Nejūtos kā krievu Madonna. Saruna ar Laimu Vaikuli 13
Šodien ar koncertu Zemgales olimpiskajā centrā sāksies populārās latviešu dziedātājas LAIMAS VAIKULES triju dienu koncerttūre ar jaunāko koncertprogrammu “Ar tevi kopā”.
Ar Laimu Vaikuli tiekamies viņas mājās Jūrmalā, kur dziedātāja dzīvo kopā ar savu māsu un menedžeri Andreju Latkovski, ar kuru saskanīgā savienībā bez laulības zīmoga pasē aizvadījusi gandrīz vai visu dzīvi. Spožām virtenēm rotātie villas platie, lielie logi un ēkas baltās kolonnas rada tuvojošās ziemas sniega gaišuma sajūtu. “Šādi koncerti notiks pirmo reizi, un man tie ir īpaši, jo pirmo reizi viesošos arī dzimtajā Vidzemē, precīzāk – Valmierā, kur nekad neesmu koncertējusi, tāpat kā nekad neesmu uzstājusies Jelgavā un Saldū,” saka Laima Vaikule, “koncertā piedalīsies arī profesionāli un ļoti talantīgi mūziķi no Ukrainas, arī viņiem tas būs īpašs notikums, jo līdz šim Latvijā ārpus Rīgas šie mākslinieki nav bijuši.”
Koncertos skanēs gan pilnīgi jaunas, gan arī vecās labās dziesmas, ko publika vienmēr gaida un grib dzirdēt: “Vernisāža”, “Viss nāk un aiziet tālumā”, “Vienā laivā”, “Mēs ar tevi dejosim”, “Neaizmirsti, mīlestība, mani”, “Par pēdējo lapu” un citas.
Jūsu dzimtā pilsēta ir Cēsis. Kāds ir pats spilgtākais emocionālais iespaids, kas vispirms ataust acu priekšā?
L. Vaikule: Mamma. Viņa vienmēr bijusi galvenais cilvēks mūsu ģimenē. Nu jau divi gadi pagājuši, kopš viņas vairs nav mūsu vidū. Neviens nedzīvojam saules mūžu, tomēr zaudēt vecākus ir sāpīgākais, kas dzīvē var notikt.
Ar ko pārsteigsiet savā jaunākajā koncertprogrammā “Ar tevi kopā”?
Nevēlos pārsteigt. Koncerts būs tāds pats, kādu es to veidotu jebkur citur Latvijā vai desmit tūkstoš klausītājiem ārzemēs. Jā, būs vairāk latviešu dziesmu, bet mākslinieciskā kvalitāte tāda pati kā jebkur citur. Lai kāds nedomā – ai, maza pilsētiņa, te var kaut kā nohalturēt. Nē, tā nebūs. Izskanēs arī pāris pavisam jaunu dziesmu, bet vairāk gan neko neatklāšu. Jaunas dziesmas es kādreiz pārbaudu publikas priekšā, tieši pavaicājot – kas patīk un kas ne. Publika ar savu attieksmi parāda visu. Kā teicis maestro Raimonds Pauls – tu nekad iepriekš nezini, kura no dziesmām kļūs par lielu hitu.
Varbūt arī šoreiz ko jaunu uzrakstījis Raimonds Pauls?
Maestro visu laiku top jaunas dziesmas. Es gan savos koncertos vairāk izmantoju pazīstamas un popularitāti iemantojušas melodijas. Man pašai ļoti svarīgas, mīļas un tuvas ir pašas pirmās dziesmas – “Māte”, “Nenāciet klāt man rudenī”… Laikam tāpēc, ka tās ir pirmās, ko te, Latvijā, izlaida platē.
Kad Raimonds Pauls parādīja melodiju un dzeju dziesmai “Nenāciet klāt man rudenī”, tūlīt teicu – o, pilnīgi mana dziesma, tieši kā par mani rakstīta… Kaut Raimonda Paula mūzika ir ģeniāla vienmēr, šajā dziesmā ārkārtīgi uzrunājoša ir arī Annas Rancānes dzeja. Dziedot dzejai vispār jāplūst it kā no tevis pašas. Ja dzeja sveša, dziesmu vienkārši nevar nodziedāt. Kad savulaik uzstājos “Jūras pērlē”, pēc tam – viesnīcā “Latvija”, dzeju man rakstīja Kaspars Dimiters, tā bija ļoti, ļoti laba. Gadījās, ka tikai pēc trešās nodziedāšanas sapratu dzejas dziļumu un jēgu.
Kas piedalīsies jaunajā koncertprogrammā?
Ar mani kopā būs Jānis Stībelis. Diezgan reti dziedam kopā, tāpēc šī iespēja dziedāt duetā man būs svētki. Bet principā tas būs mans koncerts. Esmu greizsirdīga, lai vēl kādu pieaicinātu (iesmejas). Un vēl īpašu akcentu piešķirs augsta līmeņa muzikanti no Ukrainas pūtēju orķestra.
Šo orķestri pilnā sastāvā atcerēsies publika, kas šovasar apmeklēja jūsu festivālu “Laima. Rendez Vous. Jūrmala”. Kamēr festivāla “Jaunais vilnis” publika atpūšas citā pludmalē, kā teicis Jūrmalas mērs Gatis Truksnis, šis nu ir alternatīvs festivāls.
Nē, tas nav pareizi. Varbūt tā ir zināma alternatīva Jūrmalai, bet man šis festivāls ir pavisam citāds. “Jaunais vilnis”, pirmkārt, bija konkurss, otrkārt, ļoti mērķēts uz Krievijas auditoriju, jo to filmēja Krievijas televīzija. Mūsu festivālā vispār nav televīzijas, kas raidītu Krievijā. Tas vērojams internetā un televīzijā Baltijā, Gruzijā, Kazahstānā, Uzbekistānā, arī Izraēlā, Vācijā, Amerikā. Man daži draugi Amerikā teikuši, ka šis festivāls Latvijai ir ļoti laba reklāma visā pasaulē. Jā, pārraides ir interesantas cilvēkiem, kuri savulaik bijuši saistīti ar Padomju Savienību, taču – nekur no savām biksēm izlēkt nevaram, jo pagaidām Rietumu pasaulei neesam tik interesanti. Bet cenšamies piesaistīt dziedātājus no citām valstīm, lai būtu lielāka interese par Latviju. Domājam par to, lai mūs raidītu, piemēram, Polijā. Un tas nozīmē, ka jāaicina uzstāties arī poļu zvaigznes. Mums jau neviens nepalīdz, un nav tā, ka valsts sniegtu atbalstu dāsnu roku. Mēs festivālu rīkojam privāti.
Vai nu gluži tā ir – Jūrmalas pašvaldība aizvadītajā vasarā festivālu atbalstīja ar 200 000 eiro.
Jā, liels paldies pilsētai par atbalstu, bet es runāju citā mērogā. Jūrmala tomēr ir maza pilsētiņa pasaules kartē, un šādi festivāli vajadzīgi ne tikai mums, to rīkotājiem, bet Latvijas popularitātei pasaulē. Priecājos, kad komplimentus man izteica pasaulslavenais latviešu diriģents Andris Nelsons, bet bija arī kritika, kas kaitināja. Jo jebkurš kaut ko sasniedzis cilvēks saprot, cik sarežģīti ir rīkot šādu festivālu, uzaicināt cilvēkus, māksliniekus… bez naudas. Ja man būtu liela nauda, nebūtu nekādu problēmu, es uzaicinātu, ko vien vēlos, te dejotu un dziedātu vislielākās pasaules slavenības. Bet gaidīt, lai pie mums šodien ierastos pasaules izcilākās zvaigznes, ir vienkārši smieklīgi. Kaut gan viena tāda pasaules slavenība pie mums bija – Kristīne Opolais, kas ienesa skaistas krāsas, arī Metropolitēna zvaigzne Hibla Gerzmava, kas, tāpat kā mūsu latviešu operas dīva, galvenokārt dzied Francijā un Amerikā. Tādu laimes sajūtu kā muzicēt kopā ar šīm operas zvaigznēm nekad uz skatuves nebiju izjutusi.
Jūs deviņdesmitajos gados arī pati dzīvojāt un dziedājāt Amerikā, tur uzņemtā dokumentālā filmā tikāt nosaukta par krievu Madonnu…
Tolaik jau visus no Baltijas uzskatīja par krieviem, un bija ļoti sarežģīti stāstīt, kas tā Latvija ir un kur atrodas. Arī tāpēc vajadzīgs mūsu festivāls, lai pastāstītu pasaulei, kas ir Jūrmala. Un to nedrīkst novērtēt par zemu.
Bet kāda ir sajūta latviešu dziedātājai, kad Krievijā viņu piesaka ar frāzi “Krievijas stila, dvēseles un elegances etalons”?
Nu varbūt kāds tā arī izsacījies… Man ir bijis neērti aizrādīt… Savus tērpus gan izvēlos pati, neko necenšoties kopēt vai atdarināt.
Varbūt sava loma šajā izteicienā priekšstatam par latviešiem kā vairāk iekšupvērstiem, ne tik ļoti enerģētiku izstrāvojošiem uz skatuves, kāda esat jūs?
Iespējams. Varbūt. Kaut gan, protams, šajā izteicienā ir saklausāma arī zināma politiska pieskaņa. Un šajā jautājumā man ir savs viedoklis. Lai ko arī darītu politiķi, atšķirīgu tautību cilvēki dažādās zemēs sadzīvē pārsvarā tomēr cits pret citu izturas labi un ar cieņu.
Bet cita lieta, ja ir runa par Krievijas kā valsts maigās varas izpausmēm citās zemēs, kur tiek izmantoti arī visdažādākie kultūras sarīkojumi, mākslinieki, kuri ar savu klātbūtni vien izceļ Krievijas ideoloģiskos un ģeopolitiskos centienus.
Tā tulkot ir nepareizi. Kāpēc neviens nesaka – nepārdosim savas šprotes Krievijai! Vai kāds ir teicis, ka nevajadzētu uz Krieviju eksportēt “Laimas” konfektes, ka vilcieniem nevajadzētu turp kursēt un “Air Baltic” lidot? Kāpēc uz ko tādu neviens nemudina? Jo runa ir par biznesu, naudu. Bet māksliniekam ir ļoti no svara plaša pazīstamība. Tu nevari dziedāt vienā vietā nemitīgi. Kaut gan es savā laikā varēju vienā nakts bārā (“Jūras pērlē”. – V. K.) dziedāt sešus gadus. Bet tas bija cits laiks… Var jau arī šodien atvērt savu mazu skatuvīti, dziedāt tur katru dienu, bet nez vai zāle būs pilna. Tāpēc māksliniekam ir vajadzīga tā plašā publika arī aiz valsts robežām. Grāmatas raksta un tulko visās valodās, arī krievu. Kāpēc tad neviens nerunā par maigās varas ieročiem citas valsts rokās? Šādas runas izdevīgas tikai un vienīgi politiķiem, ticiet man. Kāpēc vajadzīgi diplomāti? Tikai tādēļ, lai būtu miers starp valstīm, miers starp cilvēkiem. Tā ir mana iekšējā sajūta un pārliecība. Saku no sirds. Deviņdesmitajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu bērnudārzos vajadzēja dot iespēju laist mazuļus par velti. Būtu bijis gana pietiekams stimuls arī cittautiešiem izvēlēties par labu latviešu bērnudārzam. Toreizējiem bērniem tagad ir jau 27 gadi. Ja viņi būtu gājuši latviešu dārziņos, par vienu otru problēmu mums šodien nevajadzētu runāt.
Esat salīdzināta arī ar Marlēnu Dītrihu. Vai apzināti veidojat savā tēlā šo līdzību?
Bija viens operators, kas pirmais pateica, ka saskatījis šādu līdzību. Es par to nekad neesmu domājusi. Starp citu, pēc tam kad tiku Amerikā nosaukta par krievu Madonnu, tiku uzaicināta uz televīzijas pārraidi “Carantafer”, uz kuru aicina zvaigznes un kurā nekad nevari zināt, ar ko pārraide beigsies, tevi lielīs vai noliks gar zemi. Mani toreiz salīdzināja ar Madonnu, Dženetu Džeksoni, ASV popmūzikas dziedātāju Šēru un vēl vairākām citām. Un raidījums beidzās ar frāzi – hei, Gorbij (domāts Mihails Gorbačovs. – V. K.), varbūt mainīsimies ar tām zvaigznēm? (Pasmaida.)
Kas jums palīdz veidot savu vizuālo tēlu?
Pasaules dizaineri. Un pati. Pērku Amerikā pasaules dizaineru ģērbus un Latvijā, kur arī ir brīnišķīgi tērpu dizaineri, tos pārveidoju, lai nelīdzinātos nevienai citai un būtu tikai es pati. Man, piemēram, ir viena kleita, ko velku otrādi nekā oriģinālā.
Daudzi turīgi cilvēki iekārto sev otras mājas zemēs, kur vai augu gadu ir vasara, bet jūs esot sākusi celt māju Klapkalnciemā.
Nē, patlaban Klapkalnciemā man ir vienīgi zeme. Apsēžos jūras malā, jūtos tik ārkārtīgi labi – reiz Andrejam (Latkovskim) teicu – šī ir vieta, kur es vēlētos nomirt. Jo Klapkalnciems man ir visdebešķīgākā vieta uz zemes. Esmu bijusi visā pasaulē un allaž atgriezusies Latvijā ar lielu, lielu prieku. Skatieties, kā baletdejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs ceļo pa pasauli, bet nekur viņš nebrauc ar tik lielām ilgām kā uz Latviju. Un pēc gadiem šī sajūta piemeklēs tos jaunos cilvēkus, kuri patlaban aizbrauc no Latvijas, lai citā zemē, nodibinot tur arī ģimenes, paliktu ilgus, ilgus gadus.
Jūs esat tikusi galā ar vēzi…
Tas varbūt izklausīsies ļoti dīvaini, taču, no vienas puses, esmu pat savā ziņā pateicīga liktenim. Nē, ne jau par ļauno slimību, bet iespēju ļoti konkrēti apzināties katras dienas un visas dzīves vērtību. Esmu uz savas ādas izjutusi, ka ciešanās cilvēks kļūst labāks. Patiesi daudz ko nebūtu sapratusi, ja ar mani tas viss nebūtu noticis. Es nebūtu tā mīlējusi dabu, dzīvi, citus cilvēkus un dzīvniekus.
