Nekad ne par ko nevari būt drošs 0
Igauņu rakstnieka Lembita Ūstulnda romāns “Antverpenes šūpuļzirdziņš” (oriģinālvalodā izdots 1999. gadā) – tas ir autora pirmais romāns, tāpat arī pirmā viņa grāmata, kas tulkota latviešu valodā, – ir spriedzes pilns un aizraujošs politisks trilleris, kas rūpīgi plānotajās, bet tikpat negaidītiem pavērsieniem bagātajās spēlēs un spēlītēs spēj ieraut arī tādu lasītāju, kam politika, lielvalstu savstarpējie un amatpersonu privātie rēķini un aprēķini parasti šķiet ne līdz galam interesanti un saistoši.
Viens no galvenajiem šādas aizrautības iemesliem ir teksta radītā ticamības un klātesamības sajūta, un droši vien šeit jāpateicas ne tikai autora stāstnieka talantam, bet arī viņa paša pieredzei, ilgus gadus kā kuģa kapteinim vagojot jūras ceļus visā pasaulē, tostarp arī tiešā Āfrikas tuvumā, kas ļauj izdomai piešķirt realitātes garšu un droši vien iepīt arī dažu labu paša acīm vērotu epizodi. Klātesamības sajūtu spēcīgi vairo detaļām bagātā teksta faktūra, līdz niansēm precizēts vides un telpas apraksts, kas īpaši dzīvīgi izpaužas pilsētvides raksturojumā. Pat tik tālu, ka vairs nav svarīgi, cik precīzi tas atbilst objektīvajai realitātei. Vai tiešām konkrētajā pilsētā centrālās maģistrāles luksoforā sarkanais signāls deg tieši trīs minūtes, vai patiešām starp kinoteātri un restorānu atrodas vecais koka nams, kura starpstāvā izlūks var netraucēti mainīt savu izskatu, pirms veikt nākamo ceļa posmu… Tekstā pilsēta ir īsta. Spiegu pārvietošanās tajā, konspirācijas paņēmieni, apkārtnes izlūkošana, uzmanības pievēršana detaļām ļauj lasītājam justies gluži kā sabiedrotajam, kam ne tikai ļauts ielūkoties, bet kas pat tiek šķietami izglītots prasmīgam izlūkam nepieciešamajās mākās un iemaņās.
Lai gan kopumā detalizācija ir viens no romāna pievilcības vaibstiem, ļoti atsevišķos gadījumos tā šķiet nedaudz pārspīlēta. Proti, sīki aprakstot kāda varoņa emocijas vai pārdomas, dažkārt pārņem sajūta, ka autors pārāk uzkrītoši vēlas padarīt konkrēto epizodi saprotamu un nekādā gadījumā nepārprotamu, izskaidrojot katru niansi. Var, protams, pieņemt, ka tieši šādas tekstveidnes īpatnības ir bijis autora apzināts nolūks un individuālais rokraksts, tajā pašā laikā ir jāsecina, ka šāda aizraušanās ir raksturīga virknei debijas darbu neatkarīgi no autora tautības, kas vēlākajā rakstniecības procesā tiek izskausta vai izzūd pati no sevis…
Atbilstoši žanram uzmanībai atslābt neļauj visnegaidītākie situāciju pavērsieni, kas nenovēršami ved pie atskārtas, ka nekas, NEKAS nav tā, kā tas izskatās. Pat ja dažbrīd lasītājam šķiet, ka viņam izdevies pamanīt un atrisināt uzdevumu un gūt atbildi uz jautājumu, pirms tā vēl izklāstīta tekstā, izrādās, ka autors viņu ievilinājis lamatās, un atkal, atkal nekas vairs nav tā, kā tas šķitis pirms brīža. Relativitāte kulminē ne tikai tekstā iesaistītajos jautājumos un problemātikā, bet pat izlūka profesionalitātes raksturojumā. Ja tekstā neskaitāmas reizes tiek uzsvērts, ka spiega racionālajā pasaules uztverē nav vietas emocijām, ka pat romantikas atblāzma allaž noved pie misēkļa, tad izrādās, ka tieši nostalģija un pat viegls sentiments, nevis racionāli apsvērumi un ass prāts, var kalpot par vislielākā noslēpuma atslēgu.
Tomēr būtu aplam uzskatīt Lembita Ūstulnda romānu tikai un vienīgi par tipisku izklaides literatūru. Par spīti nepiespiestajam un reizumis pat rotaļīgajam notikumu izklāstam un ironiskām atskārtām, tas ieskicē vēsturisko notikumu, politikas abstrakciju iespaidu uz reālu cilvēku dzīvi ne tikai vairāku paaudžu, bet pat nāciju apjomā. Romāns aktualizē piederības apziņu un personīgās izvēles jautājumus, pretnostatot indivīda niecīgumu lielvaras neierobežotībai. Pretnostatījums ietver divus aspektus: salīdzinoši ierasto, kur katrs atsevišķais cilvēks ir neievērojams puteklis vai – labākajā gadījumā – izmantojams un pēc tam izmetams instruments, un pašapziņu ceļošo skatpunktu, kur nozīme ir katrai rīcībai, kas kaut vai tikai nedaudz spēj ierobot varas ērtības: “Kāpēc es, igaunis būdams, aizstāvu lielvalsts intereses šeit, Āfrikā, bet iznākumā kaitēju tai mazajai tautai, kuras zemē mēs atrodamies? [..] Es domāju, atbilde ir viena kā tev, tā man – tas ir vienīgais veids, kā kaitēt un vājināt spēkus tiem, kuri kādreiz mums to ir atņēmuši, un tam, ko mēs dabūsim atpakaļ, es ticu. [..] Katrs šāviens un sitiens, kas jelkur pasaulē spēj mazināt padomju uzspiesto varu, soli pa solim mani tuvina kādreiz zaudētajam.” (348. lpp.) Ir ļoti pievilcīgi, ka smagie vēsturiskie jautājumi, varas rīcības sekas un atbilde uz tām romānā tiek uzlūkoti bez traģikas vai patosa, un citētā rindkopa, šķiet, arī ir emocionāli sakāpinātākā reakcija visā romānā.
