Mēs neizvēlamies viens otru nejauši 0
Kāpēc tieši viņš? Kāpēc viņa?
Katra tikšanās, no kuras dzimst mīlestība, mums šķiet brīnišķīgu sagadīšanās virkņu rezultāts.
Patiesībā izvēli noteicis viss iepriekšējās dzīves cikls, apgalvo portāla Psychologies eksperti.
Kāpēc satiekam miljoniem cilvēku, bet mīlam tikai vienu?
Kāpēc Jānis un Līga, nostrādājuši kopā trīs gadus, tikai tagad ieraudzīja viens otru ar citām acīm? Kas liek Annai krist Mika apskāvienos, ja šķiet, ka ir tik daudz faktoru, kas viņus šķir: vecums, izglītība un sociālais statuss?
Vai tā ir nejaušība? Protams, nē. Pat ja katra iepazīšanās mums šķiet kā neparedzētu sagadīšanos virkne, mūsu dvēselēs vienmēr ir noteikts kritēriju kopums, kurus nevaram apzināti formulēt, bet kas tomēr nosaka izvēli.
Franču psihologs Žans-Klods Kaufmans uzskata, ka cilvēks līdzinās vēzim vientuļniekam: mūsu personība notiesāta uz mūžīgo ieslēgšanu čaulā, un vienīgā iespēja no tās izkļūt ir uzticēties mīļotajam cilvēkam. No otras puses – mēs esam kolektīvās būtnes ar bioloģisku vajadzību pēc kontaktiem.
Mēs satiekam to, par kuru jau zinām
Nav jābūt sociologam, lai konstatētu: mūsu izredzes satikties ievērojami pieaug, ja mācāmies vienā fakultātē, strādājam vienā uzņēmumā, dzīvojam vienā rajonā, apmeklējam vienu sporta klubu… Bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs iepazīstamies tikai ar cilvēkiem no mūsu loka. Mīlestība ir smalkāka.
Zigmunds Freids pirmais izteica domu, ka satiekam tikai tos, kas jau eksistē mūsu zemapziņā. “Atrast mīlas objektu nozīmē atrast to no jauna” – tā varam formulēt dažādu cilvēku savstarpējās pievilkšanās likumu. Marsels Prusts domā to pašu, sakot, ka vispirms mēs uzzīmējam cilvēku savā iztēlē un tikai tad satiekam viņu reālajā dzīvē.
Aizbēgt no vientulības
Emocionālā saikne ar māti atstāj mūsu dvēselē neizdzēšamas pēdas, tāpēc pieaugušā dzīvē mēs cenšamies atkārtot agrīno pieredzi. Mazam bērnam attiecības ar māti ir līdzvērtīgas dzīvei. Nevienas citas attiecības nekad nebūs tik nozīmīgas. Bērna iracionālās bailes palikt vienatnē izraisa vajadzību būt ciešās attiecībās ar otru un tās pavada visu mūžu. Var rasties iedoma: ja es palikšu mazs, bezspēcīgs, otrs mani neatstās.
Tāpēc 23 gadus vecā Jūlija izvēlējās Pēteri: “Man patīk nogaršot ēdienus, kurus viņš ar mīlestību pagatavojis. Es redzu, ka viņš patiešām rūpējas par mani un tikai viņa rokās jūtos pasargāta.”
Dažreiz mums šķiet, ka esam jau sen pazīstami ar kādu, kuru tikai nesen iemīlējām. “Man ir sajūta, ka esmu pazinis tevi visu mūžu!” – mīlētāji ir pārsteigti.
Vēlme tikt saprastam dzīvo mūsos, un tas saistīts arī ar mātes un bērna attiecībām. Zīdaiņa dzīvība atkarīga no tā, vai māte labi jūt viņa vēlmes, vai saprot bez vārdiem.
Ja bērnībā tā pietrūcis, vēl vairāk centīsimies atrast cilvēku, kurš mūs sapratīs.
Ja vecāku sniegtais siltums un glāsti bijis nepietiekams, mēs varam nonākt emocionālā atkarībā no partnera.
“Es nevaru pamest Ivaru: kurš tad mani mīlēs? Es baidos, ka palikšu viena,” atzīstas 30 gadus vecā Ieva.
Mīlestības trūkums šajā gadījumā kļūst par “āķi”, no kura ļoti grūti atbrīvoties. Bieži vien šādu cilvēku attiecības praktiski ir “aklas”, tās var izteikt ar vārdiem: “Man tā vajadzīga tava mīlestība, ka pat nevēlos aizdomāties, vai tev vajadzīga mana.”
Deja divatā
Mēs alkstam uzmanību, maigumu, kaisli… Bet jautājums ir: vai esam patiesi gatavi pieņemt visu šo bagātību? Tuvība daudzus biedē – patiesas attiecības ir patiešām riskantas: mēs atveramies citam cilvēkam, bet saikne var neizveidoties un tas sāpēs.
Tāpēc bieži vien izvairāmies no dziļām attiecībām. Bet vai ir iespējams mīlēt, dot, ja neļaujies saņemšanas priekam?
Patiesi pieaugušas, nobriedušas mīlas attiecības atgādina pāru deju. Partneri kustas kopā, mūzikas taktīs, bet tajā pašā laikā var mainīties vietām, atvirzīties malā vai spert soli uz priekšu.
Tas, kurš papildinās mani
Mūsdienās mēs ieliekam pārāk daudz cerību attiecībās, vēlamies, lai tās būtu nevainojamas un ideālas. Varbūt tāpēc meklējam partneri, kurš līdzinās cilvēkam, kuram ir viss, ko mēs vēlētos sev. Mēs meklējam spoguli, kas atspoguļo mūsu pozitīvo tēlu.
Tieši tā jutās 28 gadus vecā Veronika, kad satika Aleksandru: “Viņš bija brīnišķīgs: bagāts, pašpārliecināts, vienmēr jautrs. Viņam bija viss, kā man trūka, un vissvarīgākais – viņam bija ģimene, tēvs un māte, par kuriem es tikai varēju sapņot, jo izaugu bērnunamā. Es domāju: ja tik brīnišķīgs cilvēks mani mīl, tas nozīmē, ka es patiešām esmu kaut ko vērta.”
Var gadīties, ka cilvēks nevēlas atzīt kādas savas īpašības un “nodod” tās citam. Piemēram, zemapziņā uzskatot sevi par naivu un dumju, sieviete atradīs partneri, kurš iemiesos gudrību un spēju pieņemt pieaugušo lēmumus – un tādējādi liks viņam uzņemties atbildību par sievieti – tik bezpalīdzīgu un neaizsargātu.
Mēs varam “nodot” citam tādas īpašības, kas mums sevī nepatīk – šajā gadījumā par partneri kļūst par mums vājāks cilvēks, kuram ir tādas pašas problēmas kā mums, bet vēl izteiktākas. Tāda taktika ļauj ignorēt pašu trūkumus, bet partneris kļūst visu to īpašību nēsātājs, kas mums sevī nepatīk. Piemēram, lai slēptu savas bailes no aktīvām darbībām, sieviete var iemīlēties tikai vājos vīriešus, kuri cieš no depresijas.
Cits piemērs – man nepatīk savs slinkums un paviršība, un izrādās, ka manam tuvajam cilvēkam ir tieši tādas īpašības.
Tādējādi man ir iekšējas tiesības teikt, ka viņš ir tas slinkais, bet man šīs problēmas nav.
Ārstēt ar līdzīgo
Dažkārt cilvēkus apvieno līdzības princips. Piemēram, narcistiska personība cenšas izvēlēties partneri, kas līdzīgs viņai ne tikai iekšēji, bet arī ārēji.
Narciss vēlas, lai partneris gribētu runāt par tām pašām tēmām, izjustu tādas pašas emocijas, bet, no otras puses, vēlas, lai pastāvīgi slavētu un atzītu viņa unikalitāti. Ja divi tādi cilvēki uzsāk kopdzīvi, savstarpējas prasības un skaudība galu galā iznīcina viņu attiecības.
Cilvēki piesaista viens otru ar to, kas ir uz “fasādes,” bet patiesībā galvenais ir kas cits. Cilvēks var sacīt: “Man patīk priecīgi cilvēki, nevaru ciest nīgros!” – un izvēlas meiteni, kas vienmēr ir jautra. Taču abu dvēselē slēpjas trauksme vai pilnīgs tukšums, un viņi visu laiku ārēji priecājas, lai to slēptu.
Cilvēki ar līdzīgiem kompleksiem satuvinās, jo, ja paskatoties apkārt redzi, ka citi ir tādi paši – tas nozīmē, ka ar mani viss ir kārtībā!
Edipa meklējumi
No klasiskās psihoanalīzes viedokļa nobriedušās attiecībās partneris saistīts ar mūsu vecāku tēliem – ar plus zīmi vai mīnusa zīmi. Tas mūs tik stipri piesaista, jo ar savām īpašībām atgādina vai, gluži pretēji, noliedz tēva vai mātes tēlu.
Pat tad, ja mēs apzināti cenšamies izvēlēties “ne-vecāku” – sievieti, kas nelīdzinās mātei, no tēva atšķirīgu vīrieti, tas nozīmē, ka iekšējais konflikts ir aktuāls un saistīts ar vēlmi to atrisināt “no pretējā”.
Sniegt to, kā mums nav
Mīlestībā mēs vēlamies saņemt to, ko nevaram saņemt – jūtas, kas mūs saistīja ar pagātnes piesaistes objektiem. Mēs vēlamies atkal izjust to prieku, ko tie mums deva, vai dziedēt iegūtās brūces. Taču gaidot, ka kāds cits varēs piepildīt to, ko savulaik nesaņēmām, mēs lolojam viltus cerības.
19 gadus vecais Aleksandrs mīl Irīnu, kura ir 16 gadus vecāka. Viņa draugi nesaprot šo saikni un dusmojas uz viņa mīļoto, jo viņas dēļ puisis vairs vakaros netiekas ar draugiem. Attiecībās ar Irīnu jauneklis meklē ne tikai maigumu un sapratni – viņam nepieciešama stingrība un drošības sajūta, ko Aleksandrs nesaņēma bērnībā, bet mīļotā to sniedz dāsni.
Būt gataviem galvenajai tikšanās reizei
Mūsu iepazīšanās stāstā nav iesaistīti divi cilvēki, bet vismaz seši: no vienas puses es, tēvs un māte, no otras puses – tu, tavs tēvs, māte. Tad vēl daži no mūsu senčiem, pirmā mīlestība bērnudārzā, mīļais tēvocis vai brālēns, kas ar mums bērnībā spēlējās, un daži citi cilvēki.
Dabiskajai sarežģītībai pievienojas laika problēma: mēs varam vienkārši satikties neīstajā brīdī – nebūdami gatavi mīlestībai, iekšēji neatbrīvojušies no iepriekšējā romāna.
Palaist garām savu sapņu vīrieti vai sievieti var neliela nepatīkama sīkuma dēļ: uzirušas zeķubikses, nepatīkamas grimases – šķiet, nekas īpašs, bet apburšanas maģija šajā gadījumā nedarbosies.
Dažiem jaunās mīlestības dzirksteles savā situācijā ir svētība, bet citiem tas ir skumjš, novēlots atgādinājums par zaudētajām iespējām: “Žēl, ka nesatikāmies pirms dažiem gadiem. Tagad tas, ka jūs man patīkat, nav vissvarīgākais manā dzīvē.”
Situācija, ka cilvēki satiekas neīstajā brīdī, nav nemaz tik reta, lai gan gadās, ka vēlāk viņiem ir iespēja satikties vēlreiz.
Rezumējums: galvenās idejas
• No bērnības katrā mīt arhaisks ideāls, kas vada, meklējot mūsu alter ego.
• Mēs meklējam partneri, kurš līdzīgs cilvēkam, par kuru vēlētos kļūt mēs paši.
• Viņš (viņa) piesaista mūs, jo atbilst mūsu priekšstatam par vienu no vecākiem vai, gluži pretēji, krasi atšķiras no viņa.
