“Nekad nav tulkots tik, cik tagad!” Saruna ar valodnieku Andreju Veisbergu 6
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
LU Akadēmiskais apgāds nesen laidis klajā valodnieka, tulkotāja un profesora Andreja Veisberga sarakstīto monogrāfiju “Tulkojumi latviešu valodā. 16.–20. gadsimta ainava”. Grāmata tik svinīgi atvērta piektdien, 4. novembrī, plkst. 14 Rīgā Grāmatu svētkos.
Kā autors atklāja “Latvijas Avīzei”, zinātniskā monogrāfija radusies, apvienojot vairākus iepriekš radītus rakstus par dažādiem tulkošanas vēstures periodiem Latvijā, tiem pievienojot starpposmus un veidojot kopainu “no putna jeb, kā tagad teiktu, drona skatījuma”. Pēc profesora teiktā – kaut gan latviešu literatūra lielā mērā būvēta uz tulkojumiem, līdz šim latviešu tulkojumu kritikā tieši par pašiem tulkojumiem bijis ļoti maz kvalitatīvu spriedumu un recenziju. Cerams, monogrāfija uzrunās ne tikai literatūras un Latvijas vēstures interesentus, bet arī jaunus latviešu valodniekus, jo darbalauks ir plašs – “tik daudz, cik tulko tagad, nav tulkots nekad”.
Darbā īpaši esat izcēlis tulkojumkritiku, minat arī Zentas Mauriņas teikto, ka ne katrs autors atpazītu sava teksta “attulkojumu”… Ir gan dzirdēts, ka reizēm tulkojums padevies izteiksmīgāks par oriģinālu…
A. Veisbergs: Tulkojums nevar būt labāks par oriģinālu, tas nav iespējams. Ir šīs diezgan dīvainās domas, ka Raiņa tulkotais Gētes “Fausts” ir labāks par oriģinālo “Faustu”. Tā tas nevarētu būt. Ja nu oriģināls ir viduvējs, varbūt tulkotājs to var pacelt labākā kvalitātē, bet tad rodas jautājums, vai šādā gadījumā tas vairs uzskatāms par adekvātu un precīzu tulkojumu.
Tulkojuma kvalitātes jautājums ir diskutēts vienmēr, bet mums trūkst kvalitatīvu spriedumu un recenziju. Kāda tad ir mūsu standarta recenzija par tulkotu grāmatu? Kaut kas par autoru, kaut kas par grāmatu un beigās viens vai divi teikumi par to, vai tulkojuma latviešu valoda ir laba. Tas nav optimāls tulkojuma vērtējums. Ļoti reti tiek salīdzināts, vai atveidots rakstnieka īpatnējais rokraksts vai oriģināla valodas īpatnības, vai tās vispār iespējams atveidot, šis jautājums tiek skarts ārkārtīgi retos gadījumos. Piemēram, tika paziņots, ka Raiņa “Fausta” tulkojums ir konģeniāls. Man gribētos teikt, izcils tulkojums, bet varbūt vairāk Rainis nekā Gēte, Raiņa tulkojums ir “rainisks”. Protams, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs darbs latviešu valodas attīstībā, uzskatām, ka ar “Fausta” tulkojumu sākusies modernā latviešu valoda. Bet – ja salīdzinātu Raiņa tulkojumu ar Valda Bisenieka tulkojumu simt gadus vēlāk, tad Bisenieks ir daudz tuvāk Gētem. Mums tādu “uzlabotu” tulkojumu netrūkst. Varbūt tulkotājiem liekas, ka, pieblīvējot tulkojumu ar dīvainiem, retiem vārdiem, var nodemonstrēt savu paša varētspēju vai arī parādīt latviešu valodas iespējas. Liekas, ka pēdējais arguments mūsdienās vairs nav aktuāls. Bet ir arī pretējais – īpatnēji teksti pārvēršas elementārā valodā.
Vai salīdzinājumā ar divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem šobrīd ir vairāk tulkojumu?
Daudz, daudz vairāk. Nekad agrāk nav tulkots tik daudz, cik tagad. Protams, jāskatās, kādās jomās un no kurām valodām. Padomju laikā jau arī tika ļoti daudz tulkots, bet pamatā tas notika no krievu valodas, viss pārējais bija daudz mazāk un šī attiecība bija ļoti nelīdzsvarota. Tagad zināmā mērā krievu valodas vietu ieņēmusi angļu valoda, bet tas nav ļoti izteikts daiļliteratūrā, kur ir plašs avotvalodu spektrs. Lietišķajā literatūrā un medijos angļu valoda spiežas iekšā pa visām spraugām.
Parasti piemin, ka pirmskara Latvijā lasīja teju visi…
Salīdzinājumā ar mūsdienām daiļliteratūru lasīja vairāk. Iespējams, ka pagājušā gadsimta lielākais lasīšanas periods bija pašā gadsimta sākumā, sevišķi pēc 1905. gada revolūcijas. Tas bija laiks, kad samazinājās cenzūras spiediens un radās plašas iespējas publicēties. Periodikas ziedu laiki. Atklāti sakot, grūti saprast, kas to visu lasīja, jo vienlaikus iznāca desmitiem literāru žurnālu un laikrakstu.
Turklāt toreiz latvieši vēl bija zemnieku tauta, intelektuāļu skaits tika lēsts uz pāris tūkstošiem. Daudzi žurnāli gan diezgan ātri bankrotēja. Šai laikā ir ārkārtīgi daudz paralēlo tulkojumu, Ibsena “Norai” vien kādi desmit.
Šim laikam sekoja divdesmito gadu atkritums, un tad sākās liels grāmatu izdošanas uzrāviens, tā saukto lata grāmatu laiks, kas lielākoties bija modernās literatūras tulkojumi. Bet tad nāca varas maiņu laiki, kad situācija grozījās bezgala strauji – gan darbu izvēles, gan kontaktvalodas, gan cenzūras jomā. Un daži tulkotāji, piemēram, Elza Stērste, izgāja cauri šīm likteņdzirnām no cara laika līdz Brežņevam.
Tā kā tulkojumi latviešu valodā vienmēr dominējuši pār oriģinālliteratūru, tiem bijusi liela nozīme valodas attīstībā. Monogrāfijā valodas jautājumu akcentēju īpaši.
Varētu piebilst, ka tulkotāji ietekmē mūsu domāšanu, jo tulkotājs var izvēlēties grāmatas, kas ietekmē lasītājus…
Tas gan ir atkarīgs no vēstures perioda. Tulkotāji jau ļoti labprāt izvēlētos grāmatas, bet šai jomā iesaistītas citas puses, kas nereti diktē izvēles. Nav jau tik traki kā padomju laikā, kad, saprotams, tulkotājs nevarēja doties uz izdevniecību un teikt – es tulkošu šo grāmatu. Šis process bija ļoti kontrolēts, ļoti ierobežots gan ar valodu kvotām, gan ideoloģiskiem un cenzūras apsvērumiem, gan vēl daudz ko citu. Bet, protams, tulkotājiem gribētos izvēlēties.
Trīsdesmitajos gados kritizē arī grāmatu nosaukumu maiņu no orģinālvalodas, reizumis šī prakse turpinās arī mūsdienās, mainām arī filmu nosaukumus.
Pēdējā laikā biežāk redzam arī oriģinālnosaukumu, pat titullapā, vismaz tajās valodās, ko vairums cilvēku varētu zināt. Reizēm gan atveidot precīzu oriģinālnosaukumu tiešām nav derīgi vai nav iespējams. Arī reklāmu tekstus ne vienmēr var precīzi pārlikt vārdu pa vārdam, tas var skanēt pavisam dīvaini.
Dažreiz gan tā ir tulkotāja izvēle, piemēram, igauņu rakstnieks Antons Tamsāre tulkotājai (Elīnai Zālītei. – D. J.) deva atļauju savam romānam “Tiesa un taisnība” mainīt latviešu tulkojuma nosaukumu uz “Zeme un mīlestība”. Tas tika sarunāts un varbūt nemaz nebija slikti, latvietim varbūt zeme un mīlestība šķiet tuvāka. Lētajās grāmatās savukārt ir tendence likt kliedzošākus un interesantākus nosaukumus, bet tā jau ir vispārēja tendence, interneta medijos ziņām liek nosaukumus, lai cilvēks uzķertos, sāktu skatīties, kas sekos tālāk. Beigās izrādās, ka tas, kas minēts virsrakstā, bijis tikai reklāmas triks.
Bērnu literatūrā, lokalizējumos gan var mainīt nosaukumus, jo, ja darbību pārnes no citas vietas uz Latviju, ja maina personāžu vārdus, tad tikpat labi var mainīt arī virsrakstu.
Ir dzirdēts daudz problēmu ar ārzemju personvārdu atveidi latviešu valodā, arī ģeogrāfisku nosaukumu…
Daiļliteratūrā būtu ļoti dīvaini likt iekavās oriģinālvārdus, citos tekstos tā varētu darīt. Piekrītu, ka problēmas rada mūsu atveides principu regulārās maiņas. Manuprāt, vajadzētu ievērot zināmu līdzsvaru, pārliekā tuvināšana oriģinālam var latviešu valodā padarīt vārdu pārāk sarežģītu un lietojumam neērtu.
Bet sarežģījumi ir arī pavisam praktiski – piemēram, ģeogrāfiskajās kartēs tiek rakstīti pilsētu nosaukumi latviešu valodā un, pēc tiem vadoties, nav viegli atrast oriģinālnosaukumus.
Vēl pavisam nesen valodas ekspertu komisija nomainīja “Adelaida” uz “Adelaide” – tā vēlējās arī Austrālijas latvieši, turklāt tiek uzskatīts, ka “Adelaida” ienākusi caur krievu valodu. Viena burta nomaiņa jau nav liela nelaime. Spāņu sala ir gan Ibiza, gan Ibisa, gan Eivisa un Ivisa, pat īsti nezinu, kurš nosaukums patlaban dominē. Izvēli sarežģī jautājums, vai atveidojam no spāņu vai katalāņu valodas. Tādu piemēru ir daudz.
Varbūt tomēr nosaukumi kartēs varētu būt oriģinālvalodā?
Pamatnosaukumiem jābūt latviešu valodā. Nepārskatīsim taču tādu vietvārdu rakstību kā Florence, Londona vai Maskava. Ukrainas gadījums ir specifisks. Vairumam cilvēku liekas, ka oriģinālrakstība ir tā, kā rakstīts angļu valodā, bet 99 procentiem vietvārdu angļu valoda nav oriģinālvaloda. Turklāt pastāv arī citi alfabēti un rakstības sistēmas.
Citās valodās gan nosaukumi netiek mainīti, piemēram, arī igauņu valodā.
Jā, igauņi biežāk atstāj oriģinālus, daļēji to dara arī lietuvieši. Lietuviešu valodā daudzviet mēdz oriģinālrakstībai pievienot galotni, piemēram, būs “Georga Busha iela”. Mēs tādu sistēmu piekopām vācu laikā, pēc oriģinālvārda lika apostrofu un pievienoja latviešu galotni. Tomēr šie apostrofi un pievienotās galotnes īsti neatbilst latviešu rakstības sistēmai.
Turklāt šo principu viegli ievērot tām valodām, ko zinām, bet pasaulē ir ap 7000 valodu. Ja tiešām gribam paturēt oriģinālu, tad tas var būt tik sarežģīts, ka nespēsim to apjēgt vai atpazīt, vai arī tas nemaz nebūs oriģināls, bet angļu variants. Kāpēc lai mēs lietotu angļu variantu ķīniešu vai svahili vietvārdam?
Valodu ir ļoti daudz, tām piemīt dažādas rakstības īpatnības, dažādas diakritiskās zīmes, visu aptvert nav iespējams un vai tas vispār vajadzīgs. Valodniekiem ir dažādi uzskati. Vieniem gribas mīksto “r” un “ch”, citiem garumzīmi “o”, vēl citiem – šķirt “o” no “uo”. Pat par samērā vienkāršiem vārdiem ekspertu komisijās ir daudz diskusiju, un divpadsmit ekspertu viedokļi nereti sadalās trīs vienlīdzīgās daļās.
