Monika Zīle: Neizmantoto iespēju griezīgā atbalss 6
Esam redzējuši, kā rekordam trenējas sportisti svarcēlāji, vai ne? Sāk ar vieglāko svaru, iesildās, pakāpeniski un nesteidzīgi palielinot smagumu, līdz spēj pieveikt ieplānoto. Apmēram pēc šādas metodes publiskos protestus organizē Latvijas Krievu savienība (LKS), iebilstot pret pāreju uz valsts valodu mazākumtautību skolās. Ir jūtams pieredzējuša “trenera” rokraksts: pirmais mītiņš izskatījās pēc mazdārziņu īpašnieku saieta, uz kuru ieradusies saujiņa drusciņ paklaigāt noskaņotu vecākās paaudzes indivīdu, bet katrs nākamais brieda kuplumā. Līdztekus arvien paaugstinot vicināto lozungu agresijas toni un vērīgi izlūkojot, cik tālu drīkst iet šajās politiskajās rotaļās, lai pēc vairākiem mēģinājumiem jau atklāti naidīgi pret valsti un latviešiem izpaustos bravūrīgi skaļajā 1. maija gājienā. Policija šo ālēšanos, kur netrūka zārku piesolījuma latviešu valodas aizstāvjiem, vispirms bija novērtējusi kā akciju “bez incidentiem”, nākamajā dienā tos jau saskatīdama – nav izslēgts, ieklausoties arī sabiedrības sašutumā, kas bangoja sociālajos tīklos. Bet maz ticams, ka Drošības policijas (DP) ierosinātās lietas vainagosies reālos sodos par Latvijas valstiskuma un valodas zākāšanu. Drīzāk izčākstēs garos apstākļu skaidrošanas līkločos, bet ieguvēja šajā procesā – patīk tas mums vai ne! – būs LKS, nostiprinoties krievu valodas nelokāma aizstāvja tēlā un sperot soli tuvāk krēsliem nākamajā Saeimā.
Nav lielas jēgas prātot, kas finansē LKS – to izdibināt ir DP pienākums –, bet Tatjanas Ždanokas vadītā politiskā spēka akcijās skaidri nolasāma pārdomāta stratēģija, kam piemīt visi Kremļa dzemdētās “krievu pasaules” vaibsti. Tos uzmanošie politikas vērotāji pieļauj, ka LKS un līdzīgo aktivitātes pieklusīs uz to laiku, kamēr pie mūsu austrumu kaimiņa notiek Pasaules kausa izcīņa futbolā. Lielo sacensību spožumu jau krietni pabojājušas pret Krieviju vērstās rietumvalstu un ASV sankcijas, un čempionāta dienās Maskavas varneši mazāk par visu alkst Kremļa iniciatīvu pieminēšanas. Bet nekur jau tās nepaliks, un 1. maijs nebija pēdējais ar ielās izgājušu pret Latviju neslēpti naidīgu pūli.
Bez šaubām, krievu valodas aizstāvju protesti bija paredzami. Tādēļ mulsina, maigi sakot, par latvisko izglītību balsojošo Saeimas deputātu kūtrums un pat gļēvums, ļaujot LKS netraucēti rekrutēt pieņemtā likuma skarto bērnu vecākus un arī pašus jauniešus. Likums brieda ilgi. Bija pietiekami daudz laika izplānot izglītības reformas skaidrojumu cittautiešiem, iesaistot gan krievvalodīgos valdošās koalīcijas Saeimas deputātus, gan latviski sekmīgi studējošus un augstskolas diplomus saņēmušos krievu, ukraiņu u. c. jauniešus. Ir vietā vaicāt, kādam nolūkam kalpo valsts augstāko amatpersonu padomnieku pulks, ja – kā redzams! – LKS bez grūtībām pulcina zem saviem karogiem ne tikai margināļus, bet arī vienkārši savlaicīgi neuzrunātus un apjukušus ļaudis.
