Nejauša tikšanās pie jūras 0
Mānīgi varētu šķist, ka par vienu no izcilākajiem latviešu dzejniekiem, dramaturgu, tulkotāju un sabiedrisko darbinieku Jāni Pliekšānu (Raini; 1865. – 1929.) uzzināt ko jaunu, agrāk nepublicētu, vairs nav iespējams.
Šāds, nepareizs pieņēmums, iespējams, radies tādēļ, ka pētījumu, monogrāfiju un publikāciju periodikā par Raiņa dzīvi un daiļradi patiesi ir daudz. Lielākā skaitā tās publicētas gados, kad dzejniekam apritējusi apaļa gadskārta. 2015. gads ir īpašs, jo saistībā ar Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas dienu ir izveidota apjomīga jubilejas programma, kurā iekļautie pasākumi abas lielās personības palīdzēs iepazīt vēl daudzpusīgāk, turklāt visa gada garumā. Otrs iepazīšanas veids, protams, ir drukātais vārds.
Rakstnieku muzeju biedrība “Pils” latviešu lasītājiem sarūpējusi dāvanu – nupat iznācis skolotāja, dziedātāja un komponista Olīva Mētras (īstajā vārdā: Jānis Antons Ķiploks; 1891. – 1982.) atmiņu krājums, kurā niansēti attēlota 1929. gada vasara – no dienas, kad O. Mētra dzejnieku nejauši sastapis Rīgas jūrmalā, līdz Raiņa nāves dienai. Grāmatu papildina 18 Jūrmalā uzņemtas fotogrāfijas, kurās redzami abi dzejnieki un viņu vasarnīca. Izdevuma ievadā Astrīda Cīrule raksta: “Pateicoties viņam (O. Mētram. – L. G.), fotogrāfijās saglabājušies Raiņa 1929. gada vasaras mirkļi. Viņš ir pēdējo dzejnieka portretu autors, tie tapuši 9. septembrī – trīs dienas pirms Raiņa nāves. Par to Olīvs Mētra uzrakstījis īpašas atmiņas – “Raiņa dzīves pēdējie brīži”, atmiņas par tikšanās reizēm Jūrmalā. [..] Atmiņas līdz šim nav bijušas publicētas.” (8. un 9. lpp.)
Kā tas dzīvē dažkārt notiek, arī šajā gadījumā izšķiroša loma bijusi nejaušībai, iepriekš neparedzamam atgadījumam. Atmiņu grāmatas autors vasaras pavadījis Rīgas jūrmalā, kur 1929. gadā sastapis Raini. Sākusies saruna, abi – dzejnieks un O. Mētra – tās gaitā pat aizrunājušies līdz autortiesībām un fotografēšanai, kas tolaik, protams, nebija tik izplatīta kā mūsdienās un Raini ir interesējusi. Lasot grāmatu, secināms, ka dzejnieku ar jūras krastā nejauši sastapto paziņu saistījušas divas lietas – vēlēšanās fotografēties (O. Mētra bija fotogrāfs) un alkas pēc sabiedrības, sarunām un iespējas tikt uzklausītam, respektīvi, lai nebūtu jājūtas vientuļam. Atmiņās vairākkārt akcentēts, ka dzejnieks savas dzīves pēdējā gadā bieži bijis vientuļš, pat pamests, īpaši mūža pēdējās dienās un stundās. Tai pašā laikā, lasot darbu, konstatējams, ka tautā dzejnieka popularitāte bijusi milzīga; lielākā daļa ļaužu pret Raini, viņa personību jutuši dziļu pietāti. Nedaudz liek pasmaidīt fakts, ka pirmajā fotografēšanās reizē jūras krastā piepeši uzrodas vairāki Rainim gandrīz sveši cilvēki, kuri ļoti vēlas būt nofotografēti kopā ar dzejnieku. Un nemulsina fakts, ka viņi visi ir peldkostīmos, nevis pieklājīgi apģērbušies.
Nejaušā tikšanās un no tās izveidojusies pazīšanās, kuru dēvēt par draudzību laikam gan nebūtu precīzi, bezgala svarīga ir pašam atmiņu autoram. Tas viegli “nolasāms” vai katrā lappusē. Arī lielākajā daļā attēlu, O. Mētra, izmantodams izdevību, ir redzams pozējam kopā ar Raini un Aspaziju. Neiztrūkstoša viņa klātbūtne ir arī grupu uzņēmumos, kur kopā ar dzejniekiem iemūžināti Ivande Kaija, Oļģerts Lūkins, Virēna Rozenberga un citi.
O. Mētra šīs tikšanās reizes ar Raini un Aspaziju attēlojis ļoti detalizēti. Lasītājs uzzina ne tikai par sarunu saturu ar dzejnieku, bet arī to, kāds Rainim bijis noskaņojums un kādas drēbes mugurā. Autora stils var nedaudz kaitināt – nav noliedzama Raiņa ģenialitāte, taču viņa pārspīlētā slavināšana vietumis kļūst apnicīga.
O. Mētra detalizēti attēlojis dzejnieka dzīves pēdējos brīžus un bēru ceremoniju. Jāpiebilst, ka, lasot šīs lappuses, rodas daži neērti jautājumi, piemēram, kāpēc, būdams tik ļoti slims, dzejnieks vasarnīcā atradies tikai mājkalpotājas sabiedrībā?
Izdevums nācis klajā ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
