Atis Klimovičs: Neizprotamas bailes no pagātnes noziegumu atzīšanas 5
Nav īsti saprotams, kādēļ izglītotam cilvēkam Krievijā, kādu nav mazums arī Latvijā, jājūtas aizvainotam, ja tiek pieminēti pagājušā gadsimta 30.–40. un citos gados pastrādātie noziegumi. Kādēļ šāda turēšanās pretī vēstures patiesībai, bez kuras arī nākotne šķiet neskaidra un nedroša? Spilgts piemērs – Lielais bads jeb Golodomors Ukrainā, ko vairāku valstu parlamenti atzinuši par genocīdu pret ukraiņu nāciju.
Tie, kas nepiekrīt šim atzinumam, to dēvē vienīgi par aklu sekošanu politiskajām nostādnēm, nevis turēšanos pie vēstures patiesības.
Saprotams, īpaši asu nepatiku Lielā bada pielīdzināšana genocīdam izraisījusi Krievijā, kas uzskatāma par PSRS valstisko mantinieci. Tur kategoriski to noliedz ne vien autoritārās valsts varas vadība, bet arī liela daļa akadēmisko vēstures speciālistu un pat kopumā liberālus uzskatus pārstāvoši cilvēki.
Viņi norāda, ka represijām tikuši pakļauti ne tikai ukraiņi, iznīcināti tikuši arī citu tautu piederīgie. Tomēr tas nemazina nozieguma smagumu, jo konkrētajā gadījumā ir runa tieši par ukraiņu nāciju. Vai gan varētu ienākt prātā holokausta nosacīta vai daļēja attaisnošana ar norādi par citu tautu upuriem?
Par vēl vienu iebildumu genocīda apzīmējuma piemērošanai PSRS noziegumiem pret ukraiņu nāciju tiek izmantots apgalvojums, ka šiem Staļina laika noziegumiem bijis šķirisks, nevis etnisks raksturs. Tas faktiski ir viens no galvenajiem argumentiem, noraidot aicinājumus atzīt padomju varas nodarījumus pret ukraiņiem par genocīdu.
Prāvai daļai pazīstamu ukraiņu publicistu un vēsturnieku šī Krievijas pārstāvju pozīcija nav pārsteigums. Viņi norāda, ka padomju represijas skārušas visus ukraiņu sabiedrības slāņus, no zemniecības līdz izglītotākajiem ukraiņu tautas pārstāvjiem.
Pazīstamais ukraiņu žurnālists Sergejs Grabovskis min četrus padomju iznīcinošā terora virzienus: ukraiņu inteliģences (nācijas smadzeņu un prāta) iznīcināšana, Ukrainas Autokefālās Pareizticīgās baznīcas (Ukrainas dvēseles) likvidācija, ukraiņu zemniecības (ukraiņu kultūras, valodas, tradīciju glabātājas) turēšana badā, etniski svešu cilvēku masveidīga izmitināšana Ukrainā.
Jāpiekrīt ukraiņu ekspertiem, ka padomju varas īstenotās represijas Ukrainā un pret ukraiņu nācijai piederīgajiem jāskata ilgākā, ne tikai Lielā bada laikā 1932.–1933. gadā. Nešķiet pamatoti nodalīt iepriekšējā gadu desmitā pastrādātos noziegumus gan no Golodomora laikā īstenotajiem, gan trīsdesmito gadu nogales asinsdarbiem.
Piemēram, no 1937. gada 10. decembra “veikuma”, kad čekists komunists ar divu klašu izglītību no Novgorodas apgabala Mihails Matvejevs ziņoja Ļeņingradas apgabala NKVD priekšniecībai par 1111 arestēto nošaušanu.
Kā norādījis ukraiņu rakstnieks un publicists Stepans Procjuks, šo brutāli nogalināto personu vidū bijuši 287 labi pazīstami un ievērojami ukraiņu inteliģences pārstāvji, tajā skaitā mākslinieki, rakstnieki. S. Procjuka vērtējumā Sandarmohas novads netālu no Medvežjegorskas pilsētas Karēlijā, kur notika šī izrēķināšanās, kļuva vienu no baisākajām vietām, kas mainījusi Ukrainas un ukraiņu mākslas vēsturi.
Lūk, to derētu zināt Vācijas Ārlietu ministrijā un parlamentā, kas nesen atteicās pielīdzināt Lielo badu genocīdam pret ukraiņu tautu. Šāds vācu deputātu balsojums nešķiet pārsteidzošs, jo apliecina no austrumiem nākošā politiskā spiediena spēku un ietekmi. Un arī mudina nezaudēt enerģiju visiem, kam piemīt neatslābstoša interese par pagātni – lai kāda tā bijusi.
