Neizpildāmie solījumi 11
Olafs Zvejnieks, Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” priekšvēlēšanu laikā turpina vērtēt partiju darbus un solījumus. Šajā reizē – par ekonomikas politiku Latvijā. Partiju piedāvājuma izvērtēšana ekonomikā šogad ir īpaši izaicinoša, jo esam iegājuši kā minimums īstermiņa krīzē, kas saistīta ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, starptautiskajām sankcijām un Krievijas pretpasākumiem, kuru rezultāts ir kopš “gāzi grīdā” laikiem neredzēta inflācija un kosmiski dārgi energoresursi.
Proti, tik dārgi, ka ekonomika šādos apstākļos normāli funkcionēt nevar. Ir pamatotas cerības, ka krīzes asāko posmu izdosies pārvarēt apmēram divu gadu laikā, taču cīņa ar krīzes sekām, visticamākais, aizņems visu nākamo Saeimas ciklu.
Šo iemeslu dēļ daudz kas no tā, kas ierakstīts politisko partiju priekšvēlēšanu programmās, nākamajā četrgadē būs tukši vārdi, kurus krīzes apstākļos izpildīt nebūs iespējams, līdzīgi kā daudz ko no 13. Saeimas priekšvēlēšanu solījumiem liedza izpildīt Covid-19 krīze. Tas, protams, ja domājam pozitīvi un pieņemam, ka vispār bija plānots pildīt.
Šajos apstākļos vēlētājiem būtu jāuztraucas ne tik daudz par partiju ilgtermiņa plāniem, bet gan īstermiņa – ko plāno darīt krīzes pārvarēšanai šoziem, nākamziem un dažos turpmākajos gados. Taču šie eksistenciālie jautājumi radušies tik pēkšņi, ka daļa partiju vispār tos nav spējušas atspoguļot savās programmās, bet daļa spējušas tikai pieminēt ar vienu diviem teikumiem. Šī cauruma aizpildīšanai esam uzdevuši partijām vairākus ar krīzes pārvarēšanu saistītus jautājumus, atbildes uz kuriem jāanalizē un jāsalīdzina.
Melo par kompensācijām
“Latvijas Avīzes” redakcija desmit partijām uzdeva četrus jautājumus, kādi ir uz 14. Saeimu kandidējošo politiķu risinājumi patlaban aktuālās ekonomikas problēmās. Sāksim ar lielākajiem pārsteigumiem – un tie atrodami atbildēs uz otro jautājumu par to, kādi atbalsta pasākumi valstij būtu jāveic šoziem. Te dažas partijas apgalvo, ka būtu gatavas ieviest energoresursu tarifu griestus – proti, valsts noteiktu maksimālo energoresursu cenu patērētājiem un starpību starp šo cenu un patieso energoresursu cenu segtu no valsts kabatas.
Jāsaprot, ka no visām iespējamām politikām šis risinājums ir visdārgākais un jau tikai šī iemesla dēļ visnereālākais. Un šādus aicinājumus izsaka – ak tu mī un žē – ierasti paskopais finanšu ministrs Jānis Reirs (“JV”) un opozīcijas partijas “Katram un katrai” (“KK”) pārstāvis Aivars Strakšas: “Jānodrošina, ka rēķini par apkuri nepārsniedz pagājušā gada vidējos tarifus.” Līdzīgi melīgus solījumus, ka valstij būtu pilnībā jākompensē apkures izmaksu pieaugums iedzīvotājiem un energoresursu uzņēmējiem, pauž Igors Pimenovs (“Saskaņa”), Andris Šuvajevs (“Progresīvie”), tā var interpretēt arī Viktora Valaiņa (ZZS) un Ralfa Nemiro (“LPV”) teikto. Divi atbildētāji – Ilze Indriksone (NA) un Gatis Eglītis (“Konservatīvie”) – būtībā izvairās no atbildes uz šo jautājumu, runājot vai nu par valdības jau paveikto, vai par nākotnes plāniem.
Kāpēc šādi solījumi ir meli? Pirmkārt, to dārdzības dēļ – izteiktas aplēses, ka energoresursu sadārdzinājums Latvijai šoziem izmaksās apmēram divus miljardus eiro, tātad, lai to kompensētu, būtu nepieciešami vismaz minētie divi miljardi. Ievērojiet – te runa ir tikai par energoresursiem, par visa pārējā sadārdzinājumu vispār nav runas. Šo divu miljardu nav – valdība pagaidām iedzīvotāju un uzņēmumu atbalsta pasākumiem rezervējusi 640 miljonus eiro, tātad tikai nepilnu trešdaļu no minēto solījumu izpildei nepieciešamā.
Protams, teorētiski varētu aizņemties un, iespējams, to arī nāksies darīt, taču lielas summas aizņemties traucēs tas, ka Latvijas valsts parāda līmenis nebūt vairs nav tik spožs, kāds bija pirmskovida laikos, kā arī tas, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) sākusi bāzes procentu likmju celšanu – tātad parādu apkalpošana kļūs arvien dārgāka, atņemot budžeta naudu, ko varētu izmantot citiem mērķiem. Vēl naudu varētu dabūt, samazinot valsts izdevumus – atteikties no skolotāju, ārstu un visu pārējo algu pielikumiem, nobremzējot visdažādāko ar Eiropas naudas izmantošanu saistīto projektu īstenošanu. Pirmajā gadījumā tas ir maz ticami plašo protestu dēļ, bet otrs risinājums nozīmētu zāģēt ekonomikas zaru, uz kura paši sēžam.
Visbeidzot, cenu griestu vai pilnīgu kompensāciju ieviešana nenotiks Eiropas Savienības (ES) izvirzīto mērķu dēļ. Proti, ES vēlas izmantot šo krīzi, lai sasniegtu vairākus mērķus – samazinātu energoresursu patēriņu valstu savienībā un veicinātu pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem. Lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu, ES vismaz uz kādu laiku jāsaglabā patērētājiem nekomfortabla situācija energoresursu jomā. Un gluži otrādi – cenu griesti vai plašas kompensāciju programmas neveicinātu ne taupību, nedz strauju enerģētikas jomas transformāciju, tādēļ var necerēt uz kovida laikiem līdzīgām ES kompensāciju programmām.
Īsi sakot, gan visi pieejamie skaitļi, gan izpratne par kopējo situāciju čukst priekšā – lielākā daļa rēķinu pieauguma būs jāiznes uz saviem pleciem patērētājiem – gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Un drosmi to godīgi pateikt vēlētājiem ir atraduši sevī tikai divi atbildētāji – Juris Pūce (“AP”) un Guntars Vītols (“Apvienotais saraksts”).
Būs vējš, saule un atoms
Apbrīnojama vienprātība vērojama partiju atbildēs par Latvijas enerģētikas nākotni – visas partijas kā sarunājušas atbalsta vēja un saules enerģētiku, kā arī vietējo energoresursu izmantošanas palielināšanu. Ar vietējiem resursiem ir tā – šķeldas izmantošana vairumā gadījumu šķiet saprātīgs risinājums, jo resursu netrūkst. Drusku sarežģītāk ir ar kūdras dedzināšanu, kas izmešu ziņā būtībā ir tas pats, kas dedzināt ogles.
Iespējams, ka īstermiņā tas ir piemērots risinājums, problēma tikai tā, ka enerģētikā tādu īstermiņa risinājumu īsti nav – ja veicam investīcijas jaunās iekārtās kūdras ieguves palielināšanai un tās dedzināšanai, tad jārēķinās, ka investīciju atmaksāšanai būs nepieciešami vismaz desmit gadi – tātad šajā periodā dedzināsim kūdru. Tas savukārt nozīmē, ka 2030. gada izmešu samazināšanas mērķus izpildīt būs nevis ļoti sarežģīti, bet ļoti, ļoti sarežģīti. Proti – darīt tā var, bet jārēķinās ar sekām. Vairākums partiju, saprotot šo problēmu, kūdru pieminēt izvairās, bet izņēmums ir “Katram un katrai”, kā arī “Konservatīvie”, kas saka, ka “uz krīzes laiku jāaizmirst Zaļā kursa mērķi”.
Vēl iespējams konstatēt, ka jautājumā par atomenerģētikas izmantošanu Latvijas politiskā elite tuvojas vienprātībai – piesardzību, ka vēl jāizvērtē, pagaidām saglabā tikai Nacionālā apvienība, ZZS un “LPV”, pārējie septiņi aptaujātie pauž tai atbalstu. Tas ir pozitīvi, jo tieši tāda būs Latvijas enerģētiskās neatkarības no Krievijas cena – vai nu vēl viena Daugavas hidroelektrostacija (atbalstu tai pauž “Saskaņa”), vai arī atomelektrostacija papildus jau plānotajam sašķidrinātās gāzes terminālim un vēja parkiem. Labi, ka politiskajā vidē sāk veidoties vienprātība šajā ziņā, taču gribētos redzēt arī to, ka partijas saprot, ka mēs esam totāli negatavi atomelektrostacijas būvei un ekspluatācijai – nav kadru bāzes nedz personālam, nedz uzraugošajām un kontrolējošajām iestādēm, nedz arī ierēdņu kompetences normatīvo dokumentu izstrādei. Šādas bāzes un kompetences radīšana prasīs vismaz gadus desmit, un par to jāsāk domāt tagad.
Bezspēcība inflācijas priekšā
Līdzīgi kā enerģētikas jautājumos, partijas pauž vienotību jeb patiesībā bezspēcību inflācijas priekšā. Tā kā inflāciju nosaka ārējie faktori, tad uz ārējiem faktoriem arī jācer, lai tiktu ar to galā. Runa ir par ECB bāzes procentu likmju celšanu pieprasījuma bremzēšanai tautsaimniecībā un energoresursu cenu normalizāciju, kas saistīta ar veselas virknes dažādu projektu īstenošanu un, godīgi sakot, arī panikas pārvarēšanu, kas saistīta ar ziemas tuvošanos. Paniku pārvarēs pavasarī, tad arī varētu cerēt uz pirmajām pārmaiņām. Pozīcija kopumā reālistiska – partijas izvairās runāt par to, ka viena no metodēm cīņai ar inflāciju varētu būt arī valsts izdevumu samazināšana, to neviens nevēlas, un J. Reirs pat atklāti saka, ka neatbalsta. Daži piedāvā nodokļu samazinājumu un kompensācijas, tie ir maz ticami risinājumi, ja nav naudas pat energoresursu cenu pieauguma kompensācijai. Tāpēc šajā jautājumā partijas runā tikai to, ko vēlas dzirdēt sabiedrība, saprotot, ka šie solījumi nav izpildāmi.
Izceļas šajā korī tikai divas partijas – “Progresīvie” un “Saskaņa”. “Progresīvo” pārstāvis A. Šuvajevs vienīgais neatbalsta ECB sākto procentu likmju celšanu, jo tas pasliktināšot dzīves līmeni (tā ir taisnība). Dzīves līmeņa izmaiņu kompensācijai “Progresīvie” piedāvā mobilizēt resursus (“šādam atbalstam ir jābūt gataviem mobilizēt 3–4% no IKP” – jāpiezīmē, ka valdības šobrīd izdalītie 640 miljoni ir 2,1% no IKP), valstij aizņemties un maksāt iedzīvotājiem kompensācijas. Līdzīgi var interpretēt “Saskaņas” pozīciju, taču tā vismaz saprot, ka kaut kādi pasākumi inflācijas ierobežošanai jāveic ir. Īsi sakot, “Progresīvie” piedāvā inflācijas ierobežošanai nedarīt neko, tikai aizņemties un maksāt visiem kompensācijas. Būtu vērts jautāt – cik ilgtspējīga ir šāda politika? Arī “Saskaņas” pozīcija nav reālistiska.
PVN – jā vai nē?
Visbeidzot apskatot partiju nostāju daudz muļļātajā jautājumā par PVN samazināšanu pārtikai un varbūt vēl kaut kam citam, redzams, ka vairākums partiju ir par šādiem samazinājumiem. Būšu skeptisks – nonākot pie varas, partijas šos solījumus nepildītu, jo valsts izdevumi dažādām kompensācijām un algu palielināšanai tikai pieaug, bet naudu kaut kur tam jāatrod.
Ja atmetam receptes par to, ka aizņemsimies visām vajadzībām, tad par visreālāko jāuzskata pašreizējā finanšu ministra Reira pozīcija, ka PVN samazināšana īpašu cenu samazināšanas efektu nedos (“augļu un dārzeņu cenas [pēc PVN samazināšanas līdz 5%] mums palika tādas pašas kā kaimiņvalstīs”), toties budžeta ieņēmumiem pamatīgu triecienu gan.
Daudzmaz reālistisku pozīciju ieņem arī “Konservatīvie”, “Attīstībai/Par” un “Progresīvie”, kas piedāvā vai nu ierobežotus samazinājumus vienai preču grupai – zālēm, vai arī PVN samazinājumu uz īsu laiku – līdz pavasarim. Pārējie diez vai apzinās savu solījumu sekas.
Desmit politisko spēku pārstāvjiem, kas varētu pacīnīties par iekļūšanu Saeimā, vaicājām, kādi ir viņu piedāvājumi aktuālu ekonomikas nozares problēmu risināšanā.
1. Kādus būtiskākos pasākumus atbalstāt Latvijas energoneatkarības iegūšanai? Vai atbalstāt arī iespējamo atomelektrostacijas celtniecību?
2. Kādai jābūt valsts atbalsta politikai pašreizējās enerģētiskās krīzes laikā? Cik lielā mērā būtu jākompensē iedzīvotājiem un uzņēmumiem enerģijas rēķini no valsts budžeta?
3. Kādi ir jūsu priekšlikumi inflācijas apkarošanai un samazināšanai līdz noteiktajam mērķa līmenim (2%)?
4. Vai atbalstāt PVN pazemināšanu noteiktām preču vai pakalpojumu kategorijām? Kurām tieši?
Saraksts (izlozētais kārtas numurs, ar kādu startē vēlēšanās);
partija; partijas pārstāvis, kurš atbild uz jautājumu
1. “Jaunā Vienotība”
Jānis Reirs, finanšu ministrs
1. Jāveido pasākumu komplekss, kas nodrošina samaksājamus elektrības, apkures un gāzes rēķinus patērētājiem, energoresursu piegāžu drošību, videi un klimatam labvēlīgu enerģijas ražošanu. Latvijas enerģētikas politika jāveido uz esošās bāzes – hidroelektrostacijas, Inčukalna gāzes krātuve, izmantojot atjaunojamos resursus, kā arī ciešā sadarbībā ar pārējām Baltijas un ziemeļvalstīm. Būtiski un strauji jāpaplašina atjaunojamās enerģijas ražošana ar vēja un saules palīdzību, jāvērtē iespējas investīcijām no laika apstākļiem neatkarīgu bāzes jaudu izveidošanai, tai skaitā izmantojot mazo modulāro atomstaciju tehnoloģiju.
2. Jākompensē tādā mērā, lai Latvijas iedzīvotāji šoziem ir siltumā. Regulatoram ir jānosaka maksimālie tarifu griesti enerģijas ražošanas uzņēmumiem. Tarifu griestus jāaizliedz mainīt, atmaksu paredzot ilgtermiņā, pēc izlīdzinātā maksājuma principa. Ja nepieciešams, jāizveido speciāls fonds enerģijas ražošanas uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu aizdevumiem. Ja enerģijas cenas strauji nokrītas, tad mainīt tarifu par labu iedzīvotājiem.
3. Pats galvenais izaicinājums šobrīd ir, lai iedzīvotāji pārdzīvotu šo ziemu, tādēļ piesaistām līdzekļus Valsts kasē un tos maksimāli novirzīsim atbalstam, lai cilvēkiem palīdzētu samaksāt par siltumu un atbalstītu uzņēmējus, lai nepieļautu bezdarbu.
Iedzīvotāju un uzņēmēju atbalsta pasākumiem ir rezervēti līdzekļi vairāk nekā 640 miljonu eiro apjomā.
Inflāciju izraisa Krievijas īstenotā kara Ukrainā izraisītais energonesēju cenu pieaugums. Ar inflācijas ierobežošanu nodarbojas Eiropas Centrālā banka (ECB), izmantojot monetārās politikas instrumentus jeb, citiem vārdiem, pakāpeniski paaugstinot procentu likmes. Teorētiski, valsts rīcībā esošs rīks ir budžeta konsolidācija jeb izdevumu samazināšana, taču to nekādā gadījumā neatbalstu.
4. Piemēri Latvijā un citās valstīs liecina, ka PVN mazināšana nesniedz gaidīto efektu. Piemēram, galvenie ieguvēji Latvijā no savulaik notikušās PVN pazemināšanas augļiem un dārzeņiem bija tirgotāji, kas valsts negūto PVN ieņēmumu starpību iebāza savā kabatā. Kā liecina Latvijas Bankas analīze, augļu un dārzeņu cenas mums palika tādas pašas kā kaimiņvalstīs. PVN samazināšanu neiesaka arī Fiskālās disciplīnas padome, jo, samazinot PVN, valsts budžets zaudē ieņēmumus, kas nepieciešami skolotāju, mediķu, iekšlietu sistēmas darbinieku algām, valsts aizsardzībai un drošībai, autoceļu būvei, medicīnas un visu citu valsts pakalpojumu sniegšanai.
Valstis, kas iepriekš veikušas nodokļu samazinājumus, neredzot gaidīto efektu, no tiem atsakās. Piemēram, Vācija no 1. septembra ir atteikusies no degvielas akcīzes samazinājuma.
3. Zaļo un zemnieku savienība
Viktors Valainis, 13. Saeimas deputāts
1. Latvijai svarīgi ir nodrošināt elektroenerģijas bāzes jaudas. Mūsu valstī šobrīd pamatā elektroenerģija tiek ražota no dabasgāzes (TEC1 un TEC2), kā arī hidroelektrostacijās. Līdz ar to būtiski svarīgs ir sašķidrinātās gāzes terminālis. Tā ir stratēģiski svarīga infrastruktūra, kura būtu jāattīsta nevis privātajam uzņēmējam, kā to iecerējusi K. Kariņa valdība, bet valstij. Tas nodrošinās stabilitāti elektroenerģijas un siltumenerģijas apgādes jomā. Par atomelektrostacijas būvniecību ir nepieciešams profesionāļu izvērtējums, kāds šobrīd vēl nav tapis, tāpēc viennozīmīgu atbildi par to nevar sniegt.
2. Pirmkārt, šī brīža valsts atbalsts ir nepietiekams, jo daudzos novados un pilsētās mēs redzam, ka, par spīti atbalsta pasākumiem, tarifi pieaugs vairākkārt. Piemēram, Rīgā siltumapgādes tarifs divkāršosies, Ķekavas novadā – pat četrkāršosies. Mēs uzskatām, ka tarifu palielinājumam ir jābūt samērīgam ar iedzīvotāju maksātspēju. Tāpēc valstij ir jāsniedz pietiekams atbalsts, lai mājsaimniecībām izmaksas par apkuri saglabātu tādā apjomā, kādā cilvēki ar saviem reālajiem ienākumiem varētu tās nosegt. Valdībai ir rūpīgi jāvērtē prioritātes, kam atvēlēt papildu līdzekļus, un astoņu miljonu novirzīšana trīs uzņēmējiem par Biķernieku trasi – tas nav šobrīd aktuālākais jautājums.
3. Ir vairāki piemēri: Polija, Vācija, Francija – izteikti samazina nodokļus. Tas ir vienkāršākais un pareizākais veids, lai bremzētu cenu kāpumu. Pretējā gadījumā Latvija ir līderis inflācijas ziņā, un šo smagumu iznes mūsu valsts iedzīvotāji. Būtiski pieminēt, ka, samazinot nodokļus, atbalsts tiek sniegts tieši tai sabiedrības daļai, kurai situācija ir visgrūtākā. Ja ienākumi ir 700 eiro mēnesī, tad pārtikas un mājokļa izmaksas pret ienākumiem veido ļoti lielu daļu. Atvieglojums nodokļu veidā šiem cilvēkiem būtu liels atspaids.
4. Laikā, kad mēs ieviesām samazināto PVN augļiem un dārzeņiem, mūs ļoti kritizēja. Bet Zemkopības ministrija Jāņa Dūklava vadībā to paveica. Pēc tam pētījumi parādīja, ka šis solis radīja pozitīvu efektu tautsaimniecībai, tai skaitā ēnu ekonomikas samazināšanai. Arī pārtikas cenas veikalos nokritās. Uzskatām, ka šobrīd ir īpaši jāpaplašina to pārtikas preču loks, kurām ir samazināts PVN. Tās būtu pirmās nepieciešamības preces – maize, olas, piens, gaļa, arī medikamenti. Arī degvielai, kas ir ekonomikas dzinējspēks, nodokļi būtu jāmazina, jo degvielas cenas tieši ietekmē citu preču un pakalpojumu cenas.
7. “Saskaņa”
Igors Pimenovs, 13. Saeimas deputāts
1. Atbalstām vēl vienas hidroelektrostacijas būvi uz Daugavas! Taču tikai atomelektrostacijas būvniecība nodrošinās Latvijas pilnīgu energoneatkarību. Ir lietderīgi kodolenerģijas programmu attīstīt sadarbībā ar pārējām Baltijas valstīm.
2. Valstij ir jāsedz iedzīvotāju apkures un elektrības rēķinu pieaugums un izmaksu sadārdzinājums īpaši tiem uzņēmējiem, kuri eksportē preces un pakalpojumus, lai noturētu viņu konkurētspēju. Valstij ir jāpiedalās jauno aktīvu radīšanā – jāatbalsta lielāks investīciju projektu skaits, daļēji dzēšot aizdevumu pamatsummas, pašai jāveido uzņēmumi, kuri ražos tirgū pieprasītus konkurētspējīgus produktus.
3. Valstij ir ātri jāregulē cenas. Valsts budžetā iemaksātas “Latvenergo” dividendes būtu jānovirza elektrības cenu pieauguma mazināšanai. Ir jāapdomā akcīzes nodokļa samazināšana uzņēmumu izmaksu mazināšanai. Pareizs ceļš ir procentu likmju celšana, ko veic Eiropas Centrālā banka.
Iedzīvotāju apkures un elektrības rēķinu pieauguma segšana uz laiku arī var apturēt inflāciju. Tomēr saknē problēmu atrisinās tikai Eiropas Komisijas lēmuma par Krievijas gāzes iegādes izbeigšanu atcelšana, kā arī lēmuma par gāzes pirkšanu biržā atcelšana.
4. Jā, noteikti atbalstu PVN samazināšanu atsevišķām pārtikas un medikamentu grupām, sabiedriskajam transportam.
11. Nacionālā apvienība “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK
Ilze Indriksone, ekonomikas ministre
1. Svarīgāko lēmumu savlaicīga pieņemšana jau šobrīd ļauj mums ātrāk īstenot stratēģiski nozīmīgus pasākumus enerģētiskās drošības un neatkarības vārdā – sauszemes rūpnieciska mēroga vēja parku attīstība; decentralizēta saules paneļu uzstādīšana; vietējās enerģijas pašražošanas attīstība; mazinātas barjeras atjaunīgo energoresursu ražotņu izveidei, mazinot administratīvos ierobežojumus un radot risinājumus enerģijas tīklu uzņemšanas spējas kāpināšanai. Atomelektrostaciju izbūves iespējas Latvijā būtu jāpēta – jāvērtē visi aspekti un drošības riski.
2. Energoresursu cenu pieauguma daļējai kompensēšanai apkures sezonā valdība apstiprinājusi atbalstu visām mājsaimniecībām, kompensējot pusi no cenu pieauguma dažādiem kurināmā veidiem u. tml. Taču jau tagad redzams, ka šie atbalsta mehānismi iedzīvotājiem apkures cenu pieauguma kompensēšanai būtu jāpapildina, ņemot vērā, ka daļa siltumapgādes uzņēmumu vēl tikai iesniedz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā tarifus nākamajai apkures sezonai, kas nozīmē, ka šobrīd vēl ir grūti prognozēt, cik liels cenu pieaugums gaidāms siltumenerģijai.
3. Tautsaimniecības padomē Ekonomikas ministrija pārrunājusi pasākumus konkurētspējas saglabāšanai inflācijas apstākļos. Plāns sastāv no pieciem punktiem: sadales tarifa kompensācija juridiskām personām (ieviests); OIK nepiemērošana visiem (ieviests); 5% samazinātā PVN likme svaigām zivīm un gaļai, maizei un piena produktiem; 5% samazinātā PVN likme ēdināšanai; akcīzes nodokļa pārskatīšana degvielai. Jau apstiprināti papildu pasākumi, lai mazinātu energoresursu cenu ietekmi: OIK izņemšana no rēķiniem; pagarināts atbalsts aizsargātiem lietotājiem, t. sk. daudzbērnu ģimenēm un mazturīgām mājsaimniecībām četrus mēnešus; atbalsts energoietilpīgiem apstrādes rūpniecības komersantiem; atbalsts mājsaimniecībām energoresursu izmaksu kompensācijai – 442,25 milj. eiro.
4. Atbalstām. PVN samazinātā likme 5% apmērā svaigiem augļiem, ogām un dārzeņiem ir bijusi efektīva. Dati rāda, ka par 13% augļkopības un dārzeņkopības nozarē pieaudzis PVN maksātāju skaits, par 30% palielinājusies ar PVN 5% likmi apliekamo darījumu vērtība. Samazinātās likmes ieviešana devusi pozitīvu efektu nozarei kopumā, mazinot ēnu ekonomiku un ļaujot iedzīvotājiem iegādāties lētāku pārtiku. Nākamais solis ir ieviest samazināto PVN arī svaigai gaļai un zivīm, pienam un olām.
12. “Latvija pirmajā vietā”
Ralfs Nemiro, 13. Saeimas deputāts
1. Būtiski ir pāriet uz vietējiem resursiem, piemēram, šķeldu, vēju, sauli, biogāzi, kas savukārt paredz katlumāju modernizāciju. Uzskatu, ka Latvijai ir jāpiedalās Paldisku LNG termināļa projektā, pielīgstot iespēju iegādāties noteiktu apjomu Latvijas nepieciešamībai. Atomelektrostacijas ir 10 gadu projekts, kas ir jāizvērtē, un pēc secinājumu saņemšanas ir vērts lemt par atbalstu.
2. Kompensācija no valsts budžeta ir kompensācija pašiem no savas – uzņēmēju un iedzīvotāju – kabatas, pareizā pieeja ir atlaide energoresursiem, piemēram, no HES saražotās enerģijas, kā arī jāpāriet uz vietējo resursu izmantošanu.
3. Makroekonomiski inflāciju var samazināt tikai divos veidos – ar fiskālo ierobežojošo un monetāro ierobežojošo politiku. Monetāri ierobežojošos pasākumus jau ir sākusi ECB, bet resursu nepietiekamības gadījumā inflācijas apmēru uz 2% samazināt nav iespējams, līdz ar to būtu jāpiemēro mērķētu pabalstu pieeja.
4. Atbalstam PVN samazināšanu tām pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu grupām, kam ir visstraujākais inflācijas kāpums, jo PVN ienākumus šobrīd pievāc sev valsts vara.
13. “Konservatīvie”
Gatis Eglītis, labklājības ministrs
1. Mēs bijām vienīgā partija, kas visus četrus gadus aizstāvēja neatkarīga LNG termināļa būvniecību Latvijā. Problēma, ka arī “Latvenergo” un “Latvijas gāze” grib izmantot situāciju un nopelnīt uz Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju rēķina. Nekavējoties jāsāk LNG termināļa būvniecība, jo katru mēnesi mēs pārmaksājam desmitiem miljonu eiro. Uzskatām, ka ilgtermiņā Latvijā būtu vieta modernām AES, līdzīgi kā tas ir tādā videi draudzīgā valstī kā Somija.
2. Mēs atbalstām šo programmu, ko valsts ir paredzējusi iedzīvotājiem, vajadzības gadījumā vēl būtu jāskatās, vai iespējams mainīt “Sadales tīkla” komponenti, to samazinot uz krīzes laiku. Skaidrs, ka “Latvijas gāze” darbojas nevis Latvijas, bet Krievijas diktatora Putina interesēs, tāpēc valstij būtu jārīkojas izlēmīgi, pārņemot gāzes infrastruktūru un Inčukalnā glabāto gāzi. Valstij ir jādod stingras garantijas visiem uzņēmumiem, pašvaldībām un iedzīvotājiem, ka tieši Latvijas patērētāju intereses šajā ziemā būs prioritāras.
3. Jāsaprot, ka šī inflācija ir radusies ārēju apstākļu dēļ, nevis tāpēc, ka Latvijā būtu pārkarsusi ekonomika. Latvijā tā ir īpaši augsta, jo mēs nebijām gatavi enerģētikas krīzei. Vienīgais, kā Latvija var labot inflāciju ilgtermiņā, ir rast pieeju drošiem un lētiem energoresursiem. Uz krīzes laiku jāaizmirst Zaļā kursa mērķi un jāskatās, kuri ir ekonomiski izdevīgākie risinājumi Latvijas pilsoņiem.
4. Ne vienmēr PVN samazināšana ir labākais risinājums, jo no tā lielāko labumu iegūst tie cilvēki, kuri daudz patērē. Tomēr mēs redzētu, ka atsevišķām preču kategorijām varētu būt PVN samazinājums, piemēram, zālēm. Zāles pērk nevis tāpēc, ka kāds to vēlas, bet tāpēc, ka tās ir pirmās nepieciešamības prece. Mums pašlaik ir augstākais PVN zālēm Baltijā, un uz krīzes laiku būtu nepieciešams izlīdzināt.
14. “Katram un katrai”
Aivars Strakšas, partijas valdes loceklis
1. Atbalstām šādus pasākumus: energopatēriņa samazināšana; vietējo resursu (koksnes, kūdras) maksimāla izmantošana; saprātīga (ekonomiski pamatota) vēja un saules enerģijas izmantošana; piekļuves sašķidrinātās gāzes termināļiem nodrošināšana; ūdeņraža enerģētikas izmantošana.
Nav politiski motivētu pretenziju pret atomelektrostacijas celtniecību – jānosaka tās ekonomiskais lietderīgums.
2. Būtu jāsamazina PVN elektroenerģijai un siltumam līdz 5%; uz apkures sezonas laiku katrai Latvijas mājsaimniecībai būtu jāsedz 100 KWh elektroenerģijas izmaksas mēnesī, papildus par katru bērnu ģimenē – vēl 50 kWh, atmaksājot pārmaksāto summu šogad; jākompensē sadārdzinājums par apkuri. Jānodrošina, ka rēķini par apkuri nepārsniedz pagājušā gada vidējos tarifus, ņemot vērā arī vidējo darba samaksas pieaugumu valstī.
Jāmazina degvielas akcīzes nodoklis līdz ES noteiktajam minimumam līdz brīdim, kamēr to atļauj ES un šāds samazinājums darbojas Polijā. Jāseko līdzi enerģijas izmaksām reģionā, jākompensē ražojošajiem uzņēmumiem starpība starp cenu Latvijā un reģionā, ja Latvijā cenas ir augstākas.
3. Jānosaka samazināts PVN līdz 5% pārtikai, elektroenerģijai un siltumam, kā arī zālēm; akcīzes nodoklis degvielai jāsamazina līdz ES noteiktajam minimumam. Jāveic pasākumi kurināmā un elektroenerģijas cenu samazināšanai (“Nordpool” cenu algoritmu darbības pārbaude, izvērtējot lietderību), pāreja uz tiešajiem līgumiem elektroenerģijas piegādē, koksnes kurināmā (šķelda, granulas) tirgus optimizācija, kūdras kurināmā izmantošanas veicināšana.
4. Jā, atbalstām. Pārtika, medikamenti, elektroenerģija un siltums 5%.
15. “Progresīvie”
Andris Šuvajevs, finanšu pētnieks
1. Latvijai strauji jāpalielina investīcijas AER (saule, vējš, ūdens, biomasa). Latvija jau vidējā termiņā var nodrošināt visas elektroenerģijas vajadzības tikai no atjaunīgiem energoresursiem. Attiecībā uz LNG termināļa būvēšanu Skultē “Progresīvie” neiebilst, ja šāds projekts tiek īstenots bez valsts ilgtermiņa noieta garantijām un bez valsts investīcijām, kuras ir maksimāli jāvirza uz atjaunīgo energoresursu izmantošanas attīstību. Papildus atbalstām ciešāku reģionālo sadarbību gāzes piegāžu nodrošināšanā Baltijas jūras reģionā.
Ņemot vērā atomelektrostacijas projektu Igaunijā, esam atvērti kodolenerģijas izmantošanai Baltijas reģionā.
2. Valstij jāsniedz būtiski lielāks atbalsts gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Ņemot vērā ievērojamo rēķinu pieaugumu, pastāv tikai divas iespējas – lai nomaksātu rēķinus, aizņemties būs spiestas ģimenes vai valsts. Valsts var aizņemties lētāk un uz ilgāku termiņu nekā iedzīvotāji, šādi saglabājot cilvēku pirktspēju un uzņēmumu konkurētspēju. Tas ļaus ekonomikai straujāk atgūties un augt, šādi arī nomaksājot parādu. Ja aizņemties būs spiestas ģimenes, tas radīs lielāku fiskālo slogu nākotnē, jo palielināsies emigrācija, ēnu ekonomika un veselības aprūpes izmaksas.
Šādam atbalstam ir jābūt gataviem mobilizēt 3–4% no IKP.
3. Monetārajai politikai ir jābūt cieši koordinētai ar fiskālo politiku. Tā kā inflācijas cēloņi lielākoties rodami piedāvājuma pusē, tad īstermiņa risinājumu nav. Valsts uzdevums šajā situācijā ir pasargāt zemu un vidēji zemu ienākumu mājsaimniecības. Tomēr ilgtermiņā ir nepieciešams panākt energoneatkarību un stiprināt pārtikas suverenitāti, lai novērstu straujas cenas svārstības šajos sektoros. Papildus nepiekrītam Eiropas Centrālās bankas jūlija lēmumam celt procentu bāzes likmes, ņemot vērā ievērojamos recesijas riskus un dzīves dārdzības pieaugumu, it īpaši vismazāk aizsargātājai iedzīvotāju daļai.
4. “Progresīvie” atbalsta terminētu – sešu mēnešu – PVN samazināšanu Latvijai raksturīgai pārtikai un tikai graudaugu, kā arī piena produktu kategorijās. Konkrētie produkti ir jānosaka saskaņā ar Labklājības ministrijas izstrādāto pārtikas patēriņa grozu.
16. “Attīstībai/Par”
Juris Pūce, 13. Saeimas deputāts
1. Nekavējoties jārisina tie enerģētikas jautājumi, kas saistīti ar apkures sezonu, – jāiepērk sašķidrinātās dabasgāzes veidā trūkstošās 3 TWh dabasgāzes un jāpalīdz siltumapgādes uzņēmumiem sagādāt šķeldu, malku, granulas un briketes. Vienlaikus jānoņem administratīvās barjeras jaunu vēja un saules elektroenerģijas ražošanas jaudu uzstādīšanai. Tādā veidā 2–3 gadu laikā varam nonākt līdz 2000 MW jaunām elektroenerģijas ražošanas jaudām, kas samazinās elektrības cenu visiem Latvijas patērētājiem. Jāsāk darbs pie mazas jaudas kodolenerģijas projektu iespējamības izvērtēšanas.
2. Enerģijas cenu pieaugums ir bijis dramatisks. Kā norāda ekonomikas eksperti, valstij nav finansiālu iespēju nosegt visu cenu pieaugumu, daļa pieauguma būs jāsedz arī pašiem patērētājiem. Svarīgi, lai šajā procesā mums visiem izdotos palīdzēt tiem, kuru ienākumi ir vismazākie. Esošā valdības apstiprinātā programma iet tajā virzienā, vienlaikus, visticamāk, nāksies atbalstu vēl paplašināt. Grūti iedomāties, ka iedzīvotāji varētu atļauties trīs reizes lielākus apkures rēķinus nekā pagājušajā ziemā.
3. Inflācijas apkarošana primāri ir Centrālās bankas uzdevums, tā jau šobrīd ir pieņēmusi pirmos lēmumus par bāzes procentu likmju paaugstināšanu, kas pakāpeniski bremzēs inflācijas pieauguma tempu. Tomēr šajā reizē ar ECB soļiem vien nepietiks, jo inflāciju pamatā izraisa nesamērīgais energoresursu cenu kāpums. Valdībai būs īslaicīgi stingrāk jāregulē energotirgus, nosakot cenu griestus, tādējādi samazinot arī inflācijas pieaugumu.
4. Valdībai šajos apstākļos ir primāri jāvērtē mazāk nodrošināto cilvēku iespējas iegādāties preces un pakalpojumus. Domāju, ka īslaicīga PVN likmes samazināšana medikamentiem būtu ar vislabvēlīgāko sociāli ekonomisko ietekmi.
18. Apvienotais saraksts – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija
Guntars Vītols, ekonomikas, nodokļu un banku eksperts
1. Īsā laikā jāpāriet uz vietējas izcelsmes energoresursiem, lai mazinātu atkarību no gāzes. Apkurē jāizmanto biomasa. Šis jāvirza par prioritāti, jāsekmē valstiskā līmenī, nevis kā tagad – katra pašvaldība jautājumu risina pēc savas sapratnes. Jāveicina šķeldas tirgus attīstība, atbalstot investīcijas nozarē, iesaistot “Altum” vai līdzīgus instrumentus. Jāvērtē iespējas attīstīt atkritumu dedzināšanu. Jautājums par atomelektrostacijām jāskatās kontekstā ar vispārēju enerģētisko plānu, kāda šobrīd iztrūkst. Personīgi uzskatu AES par perspektīvu un nopietni izvērtējamu alternatīvu, īstenojot to, piemēram, kopā ar citām kaimiņvalstīm.
2. Mēs nevaram atļauties visu krīzes smagumu iznest uz iedzīvotāju un uzņēmumu pleciem, kā to valdība izvēlējās dižķibeles laikā. Nedrīkst paaugstināt arī nodokļu slogu. Tas noveda pie masveida emigrācijas – pazaudējām cilvēkus, uzņēmumus, ekonomisko potenciālu. Atbalstīt noteikti vajag! Vienlaikus visu kompensēt, uzlikt cenu griestus nav finansiāli iespējams, arī pie esošajiem plānotajiem mehānismiem atbalsts jau sasniedz aptuveni miljardu eiro (un kompensē tikai kādus 20%). Atbalsta mehānismiem jābūt mērķētiem uz vissmagāk skartajiem segmentiem gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu vidū.
3. Latvijā inflācija lielā mērā ir importēta – energoresursi, pārtika utt. Vai un kā to izdosies apkarot, ir lielā mērā atkarīgs no pretpasākumiem ES un pat globālā līmenī. Tikko ECB kārtējo reizi paaugstināja bāzes procentu likmi – tas ir viens no pretinflācijas soļiem. Mēs šos procesus praktiski ietekmēt nevaram, dažādi politiķu apgalvojumi par pretējo ir populisms.
4. Uzskatām, ka PVN varētu tikt samazināts pamata pārtikas precēm uz krīzes laiku. Tie varētu būt tuvākie divi gadi. Neuzskatām par lietderīgu veikt plaša spektra PVN samazināšanu, jo tas būtiski un negatīvi ietekmēs budžeta spēju veikt dažādus neizbēgamus atbalsta pasākumus, bet ietekme uz cenām nebūs pietiekami efektīva.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas satuaru atbild “Latvijas Avīze”.
