Liāna Langa: Latvijas kultūras kanonam jābūt pastāvīgi papildināmai dārgumu krātuvei 5
Gada nogalē, noslēdzot vērienīgo Hardija Lediņa gadu, Laikmetīgās mākslas centrs Gaismas pilī rīkoja diskusiju, vai Lediņu vajag likt Latvijas kultūras kanonā.
Gatavojoties šai sarunai, pārskatīju ne vien Latvijas, bet arī citus kanonus, tostarp dažādus sarakstus: TOP 100 grāmatas un arī 1001 grāmata, kura “esot jāizlasa pirms nāves”. Latviešu autoru vai Latvijas vārdu tur neatrast. Tādēļ dažs labs vietējais publicists ar kultūrmarksiskām nosliecēm uzskata, ka var pamatoti smīkņāt, saucot Latvijas kultūru par “dižu” un vēl īsti nepiedrāklētu pasaulei. Tas, protams, nekas, ka Latvijas valstij vēl nav pat simt gadu, savukārt no tiem piecdesmit pavadīti padomju okupācijā. Okupācijas režīms cēla gaismā sev lojālus dižgarus. Lielā mērā tieši Lediņa gads iezīmēja kvalitatīvi citu izpratnes apli par kanonizējamiem māksliniekiem.
Skatot rakstniecības sadaļu Latvijas kultūras kanonā, rodas neizpratnes un haosa sajūta līdz ar vieglu smaidu, neraugoties uz diženiem vārdiem un darbiem, kas tur atrodami. Šķiet, ka šis saraksts tapis vienas kampaņas laikā – un kā ļoti bieži pie mums – citur kanoni ir (Dānijā un Nīderlandē), mums arī tādu vajag, raujam augšā! Darbs padarīts, prezentēts un laimīgi aizmirsts. Citādi taču valsts pati pret to nopietni attiektos, un mēs vienīgā kanonizētā dzīvā klasiķa Ulda Bērziņa jubileju nesvinētu Maskavas forštates pagalmā, bet vismaz kādā zālē? (Citu mākslas jomu sarakstos korekti ietilpināti vien jau aizgājušie.) Visus kanonizēt nevar, tas saprotams. Tomēr kādēļ šajā sarakstā vien četrpadsmit vārdu, un kāpēc nav divu mūsu ģeniālo dzejnieču – padomjlaiku nomocītās Velgas Kriles un trimdas nomocītās Veronikas Strēlertes? Vai žūrija, kas veica izvēli, savās domās patiesi atradās atjaunotajā Latvijas brīvvalstī? Kur palicis Fricis Bārda, Anšlavs Eglītis, Jānis Ezeriņš, citi? Aiz borta, ierēdnieciskā sarakstā viņiem izrādījies par maz vietas? Ierēdņiem darba mazāk, jā. Bet mums taču vietas netrūkst.
1990. gadā Knutam Skujeniekam iznāca lirikas grāmata ar ietilpīgu nosaukumu – “Sēkla sniegā”. Tas iedvesmo uz refleksiju. Piemēram, par to, vai varam atļauties savas relatīvi īsās valstiskās pastāvēšanas dēļ kaisīt daļu no vērtīgās kultūras sēklas bankas sniegā, salā, nebūtībā. Tādēļ piekrītu Knutam Skujeniekam, ka kanons nedrīkst būt nekas sastindzis, bet tai jābūt pastāvīgi papildināmai dārgumu krātuvei. Mums nav jādara kā Dānijā vai Nīderlandē, bet gan tā, kā vajag mums pašiem. Sēklas sniegā bakstīt nevaram atļauties daudzu saprotamu iemeslu dēļ, un viens no tiem ir ilgā, traumatiskā totalitārisma pieredze, no kuras divdesmit piecos gados vēl arvien neesam atkopušies. “dziedi man dievišķā mūza / klusu!/ lai mūza tura muti / kamēr nav parakstīts / ahaju un trojiešu / kopīgais komunikē” (Knuts Skujenieks, “Nekā personīga”, Neputns, 2010). Un zīmīga divrinde turpat ievadā – “esmu sacījis daudz prātīgu vārdu / bet ko lai dara – tos neņem vērā”.
Daces Melbārdes vadībā aizsākta pamatīga gatavošanās Latvijas simtgadei, aptverot plašu redzējumu par mūsu vērtībām un vēsturi. Programmā paredzēta arī latviešu nācijas kultūras ciltsmāšu un ciltstēvu godināšana. Šogad nozīmīgas jubilejas ir Janim Rozentālam (130), Knutam Skujeniekam (80), Vizmai Belševicai (85), un sabiedrībai tā ir iespēja svinēt viņu devumu, pētot, skatoties, lasot, atminoties, iemūžinot, iedziļinoties, godinot, apbrīnojot, citējot. Vēlos redzēt Rozentāla darbu reprodukcijas uz afišu stabiem un lasīt Belševicas un Skujenieka dzeju sabiedriskās vietās, katru dienu dzirdēt viņu dzejoļu lasījumu mūsu sabiedriskajā radio un tālrādē pēc ziņu laidieniem vai kultūras programmās, klausīties referātus par viņiem zinātniskās konferencēs un uzzināt, ka vidusskolās mobilizācija jau notikusi, un jubilāriem skolēnu apmācību procesā tiks piešķirta īpaša vērība. Uz priekšu, kultūras kuratori, ar vērtīgiem projektiem jau pirmajā VKKF projektu konkursā!
Polijas valsts tikko pasniegusi Knutam Skujeniekam medaļu par nopelniem poļu kultūras labā.
