Ukrainas sargeņģeļi. Kādu atbalstu Latvija sniedz bēgļiem? 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Putina režīma nežēlīgais iebrukums pilnībā mainījis Ukrainas iedzīvotāju dzīvi. Ir cilvēki, kuri stājas pretī ienaidnieku lodēm, lai gan iepriekš viņu ikdiena bijusi pavisam mierīga un vienkārša. Citiem nākas bēgt un pamest savas mājas, nezinot, kad un vai izdosies atgriezties. Daļa Ukrainas bēgļu ierodas Latvijā, kur viņus ar patiesu vēlmi atbalstīt sagaida īsti sargeņģeļi – cilvēki, kuri dara visu, lai palīdzētu.
“Agrā 24. februāra rītā visa mana valsts modās no trauksmes sirēnu un sprādzienu skaņām. Krievija sāka savu uzbrukumu Ukrainai,” stāstu iesāk divdesmit sešus gadus vecā Olga no Kijivas. Viņa ir viena no tagad jau vairāk nekā diviem miljoniem Ukrainas iedzīvotāju, kuri kara dēļ bija spiesti pamest savas mājas.
Olga, viņas mamma, vecmamma un vecmammas draudzene šobrīd apmetušās Rīgā. Meitene atzīst, ka brīžiem jūtas kā nodevēja, jo pametusi valsti, kamēr viņas radi, draugi, paziņas par to cīnās: “Iznīcinātas pilsētas un ciemati, miruši nevainīgi cilvēki… Ir sajūta, ka tas ir viens ļauns murgs. Es reizēm sajūtos slikti tāpēc, ka aizbēgu. Psihologi saka, tās ir normālas sajūtas, taču tas ir tik grūti un nepanesami.”
Šobrīd Ukraina cīnās pret neizmērojamu ļaunumu un netaisnību. Karš, kura bezjēdzīgā jēga ir tikai Krievijas asiņainā diktatora Putina galvā. Mirst mazi bērni, mātes, tēvi, kuri pašaizliedzīgi dodas aizstāvēt savu valsti, pensionāri, jaunieši, kuriem viss vēl būtu priekšā, ja ne viss šis neprāts…
Ukrainas cilvēku ikdiena izmainījās brīdī, kad Krievijas karaspēks pārkāpa robežu. Iekšlietu ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste Gunita Kogane skaidro, ka šobrīd ir oficiāla informācija par 642 kara bēgļiem no Ukrainas, kuri pieprasījuši patvērumu un kuriem izsniegtas nodarbinātības vīzas.
“Personu skaits, kas ieradušies Latvijā, gan ir lielāks, jo daudzi paliek pie radiem, draugiem, paziņām vai paši vēršas pašvaldībās pēc palīdzības. Vienlaikus jānorāda, ka Ukrainas iedzīvotāji, kuriem ir biometriskās pases un nav nepieciešama ne sociālā palīdzība, ne palīdzība ar izmitināšanu, var uzturēties Latvijā līdz 90 dienām, gada laikā par to neinformējot valsts iestādes.” Protams, bēgļu skaits turpinās augt, un, kā skaidro Kogane, tiek prognozēts, ka Latvijā varētu ierasties līdz 10 000 cilvēkiem no Ukrainas. Viss ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija.
Dzīvot briesmās
Olga šobrīd apmetusies Rīgā pie mammas draudzenes. Viņa stāsta, ka, protams, šeit jūtas droši, taču baiļu sajūta tā pa īstam tomēr nepamet. Kijivā palika viņas vīrs: “Atvadīties no viņa bija tik sāpīgi… Nekad dzīvē pateikt “atā” man nav bijis tik grūti. Viņš palika tur, lai aizstāvētu mūsu dzimteni. Paldies Dievam, šobrīd viņam nekas nekaiš un viņš ir drošībā.”
Olga atceras kara pirmo dienu – sākotnēji visi cilvēki palika mājās. Meitene stāsta, ka pati sprādzienus nav dzirdējusi, taču abi ar vīru nolēma, ka katram gadījumam jāsakrāmē soma ar pirmās nepieciešamības precēm, jāaiziet uz aptieku. Pirmie brīdinājumi par to, ka cilvēkiem jādodas uz bumbu patvertnēm, izskanēja pulksten piecos pēcpusdienā: “Iepriekš nekad nebijām aizdomājušies par to, kur tādas patvertnes vispār atrodas, tāpēc neko par tām nezinājām. Drīz vien karte ar patvertņu atrašanās vietām tika publicēta un bija visiem pieejama. Tad nu devāmies uz tuvāko patvertni. Arī mana mamma un vecmamma devās paslēpties, taču citur. Visu laiku uzturējām kontaktu ar tuviniekiem.”
Lai gan patvertnē bija silti un droši, aizmigt bija grūti. Gultas vietā neērti krēsli, gaiss bija piesmacis. Olga ar vīru nolēma iziet ārā, lai nedaudz uzelpotu. Virs viņu galvām parādījās iznīcinātājs – abi tam toreiz nepievērsa lielu vērību, domājot, ka tur lido ukraiņi. Pēc laiciņa uzradās vēl viens iznīcinātājs, un pēkšņi – skaļš sprādziens. Pāris skrēja atpakaļ uz patvertni, kur pēc 20 minūtēm uzzināja, ka sprādzienā cieta māja, kurā dzīvo Olgas mamma un vecmamma.
Šīm ziņām sekoja neizmērojamas dusmas, neizpratne, bezpalīdzība. Olga 15 minūtes centās sazvanīt savu mammu: “Tās minūtes bija briesmīgākās manā dzīvē. Par laimi, tajā brīdī mamma un vecmamma bija noslēpušās patvertnē un viņām viss bija kārtībā. Vairākas stundas nebija iespējams iekļūt viņu dzīvoklī, jo viss tika pārbaudīts, lai noteiktu, vai ir droši. Kad mamma tika iekšā dzīvoklī, konstatējām, ka tas, par laimi, nav cietis. Taču tas bija brīdis, kad sapratām, ka mums ir jāpamet Kijiva.”
Ģimene devās uz Hmeļnicku, pilsētu Ukrainas rietumos. Ierasto četru stundu vietā ceļā nācās pavadīt veselas deviņpadsmit stundas. Visapkārt haoss un sastrēgumi: “Palikām pie draugiem. Pilsētā bija visai droši, taču tāpat divas trīs reizes dienā atskanēja trauksmes signāli un bija jāslēpjas. Manai vecmammai ir 85 gadi, viņai ir grūti staigāt, tāpēc mēs nevarējām katru reizi, atskanot trauksmes signālam, skriet uz patvertni. Palikām mājās vannas istabā un cerējām uz to labāko.” Taču bija skaidrs – tā, nepārtraukti uztraucoties par savu kailo dzīvību, ilgi izturēt nevarēs…
Ceļš uz Latviju
Pavisam drīz sākās četras dienas ilgs un grūts ceļš uz Rīgu, kur dzīvo Olgas mammas draudzene. Viņa ģimenei piedāvāja pajumti: “Tā kā abas ar mammu pāris reizes esam viesojušās Rīgā, uzreiz piekritām šim piedāvājumam. Sākotnēji braucām uz Ungāriju, jo dzirdējām, ka šķērsot Polijas vai Slovākijas robežu ir teju neiespējami, un tas prasa vismaz divas vai trīs dienas. Tā arī bija – Ungārijas robežu šķērsojām vien divās stundās.
Devāmies uz tuvāko bēgļu palīdzības punktu, kur paēdām, iedzērām tēju un saņēmām paciņu ar pirmās nepieciešamības precēm. Visi pret mums izturējās tik laipni un pretimnākoši.” Tālāk ģimenes ceļš veda uz Slovākiju, tad uz Poliju, līdz beidzot sievietes nokļuva Kauņā. Nākamā pietura – Rīga. Olga ir ļoti pateicīga ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš iesaistās, palīdz, ziedo un atbalsta kaut vai ar vārdiem.
Cilvēki Latvijā tik tiešām ļoti vēlas palīdzēt ukraiņiem: kāds ziedo apģērbu, kāds naudu, cits uzņem bēgļus pie sevis, cits savukārt dodas tiem pakaļ uz robežu, lai nogādātu drošībā. Lai palīdzētu, Katrīna Krēsliņa nolēmusi savā dzīvoklī uz laiku izmitināt trīs ukraiņu meitenes, pati tikmēr apmetoties citur: “Agrāk studēju Amerikā, kur viena mana kursabiedrene bija ukrainiete. Viņa pati joprojām dzīvo ASV, ir apprecējusies, taču visa viņas ģimene, radi un draugi atrodas Ukrainā. Pirmajā dienā, kad vēl īsti nebija skaidrs, cik slikti viss izvērtīsies, jautāju viņai, vai viss ir labi. Uz to viņa atbildēja: “Protams, ka nē!”
Es uzstāju, lai viņa man droši raksta, ja nu gadījumā kas, un jau pēc 24 stundām saņēmu ziņu, ka viņas labākā draudzene kopā ar māsu un vēl vienu meiteni cenšas bēgt no Ukrainas. Uzreiz pateicu, ka viņām būs kur palikt. Arī mani draugi bija gatavi palīdzēt, ja tas būs nepiecieša
ms.”
Lai gan ir karš un atrasties Ukrainā ir ļoti bīstami, ne visi cilvēki vēlas doties prom. Katrīna stāsta – sākotnēji domājusi, ka meitenes uzreiz dosies uz Latviju, taču, lai gan viņas ar prātu saprot, ka ir jābēg, pamest savu valsti nevienam īsti negribas: “Tas izklausās traki, bet daudzi negrib bēgt. Un es varu viņām stāstīt, ka tad, kad viņas šeit ieradīsies, viss būs labi, bet tas nepalīdz.
Cilvēkiem ir šoks. Viņi nezina, vai šeit kāds viņus netaisās apmuļķot, vai viņi nepaliks uz ielas. Tāpat ir šaubas par to, vai atstāt savus tuviniekus ir pareizi. Vai būs ko ēst? Vai varēs tikt pāri robežai? Tas ir ļoti sarežģīts lēmums.” Šobrīd meitenes pie Katrīnas vēl nav ieradušās – viņas apmetušās Varšavā pie citiem draugiem. Katrīna nemaz nezina, vai meitenes atbrauks, iespējams, ka viņas nevēlas doties tik tālu prom no mājām cerībā, ka situācija uzlabosies. Katrā ziņā Katrīnas mājas durvis ukrainietēm vienmēr būs atvērtas.
Gatavība palīdzēt
Arī Agnese Ziediņa steigšus metās palīgā Ukrainas cilvēkiem, piedāvājot naktsmājas. Viņa stāsta: uzreiz, kā izdzirdējusi par kara sākumu, sākusi domāt, kā lai iesaistās un atbalsta.
Jau nākamajā dienā Agnese devās uz Polijas–Ukrainas robežu: “Bijām gatavi uzņemt kādus 6–8 bēgļus, kuri varētu dzīvot vienā mājā ar mums. Blakus atrodas arī ēka, kurā var izmitināt kādus padsmit cilvēkus. Tomēr, nonākot līdz robežai, sapratām, ka brauciens bijis veltīgs – tajā brīdī poļi ar situāciju paši tika galā gana labi. Pie sevis domāju, nu nevar būt, ka nevienam nevaram palīdzēt… Tad zvanīja sieviete, kura jautāja, vai varam uzņemt pie sevis palielu ģimeni. Protams, ka varam! Zinājām, ka spēsim nodrošināt labus, mājīgus apstākļus, lai cilvēki varētu dzīvot maksimāli pietuvināti tam, kā viņi dzīvoja agrāk. Noteikti ir diezgan grūti dzīvot kopmītnēs vai skolās.”
Lai tas viss būtu iespējams, nācās iekārtot lielo ēku. Agnese stāsta, ka viss noticis ātri un operatīvi – līdzcilvēki bija gatavi palīdzēt, ziedoja nepieciešamās mantas. Labdarības organizācija “Palīdzēsim viens otram” sarūpēja mēbeles, gāzes plīti, veļas mašīnu un citas lietas.
Šobrīd Agneses ģimene izmitina 11 Ukrainas bēgļus, taču kopumā plānots sniegt patvērumu 16 cilvēkiem – visiem no vienas ģimenes. Agnese stāsta, ka cilvēki šobrīd esot diezgan mierīgi. Vēloties runāt, izstāstīt savu sāpi: “Cenšos bez vajadzības viņus netraucēt, bet redzu, ka paši meklē kontaktu un grib stāstīt, runāties. Mans uzdevums ir uzklausīt un sniegt morālu atbalstu. Situācija Ukrainā ir graujoša, lai neteiktu vairāk. Nevienam nebūtu jāpiedzīvo kara šausmas.”
Organizācijas “Palīdzēsim viens otram” pārstāvis Edijs Pipars atklāj, ka viņa komanda ļoti priecājas par to, cik aktīvi līdzcilvēki vēlas atbalstīt ukraiņus: “Esam ļoti priecīgi par vienotību, saliedētību un enerģiju, kuru cilvēki velta šim nesavtīgajam mērķim – palīdzēt Ukrainas tautai.”
Ir izveidota komanda, kura enerģiski iesaistās dažādu jautājumu risināšanā: “Šobrīd aktīvi nodarbojamies ar atbalsta sniegšanu Ukrainas iedzīvotājiem, vācot ziedojumus gan no uzņēmumiem, gan privātpersonām, kā arī nogādājam tos Ukrainas iekšzemē. Sadarbojamies ar organizācijām Ukrainā, uzklausām, sniedzam morālo atbalstu un palīdzam tiem ukraiņiem, kuri jau ir ieradušies Latvijā, – naktsmājas, sadzīves un higiēnas lietas, pārtika un, protams, tiek nodrošināts arī ikdienas atbalsts un drauga plecs tepat Latvijā. Ar mums sazinās arī tie cilvēki, kuri vēl atrodas Ukrainā, bet vēlas nokļūt Latvijā.”
Pirmajās kara dienās valdīja liels apjukums un neskaidrība – tik daudzi vēlas palīdzēt, taču nav skaidrs: kā tieši? Kāds izplata paziņojumu par nepieciešamajām lietām, beigu beigās izrādās, ka visa kā jau ir par daudz. Palīdzēt gribētāji uz Polijas–Ukrainas robežas rada liekus sastrēgumus un haosu. Kā orientēties un nepazust lielajā informācijas daudzumā? Kas Ukrainas cilvēkiem šobrīd ir nepieciešams visvairāk?
Iekšlietu ministrijas pārstāve Gunita Kogane skaidro, ka patlaban pats svarīgākais ir sniegt atbalstu koordinēti, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām: “Jāatceras, ka palīdzību vajadzēs ilgtermiņā. Noteikti neko nevajadzētu darīt uz savu galvu – ne vākt humāno palīdzību, ne braukt uz robežu. Pašlaik gadās tā, ka cilvēki aizbrauc, jo ļoti vēlas palīdzēt, bet Ukrainas vai Polijas pusē nav organizācijas, kas viņus var sagaidīt un saņemt mantas, turklāt tiek aizvestas lietas, kas nemaz nav vajadzīgas. Nepieciešams arī sūtīt humānās palīdzības kravas koordinētā veidā, lieki nenoslogojot robežu un neradot rindas, tādējādi vēl vairāk apgrūtinot cilvēku izkļūšanu no Ukrainas.”
Tie, kas grib atbalstīt Ukrainas civiliedzīvotājus, tiek aicināti apmeklēt mājaslapu “palidziukrainai.lv”. Šajā vietnē līdz 8. martam bija aizpildītas 7119 anketas ar palīdzības piedāvājumiem – mājokļi, šoferi, kuri gatavi palīdzēt ar transportu uz robežas u. tml.
Koordinēta rīcība ir atslēga
Brīvprātīgo organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” pārstāvji uzsver, ka nozīmīgākais atbalsts, ko patlaban sniedz Latvija, ir šāds – Ukrainas civiliedzīvotāji varēs uz vienu gadu saņemt ilgtermiņa vīzu un tiesības uz nodarbinātību.
Šī vīza ir bez maksas: “Tāpat, lai nodarbinātu Ukrainas iedzīvotājus, nebūs nepieciešams reģistrēt darba devēja vakanci Nodarbinātības valsts aģentūrā. Un netiks attiecināta prasība nodrošināt darba samaksu ne mazāku par vidējo bruto darba samaksu Latvijas Republikā iepriekšējā gadā. Darba devējs būs tiesīgs no NVA saņemt dotāciju vienas minimālās mēneša darba algas apmērā.
Likumprojektā paredzēts īpašs regulējums tam, lai Ukrainas civiliedzīvotāji varētu strādāt izglītības un ārstniecības jomās. Uzsākot darba tiesiskās attiecības, Ukrainas civiliedzīvotājam būs tiesības saņemt vienreizēju nodarbinātības uzsākšanas pabalstu vienas minimālās mēneša darba algas apmērā.”
Tāpat paredzēts, ka Latvija līdz 90 dienām nodrošina Ukrainas civiliedzīvotājiem primāri sniedzamo atbalstu – izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumus, kā arī pirmās nepieciešamības preces. Ir iespēja saņemt palīdzību gan no Sabiedrības integrācijas fonda, gan no Eiropas Atbalsta fonda: “Ukrainas iedzīvotājiem ir pieejami arī visi NVA sniegtie pakalpojumi, kā arī cits atbalsts, ņemot vērā individuālās vajadzības. Ļoti lielu atbalstu sniedz pašvaldības, kuras šobrīd var izmitināt 6593 personas. Tāpat augsti vērtējama sadarbība ar nevalstisko sektoru, kas palīdz informēt, koordinēt, iesaistīt brīvprātīgos, vākt ziedojumus.”
Gunita Kogane uzsver, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums nosaka: nepilngadīgiem Ukrainas civiliedzīvotājiem ir tiesības uz izglītības ieguvi: “Latvija nodrošinās tiesības iegūt pirmsskolas izglītību tās pašvaldības izglītības iestādē, kuras teritorijā būs bērna dzīvesvieta. Būs iespējas iegūt izglītību valsts valodā vai mazākumtautību valodā pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē.
Tāpat ukraiņu bērniem ir tiesības iegūt pirmsskolas izglītību no pusotra gada vecuma līdz pamatizglītības ieguves uzsākšanai. Ja šiem bērniem nebūs iespējams nodrošināt vietu pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēs, tad pašvaldība segs privāto pirmsskolas izglītības pakalpojuma sniedzēju izmaksas normatīvajos aktos noteiktā kārtībā un apmērā.”
Noder jebkāda veida palīdzība
Bauskas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Beata Logina, raksturojot šābrīža situāciju, informē, ka Bauskas novadā šobrīd izmitināti ap 70 patvēruma meklētāju 13 dažādās vietās – divas no tām nodrošina pašvaldība: “Situācija mainās ik pa stundām, tāpēc konkrētu skaitli, kas atspoguļotu faktisko situāciju, nosaukt ir grūti. Daļa patvēruma meklētāju, apmēram puse, dzīvo jau iepriekš sarunātās vietās: pie draugiem, radiem vai tur, kur iedzīvotāji piedāvā mājvietas bēgļiem.”
Ukrainas civiliedzīvotājiem ir tiesības pašvaldības sociālajā dienestā lūgt piešķirt dažādus pabalstus, piemēram, garantētā minimālā ienākuma pabalstu 109 eiro pirmajai personai un 76 eiro katrai nākamajai personai Ukrainas civiliedzīvotāja mājsaimniecībā mēnesī.
Darba vietas bēgļiem Bauskas novada pašvaldība šobrīd gan nepiedāvā, taču pāris novada zemnieki izsaka vēlmi patvēruma meklētājus nodrošināt ar dzīvesvietu, kā arī piedāvāt darba vietas. Arī citviet Latvijā dažādu nozaru uzņēmēji ir gatavi piedāvāt darba vietas Ukrainas kara bēgļiem savos uzņēmumos.
Piemēram, skaistumkopšanas salona “+myNails” īpašniece Marlēna Alstere savu uzņēmumu pieteikusi iespējai nodarbināt Ukrainas bēgļus – ja kāda ukraiņu sieviete, manikīra meistare, meklēs darbu, Marlēna var piedāvāt veselas trīs darba vietas. Iesniegumu iespējams iesniegt mājaslapā “www.palidziukrainai.lv”.
Palīdzēt iespējams dažādi, galvenais meklēt uzticamu informāciju un interesēties par to, kas Ukrainas cilvēkiem pašlaik patiešām vajadzīgs. Edijs Pipars vērš uzmanību uz lietām, kuru izteikti trūkst: “Ļoti trūkst pārtikas un medicīnas preču, tajā skaitā pārsēju. Daudzi prasa bērnu pārtiku – sausos maisījumus dažādiem vecumiem u. c. bērnu ēdienus. Ļoti nepieciešams arī dzeramais ūdens un higiēnas preces, tajā skaitā tualetes papīrs. Ņemot vērā āra temperatūru, aktuālas ir segas, pledi, kā arī siltās drēbes, termoveļa. Protams, arī paklājiņi, uz kuriem gulēt. Ir ļoti daudz militāro preču pieprasījumu, tomēr tās mēs kā biedrība nevaram sagādāt un nodrošināt.”
Ir daudz un dažādas organizācijas, kuras vāc ziedojumus. “Palīdzēsim viens otram” “Facebook” lapā tiek publicēta aktuālākā informācija: “Ja kāds vēlas palīdzēt, var droši sazināties ar kādu no mūsu komandas – mūsu “Facebook” lapā ziņojumos ir norādītas kontaktpersonas. Kopīgi izdomāsim, kā katrs varam atbalstīt Ukrainas cilvēkus. Piemēram, ļoti noderētu kravas busu šoferu kontakti, kuri varētu palīdzēt uz noliktavu pārvest lielākus ziedojumus. Tiem, kuriem nav iespējas palīdzēt fiziski, var sniegt finansiālu atbalstu, lai varam iegādāties trūkstošās preces un medikamentus.”
Iekšlietu ministrija dalās ar svarīgu informāciju par iespējām palīdzēt – tā, lai tas notiktu loģiski, koordinēti un tiktu sagādāta nepieciešamā palīdzība: “Lai sniegtu būtiskāko informāciju par atbalsta iespējām Ukrainas civiliedzīvotājiem, izveidots vienotais informatīvais tālrunis “Palīdzība ukraiņiem Latvijā” – 27380380.”
Uzziņa
• Ziedot Ukrainas cilvēkiem iespējams vietnē “www.ziedot.lv” vai zvanot pa tālruni 90006086 – maksa par vienu zvanu ir 1,42 eiro.
• Vienotais informatīvais tālrunis ar informāciju par iespējām palīdzēt – “Palīdzība ukraiņiem Latvijā” 27380380.
• Tie, kas vēlas palīdzēt Ukrainas civiliedzīvotājiem, tiek aicināti apmeklēt mājaslapu “palidziukrainai.lv”.
• Uzņēmējiem, kuri vēlas nodrošināt humāno palīdzību Ukrainas civiliedzīvotājiem, būtu jāreģistrējas šeit: “ej.uz/HumanaPalidzibaUkrainai”.
• Aktuālākā informācija par nepieciešamo palīdzību atrodama organizācijas “Palīdzēsim viens otram” “Facebook” lapā.
• Rīgas Kongresu namā atrodas bēgļu atbalsta centrs – tajā vienuviet strādā dažādi speciālisti, kuri palīdzēs sameklēt naktsmājas, pabaros un sniegs noderīgu informāciju.
