt eksportu, un te nu ir ačgārna situācija. No vienas puses, valsts attīstības pamatnostādnes paredz eksporta attīstību, no otras puses, tā tiek bremzēta. Proti, pieejams LAD finansējums mazo alus darītavu attīstībai, tātad arī mums, bet vienlaikus pastāv nepārdomāti Ministru kabineta noteikumi, kas aizliedz brūvēt par 6% stiprāku alu, ja tiek izmantots LAD finansējums.
Bet eksportspējīgākās garšas ir stiprumā virs 6%! Gandrīz viss beļģu alus ir stiprumā virs 6%. Arī portera alus visgaršīgākais sanāk 8% stiprumā. Baltijas porteris ir pasaulē vienīgais slavenais alus stils, kas cēlies pie Baltijas jūras. Ir brūži Jaunzēlandē, Kanādā, kas brūvē Baltijas porteri un to eksportē. Tepat kaimiņos Igaunijā mazie brūži daudz eksportē Baltijas porteri, kas visi stiprāki par 6%.
Bet mēs nedrīkstam to brūvēt stiprāku par 6%, jo izmantojam LAD finansējumu, tādēļ mūsu porteris sanāk švakāks un mazāk eksportspējīgs! Brūvējot stiprāku alu, var panākt intensīvāku garšu, var radīt augstākas pievienotās vērtības produktu ar garāku realizācijas termiņu un lielāku eksporta potenciālu. Jau trīs gadus kopā ar Latvijas Alus darītāju savienību runājam ar Zemkopības ministriju par iespēju atcelt šo ierobežojumu. Pagaidām neesam sadzirdēti.
Mūsu mazajai darītavai pērn apgrozījums bija 5,5 miljoni eiro, vienlaikus nodokļos valsts budžetā samaksājām 1,5 miljonus eiro. Alus ir produkts ar augstu pievienoto vērtību. Ja varētu attīstīt eksportu, pienesums būtu vēl lielāks. Turklāt, kāpinot alus eksportu, būtu iespēja attīstīties vietējiem alus miežu audzētājiem un iesalnīcām.
Alus divas galvenās sastāvdaļas ir ūdens un miežu iesals. Pašreiz Latvija “lepojas” ar augošu graudu eksportu un alus importu. Latvijā vairāk tiek pārdots importēts alus nekā Latvijā darītais. Mazās alus darītavas to gribētu pagriezt pretējā virzienā. Brūvēt un eksportēt, lai sildītu Latvijas ekonomiku.
Latvijā amatbrūži aug kā sēnes pēc lietus, bet cik ilgi tas turpināsies?
Galvenais iemesls – latvieši izsenis mīl alu. Bet otrs – sapnis par savu mikro alus darītavu daudziem kļuvis pieejamāks. Var pasūtīt neliela izmēra alus darīšanas iekārtas Ķīnā, kas izmaksā tikpat, cik nelielas kafejnīcas izveide – ap 30 000 eiro. Beļģijā, kur gadsimtiem attīstījusies alus brūvēšana, uz katru miljonu iedzīvotāju ir 26 brūži. ASV, kur pirms 40 gadiem sākās amatalus revolūcija, ir 25 brūži uz miljonu. Pie mums amatalus strauja attīstība sākās pirms desmit gadiem un pa šo laiku brūžu skaits pieckāršojies – jau ir 33 brūži.
Vai nav par daudz?
Nekad nebūs par daudz kafejnīcu, restorānu un amatalus brūžu. Jānovēl, lai katram jaunatvērtajam brūzim izdodas atrast savu unikālo garšu un to pārvērst pelnošā biznesā. No savas pieredzes divpadsmit gadu garumā varu teikt – alus darīšana domāta pacietīgajiem, kuriem tā ir sirdslieta.
Ir citi, pelnošāki biznesi. Latvijā alus baudītājiem šis ir zelta laiks, jo alus brūžu un garšu daudzveidība katru gadu ir milzīga – vismaz 300 jaunas garšas. Tāpēc mans mērķis ir līdzās alus darīšanas uzplaukumam veicināt alus tūrisma uzplaukumu Latvijā, lai Latvijā darīto alu popularizētu pasaulei.
Kā vērtējat bezalkoholiskā alus segmenta izredzes?
Esmu pārsteigts, cik strauji tas attīstās. Pēdējo piecu gadu laikā pārdošanas apjoms dubultojies un pērn tas bija straujāk augošais segments ar 20% izaugsmi. Paredzu, ka izaugsme šogad turpināsies. Lielveikali jau iekārtojuši atsevišķus plauktus bezalkoholiskam alum. Arī mana apņemšanās ir pierādīt, ka bezalkoholiskais alus ar garšu var nostāties līdzās tradicionālajam alum. Līdz vasaras beigām laidīsim klajā īpaši sportistiem radītu bezalkoholisko “Kokmuižas izotonisko alu”, tā parādot, ka bezalkoholiskais alus var būt ļoti dažāds. Šo inovāciju palīdzēja attīstīt Vidzemes plānošanas reģions pilotprogrammā sadarbībā ar LIAA.
Pāris gadu laikā lielie ražotāji pārpirka divus alus brūžus – “Bauskas alus” īpašnieks tagad ir “Cido grupa” (Dānijas koncerns”Royal Unibrew”), bet “Piebalgas alu” pārņēma “Cēsu alus” (Somijas “Olvi”). Tendence turpināsies?
Eiropā un Latvijā zemās cenas alus segments stagnē, savukārt amatalus segments strauji aug. Cilvēki kļūst prasīgāki, gatavi maksāt par īpašu garšu un stāstu. Lielie ražotāji saprot, ka ātrākais veids, kā iekļūt šajā tirgus segmentā, ir nopirkt vietējo mazo brūzi.
Tas ir izdevīgi, jo viņi šo brūzi var “ieštepselēt” savā iepirkumu un loģistikas sistēmā, mārketinga komandā, efektivizēt ražošanu un rezultātā nopelnīt. Gribētos novēlēt, lai viņi tiešām turpina brūvēt Latvijā. Bet skaidrs, ka lielie ražotāji ražos tur, kur izdevīgāk. Nezinu, vai tendence turpināsies, nav jau vairs daudz mazo alus darītavu, kas ir pietiekami veiksmīgi, nu varbūt “Tērvetes alus”, “Užava”, kuriem neredzu iemeslu pārdoties, jo biznesā iesaistījusies jaunā paaudze. Bet citi mikrobrūži vēl ir pārāk mazi, lai lieliem ražotājiem būtu interesanti.
Vai “Valmiermuiža” neplāno “pārdoties”?
Neplāno. “Valmiermuižas” cienītāji var naktīs gulēt mierīgi. Mans princips nav mainījies – savu alu brūvēsim tikai Valmiermuižā. Te man ir ļoti liela emocionāla piesaiste – dzimtā vieta vairākās paaudzēs. Jau pirms sešiem gadiem attīstībai piesaistīju stratēģiski domājošus ilgtermiņa investorus no Austrijas un Vācijas, pašam palielinot īpašuma daļas līdz 60%. Viņu mērķis nav kā klasiskiem investīciju fondiem, kuri uz pieciem gadiem iegulda, panāk peļņas pieaugumu, “iepako” uzņēmumu un pārdod.
Mans mērķis ir audzēt uzņēmuma vērtību ilgtermiņā – kā dižozolu, un to atbalsta arī mani investori. Redzam daudzas lietas, ko vēlamies attīstīt – jaunas alus garšas, bezalkoholiskos dzērienus, viesmīlību muižā, eksportu, tāpēc pensijā vēl daudzus gadus netaisos. Esmu noguldījis Valmiermuižas klēts pagrabā degalu lielās Šerija ozolkoka mucās uz 12 gadiem, ko gribu pirmais nobaudīt.
