Anda Buševica: Nekā nav un nekā nebūs? 0
Ir rīti, kad tēja kļūst sīvāka par kafiju. Tā tas gadījās pie brokastu galda, “Kultūrzīmju” 9. jūnija numurā lasot Aivara Eipura sleju “Literatūru studijā un ēterā”.
Pirmkārt, nepatiess ir apgalvojums, ka sabiedriskajos medijos nav grāmatām veltītu raidījumu. Pat vairāki! Tieši šogad Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balva “Grāmatizdevēju draugs” tika piešķirta “Latvijas Radio 1” raidījumam “Radio mazā lasītava” par radošu un aktīvu grāmatu un lasīšanas veicināšanu. Pusstundas raidījumu, ko vada Ingvilda Strautmane, ievada intervija ar grāmatas autoru vai tulkotāju, tālāk fragmentus lasa un lasīto apspriež brīnišķīgi, domājoši aktieri ar fantāziju rosinošām balsīm – Gundars Āboliņš un Zane Jančevska.
“Latvijas Radio 3 Klasika” skan Liegas Piešiņas “Grāmatu stāsti”, ļoti ceru, ka grāmatu pazinējiem Liegas vārds komentārus neprasa, tā ir profesionalitāte un erudīcija, kas krāta gadiem. Ziņu blokā “Pēcpusdiena” katru trešdienu ir grāmatu afiša, īsrecenzija par kādu nesen iznākušu grāmatu. Var teikt – piecas minūtes ieskatam grāmatā nav nekas, taču es kā tās autore lepojos ar šo formātu un no stratēģijas viedokļa man tas liekas ideāls – starp novadu ziņām, vēstures notikumiem skan, piemēram, dzeja autora paša lasījumā. Skan kā viena no aktualitātēm, tikpat neatliekama ziņa cilvēcei kā kārtējās politiskās dzīves nebūšanas sekojošajā aktuālajā tematā. Varbūt pārāk reti tiek publicēta radio programma? Katrā ziņā visi pieminētie raidījumi, reizēm pārstāstā pat atšifrēti rakstiski, ir atrodami radio arhīvā, Latvijas sabiedrisko mediju portālā.
Taču šajā slejā ir vēl kāda domāšanas kļūda, kas aizdeva dusmas. Destilējot visu lieko, slejas saturs ir aptuveni šāds – citām nozarēm balvu pasniegšanas ceremoniju translē, mums, literātiem, netranslēja, kur ir, kāpēc tā, mums taču pienākas… Tā ir ļoti pareiza nobīde, kas notikusi attieksmē pret kultūru pēdējo divdesmit gadu laikā – ka kultūra nav pašpietiekami visiem saistoša un vērtība, ka katram kultūras vēstījumam pašam ar savu svaru, vērtību un pasniegšanas veidu jāiekaro auditorijas uzmanība un ka sociālā taisnīguma princips šajā jomā tā īsti vairs nedarbojas. Protams, objektivitāte līdz galam arī šajā ziņā nav iespējama, zinot, ka no sabiedrisko mediju raidījumiem visvairāk skatītās/klausītās ir laika ziņas. Taču arī rezignācijai par literatūras diskrimināciju tā īsti nav iemesla, ir grāmatas, kas kaut kādā veidā tomēr kļūst par notikumiem.
Atsevišķi raidījumi, veltīti grāmatām, skan gan “Kultūras rondo”, gan “Augstāk par zemi”, un kur nu vēl Latvijas Radioteātra iestudējumi! No 14. jūnija Radioteātris piedāvā Māras Zālītes “Piecu pirkstu” lasījumu, un tas nu patiešām ir tapis tāds, kā Aivars Eipurs savā slejā to apraksta vēlējuma izteiksmē – ka, ieslēdzis radio un iekārtojies pie galda ar tējas krūzīti, tikai pēc stundas pamani, ka neesi izkustējies ne no vietas.
