“Nekad mūžā neesmu tā pazemota un cienīta!” Atklāta saruna ar Sanitu Osipovu 154
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesas priekšsēdētājai Sanitai Osipovai pēc nedēļas – 11. februārī – beidzas amata pilnvaru termiņš un viņa ir nobriedusi jaunam izaicinājumam – Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatoru kopsapulcē atzīta par piemērotu senatora amatam Senāta Civillietu departamentā. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs virzīs Osipovas kandidatūru apstiprināšanai Saeimā. Bet šodien būs Sanitas Osipovas pēdējā uzstāšanās kā tiesas priekšsēdētājai Satversmes tiesas svinīgajā sēdē par godu jaunā tiesas gada atklāšanai.
Satversmes tiesai nosūtītās konstitucionālās sūdzības kalpo par sava veida indikatoru, ko cilvēks sagaida no valsts. Kādi secinājumi jums radušies, izskatot kovida laika pieteikumus un sūdzības?
S. Osipova: Lai cik tas dīvaini izklausītos, bet šajos divos pandēmijas gados tikai neliela daļa no visām konstitucionālajām sūdzībām ir pieteikumi par Covid-19 radītajām problēmām. Cilvēki joprojām iesniedz konstitucionālās sūdzības par tēmām, par kurām sūdzējušies visu laiku, – par kriminālprocesu, civilprocesu, tiesībām uz taisnīgu tiesu, īpašuma tiesību aizskārumiem un citām problēmām.
Cilvēki sniedz sūdzības arī par absolūtajiem aizliegumiem, par to, ka likumdevējs daļai cilvēku uz mūžu ir liedzis kādas tiesības. Piemēram, pagājušajā gadā izskatījām lietu, kur par to, ka persona sodīta uz mūžu, viņai bija liegtas tiesības būt par audžumāti.
Šī sieviete pusaudža gados bija veikusi huligāniskas darbības. Ārzemēs, ja soda nepilngadīgo pat ar kriminālsodu, tad tas, kas ir izdarīts līdz pilngadības vecumam, tiek noslepenots un neietekmē personas vēlāko dzīvi. Savukārt Latvijā persona, kura savos pusaudža gados ir sodīta, 37 gados nedrīkst būt audžumāte. Vai cits gadījums – personai, kura bijusi alkoholiķis, uz mūžu ir liegts būt par apsargu, kaut cilvēks daudzus gadus vairs nelieto alkoholu. Pirms pāris gadiem mēs vērtējām sūdzību par to, ka vīrietim, kurš pirms gadiem bija sodīts, bija liegts adoptēt savas sievas bērnus, kurus viņš kā tēvs audzina un par kuriem rūpējas gadu gadiem.
Satversmes tiesa nav ieinteresēta, lai par apsargiem strādātu cilvēki, kuriem patīk lietot spirtotos dzērienus, lai būtu vardarbīgi audžuvecāki, taču, lemjot par cilvēku dzīvi, valstij ir rūpīgi jāizvērtē katrs individuālais gadījums. Katram ierobežojumam ir jābūt attaisnotam un samērīgam.
Ja runājam par ierosinātām un neierosinātām lietām par Covid-19 problēmām, tad ir redzams, ka cilvēki sūdzas par brīvību izvēlēties būt vai nebūt vakcinētam. Saņemam arī sūdzības, kas skar pārvietošanās brīvību. Šobrīd tiesa skata interesantu lietu, kurai nolēmums būs februāra beigās. Proti, Latvijas pilsonim, lai viņš varētu atgriezties savā valstī, lika ārzemēs veikt Covid-19 testu. Personai, kas neveica testu, tika liegta atgriešanās savas pilsonības valstī.
Bet, kamēr tikai top šis vai cits tiesas nolēmums saistībā ar pandēmijas ierobežojumiem, daļa no tiem jau ir mainīti vai atcelti. Vai tiesai tomēr nevajadzētu paātrināti izskatīt arī citas ar Covid-19 ierobežojumiem saistītās lietas, jo pretējā gadījumā no šo lietu izskatīšanas sūdzību iesniedzējiem vairs nebūs nekādas jēgas?
Likumdevējs Satversmes tiesai nav devis tiesības vienas lietas izskatīt ātrāk nekā citas lietas. Mums likums nosaka visas lietas skatīt vienos konkrētos procesuālajos termiņos.
Mēneša laikā no pieteikuma saņemšanas mēs to izskatām kolēģijās un vai nu ierosinām lietu, vai atsakām. Ja lieta tiek ierosināta, tad institūcijai, kas ir izdevusi apstrīdēto regulējumu, ir doti divi mēneši, lai sagatavotu un iesniegtu mums atbildes rakstu. Kad to saņemam un iepazīstamies ar tur sniegtajiem juridiskajiem argumentiem, lemjam par pieaicinātām personām, kurām atkal tiek dots laiks sagatavot atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Tādējādi mēs savācam visus nepieciešamos dokumentus, un, ja spriedums ir pēc septiņiem astoņiem mēnešiem no pieteikuma iesniegšanas brīža, tad var uzskatīt, ka tas ir ātri. Satversmes tiesa nevar Saeimai pateikt: lūdzu divās nedēļās sniedziet atbildes rakstu!
Ja mēs raugāmies uz visām krīzēm, tad tiesas lēmumi iepaliek aiz notikumiem. Jāņem vērā, ja cilvēkam ir radušies kaut kādi zaudējumi no tā, ko valsts ir prettiesiski noteikusi, tad viņš var tikt atjaunots savās tiesībās. Pēc Satversmes tiesas sprieduma tas tiek lemts vispārējās jurisdikcijas tiesās vai administratīvajās tiesās. Taču ļoti būtiski ir tas, ka no Satversmes tiesas sprieduma valsts uzzina tos kritērijus, kas ir jāvērtē, lai nākamreiz, kad pienāks krīzes stunda, neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem.
Jūs ne reizi vien, skaidrojot tiesas pieņemtos spriedumus, esat teikusi, ka pilsoņiem ir jābūt likuma paklausīgiem. Vai jūs piekrītat, ka nav viegli izpildīt šo prasību, redzot, ka valdības un Saeimas pieņemtie tiesību akti pandēmijas laikā nereti bijuši stipri neloģiski? Nu kaut vai viens piemērs – alkoholisko dzērienu veikalos ielaiž bez Covid-19 digitālā sertifikāta, bet grāmatnīcās cilvēks netiek bez sertifikāta. Alkohols politiķu skatījumā esot pirmās nepieciešamības prece, bet bez grāmatām varot iztikt… Kā šādā situācijā būt likuma paklausīgam?
Likuma paklausība ir cieņa pret valsti un sabiedrību. Katram no mums ir savi saprātīgi kritēriji – to, ko viens uzskata par saprātīgu, cits uzskata par nesaprātīgu. Ja visi tagad sāks likumus šķirot pēc sava saprāta, valstī valdīs haoss. Bet tiesiskā valstī ir dota iespēja cīnīties pret nesaprātīgiem lēmumiem. Ja cilvēks ir ievērojis likumu, izpildījis visu, ko tas prasa, bet uzskata, ka tas ir netaisnīgs, tad viņam ir visas iespējas panākt, lai šis netaisnīgais risinājums tiktu labots.
To var izdarīt, vēršoties Satversmes tiesā, administratīvajās tiesās, pie tiesībsarga, galu galā arī tieši pie Saeimas deputātiem, rakstot viņiem vēstules, ejot pie viņiem pieņemšanas stundās. Latvijā ir demokrātija un pilsoņiem ļauts līdzdarboties. Likumpaklausība ir mūsu savstarpējā cieņa un solidaritāte, lai mēs kopā labāk sadzīvotu un mūsu uzvedība būtu prognozējama.
Kad es skatos uz daudzajiem pandēmijas ierobežojumiem un procesiem, kā tos nosaka, es kārtējo reizi gribu atgādināt, ka Latvijai ļoti nepieciešams lobēšanas likums, lai procesi būtu caurspīdīgāki, izsvērtāki, tiesiskāki un tiesām vēlāk vieglāk vērtējami.
Nu jau Saeima šādu likumu virza…
To sola jau divdesmit gadus. Ļoti daudzas lietas kovida krīzes laikā nenotiktu tā, kā tās būtu notikušas, ja lobēšana būtu caurspīdīga un regulēta.
Jūs sacījāt, ka pilsoņiem ļauts līdzdarboties, bet uzticība politiķiem ir tik zema, ka daudziem nav nekādas ticības līdzdarbības rezultātam.
Kam mūsu cilvēki tic? Lasīju socioloģiskās aptaujas rezultātus par autoritātēm mūsu cilvēkiem. Ļoti žēl, bet tur neparādās politiķi, zinātnieki, pat ne reliģiskie līderi. Tur parādās blogeri, influenceri, tvitera zvaigznes…
Mums kā valstij ir ļoti nopietni jādomā, kā savākt kopā sabiedrību, lai veicinātu savstarpējo uzticēšanos un uzticēšanos politiskajiem procesiem, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam nosargāt un attīstīt mūsu valsti, veidot to tādu, kādā mēs gribam dzīvot. Neuzticēšanās, kritika, sabotāža var nostrādāt īstermiņā, bet nekādā veidā nenāk par labu Latvijas ilgtspējai.
Valsts un pašvaldību iestādēs ir noteikta obligātā vakcinācija, bet tajā pašā laikā valstī nav pieņemti valdības noteikumi par kompensāciju izmaksu, ja vakcinācijas dēļ radies būtisks kaitējums veselībai. Vai tas atbilst Satversmei, ka, no vienas puses, ir prasība no valsts potēties, ja ne – ir jāzaudē darbs, bet, no otras puses, cilvēks nav pasargāts, ja vakcīna iedragā veselību?
Tiesas vēl nav izspriedušas, cik adekvāta ir prasība par obligāto vakcināciju. Piemēram, kad ASV prezidents gribēja ieviest obligāto vakcināciju ne tikai publiskajā, bet arī privātajā sektorā, Augstākā tiesa pateica, ka to var darīt publiskajā sektorā, jo tur valsts kā darba devējs drīkst izvirzīt šādu prasību, bet privātajā sektorā gan tas nav pieļaujams.
Valsts ir gatava uzņemties atbildību, ja pēc vakcinēšanās ir radušies veselības sarežģījumi. Bet skumji ir tas, ka šī atbildības uzņemšanās notiek tik lēni un tik birokrātiski. Te rodas jautājums, vai regulējums tiek veidots likuma paklausīgam cilvēkam, kurš godprātīgi izmanto savas tiesības, vai tas tiek darīts likuma nepaklausīgām personām ar domu, ka kāds gribēs apčakarēt valsti, izkrāpjot naudu. Man šķiet, ka jūsu pieminētais regulējums, kurš patlaban ir nodots sabiedrības vērtējumam, ir rakstīts tiem, kuri varētu būt potenciālie valsts apkrāpēji. Bet valstij ir jāmaina attieksme pret saviem cilvēkiem. Mēs nevaram rakstīt visas tiesību normas ar domu, ka ikviens ir iespējamais blēdis.
Jūs vienā no intervijām “Latvijas Avīzei” sacījāt, ka “cilvēks vēlas būt pasargāts no valsts iejaukšanās viņa privātajā sfērā, ko viņam garantē Satversmē nostiprinātās pamattiesības”, bet par personas brīvības respektēšanu ST ir saņēmusi tikai pāris pieteikumu. Vai jūtat, ka šī tendence kovida laikā mainās?
Tiem, kas nezina, es vēlos paskaidrot, ka cilvēka pamattiesības dalās divās grupās. Ir pamattiesības, kuras aizsargā cilvēku no valsts iejaukšanās (apziņas, vārda brīvība, privātās dzīves neaizskaramība, noteikšana par savu ķermeni u. c.), un ir tādas pamattiesības, kuras prasa valsts aktīvu rīcību (tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, sociālo apdrošināšanu u. c.).
Joprojām, neskatoties uz kovida laiku, cilvēki iesniedz sūdzības par to, ka valsts neveic savus pienākumus pret personu. Lielākoties cilvēki vēlas nodrošināt sev noteiktu, bieži kaut minimālu, pārticības līmeni. Diemžēl kopīgiem spēkiem mēs vēl neesam radījuši pārtikušu sabiedrību. Pandēmijas laikā, kad cenas paaugstinās, turīgākie cilvēki no tā īpaši necieš, viņi spēj nomaksāt arī augošos rēķinus, bet tajā pašā laikā liela sabiedrības daļa, kas iepriekš bija vidusslānis un dzīvoja samērā labi, pie tik augstiem apkures un elektrības patēriņa rēķiniem sāk grimt. Īpaši vientuļie pensionāri un daudzbērnu ģimenes. Es nedomāju, ka tuvākajā laikā pazudīs cilvēku galvenā rūpe par savām tiesībām izdzīvot.
Tagad valdība dos 50 eiro arī studentiem līdz 24 gadu vecumam, kuri pēc Civillikuma ir jāuztur vecākiem. Šo atbalstu saņems arī mans studējošais dēls. Bet rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem maksāju es, un viņš droši vien šo piešķirto naudu uztvers kā kabatas naudu. Vai mūsu ģimenei tas ir vajadzīgs, ņemot vērā manu algu? Kāpēc dot atbalstu visiem, ja zināms, ka liela daļa ģimeņu ir turīgas? Varbūt tomēr būtu lietderīgāk, ka mazturīgie saņemtu lielāku naudas summu no valsts, bet turīgie to nesaņemtu vispār. Te atkal parādās vecā nelaime – nav individuālā izvērtējuma, valsts atbalstu vai personas tiesību ierobežojumu nosakot. Mēs dzīvojam kā senie romieši, kuri svētkos meta maizi pūlī, neskatoties, vai cilvēks ir vai nav badā.
Jūs nesen izpelnījāties kritiku par sacīto Latvijas Universitātē rīkotajā konferencē, kur norādījāt, ka “daļa sabiedrības pārstāv dabiskās dzīves kultu, kura ēnas puse ir atteikšanās no paaudzēm pieņemtiem zinātnes sasniegumiem, tā apdraudot sabiedrības drošību un veselību, nereti pat personas dzīvību”. Par kādu “dabiskās dzīves kultu” ir runa, vai tas ir zinātnisks termins, vai jūsu izdomāts?
Esmu pateicīga Ingunai Ebelai par to, ka viņa rīko šāda veida konferences, lai atgādinātu par bērnu tiesībām. Šajā konferencē es izmantoju citātu no manas 2019. gada publikācijas žurnālā “Jurista Vārds”. Šajā publikācijā var izlasīt manu pētījumu par bioētiku jeb to, kā cilvēks sadzīvo ar zinātnes sasniegumiem, cik tālu mēs laižam savā dzīvē gēnu inženieriju, orgānu transplantāciju, eitanāziju.
Šī pētījuma ietvaros atradu erudītu amerikāņu zinātnieci Lizu Belantoni, kura savā pētnieciskajā darbā bija izdalījusi divus bioētikas aktīvistu virzienus, kurus minēju šajā konferencē. Tie pārstāv dabiskās dzīves kultu un tiesību kultu. Iedziļinoties šīs amerikāņu zinātnieces atziņās, jāatzīst, ka problēmas ar vakcināciju un vakcinācijas pretiniekiem nav jaunas. Belantoni savā 2011. gadā izdotajā grāmatā, kura ir pieejama arī Nacionālajā valsts bibliotēkā, jau analizē cilvēkus, kuri nevēlas ielaist zinātnes sasniegumus savā dzīvē.
Viņi izvēlas, piemēram, mājdzemdības bez ārsta klātbūtnes, nepotēt savus bērnus. Savukārt tie, kas priekšroku dod tiesību kultam ar tiesību palīdzību grib piespiest visiem ievērot, viņuprāt, pareizās bioētikas vērtības. Piemēram, pareizu uzturu padarīt par tiesību normu, lai visi skolā ēstu pareizi, jo tas mazinās bērnu aptaukošanos.
Latvijā, manuprāt, bioētikas aspektā ir vēl viena diskusija, kura nav publiski notikusi, bet ir vitāli svarīga mūsu harmoniskai kopdzīvei. Vakcinācija mūs sasniedza nesagatavotus, mēs par šo jautājumu tikpat kā neesam diskutējuši. Bez nopietnas diskusijas tika noraidīts arī eitanāzijas projekts. Diskusijas par bioētikas jautājumiem visā civilizētajā pasaulē notiek pēdējos 30–40 gadus, bet Latvijā izliekas, ka nekā tāda nav. Mums nav regulējuma, piemēram, par surogāta grūtniecību, arī eitanāziju, kas ir ļoti aktuāls jautājums, par kuru daudzās valstīs jau ir lēmušas konstitucionālās tiesas. Cilvēkam pienākas ne tikai cilvēka cienīga dzīve, bet arī cilvēka cienīga nāve.
Faktiski pret mani vērstā kritika pēc konferences par dzīves kulta jautājumu aktualizējās viena piemēra dēļ. Es jautāju: ko darīt vecmāmiņai, ja viņa redz, ka jaunā māte vegāne vai svaigēdāja baro bērnu atbilstoši saviem priekšstatiem par pareizu uzturu, bet bērns sāk izskatīties kā badacietējs? Tievas kājiņas, uzpūsts vēders – tie ir reāli gadījumi. Esmu dzirdējusi par vecmāmiņām, kas vecākiem aiz muguras mazbērniem dod gaļu, bet vēlāk mazbērni pie vecmāmiņas vairs netiek vesti.
Risināt šo jautājumu nav vienkārši, te saduras vecāku, bērna un arī vecmāmiņas tiesības, piemēram, uz saskarsmi ar bērnu. Vērtējot šo situāciju, jāņem vērā, ka arī bērna diētas izvēlē izpaužas vecāku brīvība. Izpētīju, ka Latvijā vēl nav tādas judikatūras, arī bāriņtiesas vēl īsti nav saskārušās ar šādiem gadījumiem. Bet, piemēram, Austrālijā mātei vegānei ir atņemts divgadīgs bērns, kurš sver piecus kilogramus, savukārt Kanādā bija tiesas lieta, kur vecākus notiesāja ar cietumsodu, jo divgadīgs bērns, nesaņemot pilnvērtīgu uzturu, nomira.
Latvijā ir daudz vegānu un svaigēdāju, arī tāpēc saņēmu tik daudz kritikas par šī jautājuma aktualizēšanu. Taču jautājums ir būtisks, to nedrīkst paslaucīt zem tepiķīša. Tāpēc es aicināju kopīgi padomāt, ko darīt. Valstij arī šis jautājums būs jāizlemj, turklāt vispirms ņemot vērā katra konkrēta bērna labākās intereses.
Aizvadītajā gadā veiktajā aptaujā liela daļa tienešu norādīja, ka tiesu sistēmas neatkarību ietekmējot Tieslietu ministrija, valdība un Saeima. Aptaujā parādījās arī gana augsti rādītāji tiesnešu uztvertajam neatkarības apdraudējumam. Vai to izjūt arī ST tiesneši un jūs kā tiesas priekšsēdētāja?
Ko saprast ar spiedienu? Ja no Saeimas tribīnes necienīgi izsakās par Satversmes tiesu, vai tas ir vai nav spiediens? Vai šādā situācijā, kad parlamentā periodiski parādās viedoklis, ka tiesu vajag likvidēt, jo esam “nepareizi sprieduši”, mēs varam brīvi lemt, paļaujoties uz to, ka Saeima cienīs mūsu spriedumus un tos pildīs? Paļaujamies un spriežam! Esmu jau teikusi, ka tiesneša darbs prasa objektivitāti un neitralitāti, reizēm arī pilsonisko drosmi, īpaši, ja jāiztiesā kāda “skaļa lieta”.
Gads Satversmes tiesas priekšsēdētājas amatā mani ir ļoti ietekmējis, jo nekad mūžā es neesmu tā dievināta un nicināta, cienīta un pazemota kā šī gada ietvaros. Ja kritika ir pamatota, tad es pārvērtēju un atvainojos. Savukārt, ja redzu, ka kritika ir balstīta cilvēka nesaprašanā, tad tur nav ko apvainoties – ir jāturpina skaidrot. Demokrātija balstās zinošā sabiedrībā. Sāpina tas, ka cilvēki negrib pat uzklausīt pretēju viedokli vai faktus, kas to pamato. Vārda brīvība bieži tiek izmantota, lai peltu un ierobežotu cita cilvēka vārda brīvību.
Kāpēc joprojām nav izveidota neviena struktūra, kas kontrolētu, lai konstitucionālās tiesas spriedumi tiktu izpildīti?
Kad kļuvu par Satversmes tiesas priekšsēdētāju, tikos ar Valsts prezidentu Levitu un tieslietu ministru Bordānu un informēju viņus, ka ir problēmas ar tiesas spriedumu izpildi. Nebūtu jāsūdzas par to, ka spriedumus neizpilda noteiktajā termiņā, ar to viss ir kārtībā, bet spriedumos ir iekļautas tādas lietas, kas likumdevējam būtu jāņem vērā, pieņemot jauno regulējumu.
Diemžēl tas tā ne vienmēr notiek. Nereti tiesas prasības tiek izpildītas formāli, un pēc laika atkal un atkal tiesa saņem tās pašas konstitucionālās sūdzības, kas jau ir bijušas, jo likumdevējs jautājumu nav atrisinājis pēc būtības. Atkal skatām lietu, piemēram, par piespiedu zemes nomu, kaut gan jau iepriekš ir izspriestas līdzīgas lietas.. Visu manu darbības laiku tiesā nonāk piespiedu nomas lietas un diezin vai to ir mazāk nekā sūdzības par pandēmijas ierobežojumiem.
Gan Levita kungs, gan Bordāna kungs man piekrita, ka vajadzīga kāda struktūra, kas pārzinās Satversmes tiesas spriedumu izpildes jautājumu, līdzīgi, kā tas notiek ar starptautisko tiesu spriedumu izpildi. Latvijai ir savs pārstāvis starptautiskajās tiesās, kas par to atbild. Ar Satversmes tiesas spriedumiem nekas tāds nenotiek, diemžēl arī 2022. gada valsts budžetā nav paredzēts finansējums šādai amatpersonai.
Jūs esat Latvijas Universitātes profesore, tāpēc būtu vērtīgi uzzināt, kā attālinātā apmācība maina cilvēkus, kā iespaido nākamo juristu izglītības līmeni?
Studiju process nav tikai zināšanu nodošana, bet arī pareizā lietišķa komunikācijas stila un profesionālās ētikas apgūšana. Strādājot attālināti, pasniedzēji ar savu piemēru un izturēšanos nespēj nodot studentiem tās manieres, kas palīdzētu veidot viņu profesionālo stāju. Sēžot atpūtas krēslā savā istabā, nav iespējams iedot to iznesību, kāda ir pasniedzējam, ieejot auditorijā.
Vienmēr ir tie gudrie prāti, degošās acis, ko pasniedzējs ierauga, strādājot klātienē. Viņu dēļ ir vērts studiju latiņu pacelt augstāk. Attālinātajā režīmā es nejūtu to vidējo līmeni grupā, es neredzu, cik gudra ir mana auditorija, man ir grūtāk tai pielāgoties. Savus studentus neesmu redzējusi aci pret aci, labākajā gadījumā viņi man seminārā uz brīdi ieslēdz savu kameru, bet es viņus nepazīstu vaigā.
Jāteic, ka šobrīd studentiem pārbaudes darbi ir grūtāki nekā tad, kad studijas notika klātienē un kad varēja pieskatīt, lai neviens nenoraksta, lai neizmanto mobilos tālruņus. Šobrīd var izmantot visu, bet es uzdodu tādus jautājumus, uz kuriem atbildes nevar norakstīt, kuri prasa domāšanu. Ja students nav sagatavojies, viņš uz jautājumiem nespēs atbildēt, turklāt atbildēt noteiktā laikā. Man šķiet, ka, mācoties attālināti, prasības ir pat augstākas, nekā studējot klātienē.
Ar ko nodarbosieties turpmāk, vai esat saņēmusi darba piedāvājumus?
Esmu izturējusi darba pārrunas, lai kļūtu par Augstākās tiesas tiesnesi civillietās. Vēl gan būs jāiztur Saeimas balsojums un atkal no jauna jānodod zvērests, jo manam iepriekš dotajam zvērestam būs beidzies termiņš (smaida).
