Monika Zīle: Sabiedrības šķeltnieki Gapoņenko & Co lai runā Drošības policijā 5
Nezinu, ko tovakar Daugavpils viesnīcas “Latgola” restorānā pie gara galda svinēja kuplā kompānija. Iespējams, vienam dzimšanas dienu – uz telpu sadalošās barjeras plaukta rindojās ziedu pilnas vāzes. Taču tikpat labi saieta iemesls varēja būt kāda dzīves vai darba sasniegums, jo kundze labākajos gados tostu sāka ar pateicību viņas mūža svarīgajiem cilvēkiem. Lai gan dažādās blakus skaņas traucēja dzirdēt mazliet vēlāk jauna vīrieša teikto, aizgaldei tas katrā ziņā bija ļoti nozīmīgs – svinētāji smaidot ilgi aplaudēja. Pēc tam nāca ierosinājums izlocīt balsis. Viņi sāka krieviski ar dziesmu no savulaik populārās padomju filmas “Pavasaris Pārupes ielā”, izpildīja sirsnīgi, zināja vārdus visiem sešiem pantiem. Elpu ievilkuši, patiesā sirsnībā pieveica latgalisko “Rūžeņu”, ar tādu pašu aizrautību baltkrieviski izdziedāja par puisi, kurš pļauj auzas, uz glītu meiteni šķielēdams. Viesību priekšnesuma sadaļa laikam izskanētu ar smeldzīgo “Sen tas bij’, pie Ventas…”, ja dāma melnu mežģīņu tērpā neuzsākusi ebreju folklorā pazīstamo “Hava Nagila”. Arī tā svinētājiem nesagādāja problēmas.
Normāla valodu bābele pilsētā, kas izsenis bijusi multinacionāla, – repertuāru novērtēja pazīstams daugavpilietis. Uz svinībām atnākušie droši vien apjuktu, vaicāti par integrācijas problēmām. Jo šis jēdziens viņu savstarpējās attiecībās nozīmē to, ka dažādu tautību cilvēki paaudzēs dzīvo līdzās, strādā, iepērkas, kopj mazdārziņus, ārstē kaites un biedrojas nevis uz valsts programmu, bet vienādu vērtību atzīšanas pamata. Kamēr Rīgā politikas zinātāji un vērotāji dzer spaiņiem kafijas, lai būtu biezumi zīlēt daugavpiliešu uzvedību Krievijas karaspēka ienākšanas gadījumā, “rūpju bērni” vienkārši turpina savstarpējo integrēšanos pēc tēvu tēvu parauga. Tas ir ļoti vienkāršs un viegli iegaumējams – saticība un cieņa. Protams, drīkst vēlēties Daugavpilī vairāk latviskuma, bet vienlaikus būsim reālisti – te vēsture iedzīvotāju struktūru veidojusi tā, ka šīs pilsētas mentalitāte nekad nebūs salīdzināma ar Saldu vai Talsiem. Tomēr, domāju, ir jābeidz paviršās apcerēs un garāmejošos spriedumos tieši vai aplinkiem uzskatīt Daugavpili par melno avi, kas guļ un sapņo iekļauties austrumu kaimiņa aplokā. Uz to cerēdami, šeit jau aplauzušies dažādi krievu tiesību aizstāvības karognesēji: viņu saieti pulcē dažus desmitus margināļu, kuriem nav autoritātes vietējā sabiedrībā. Tā šeit ir konservatīva pozitīvā nozīmē – visādiem diegabikšiem līdzi vis neskries.
Lasot kārtējos priekšlikumus cittautiešu integrācijai un aplūkojot šo projektu tāmes, man allaž uzrodas viens un tas pats jautājums – kāpēc programmu definīcijas veikli tamborējušie gudrinieki nav mēģinājuši rūpīgi izpētīt cilvēcisko saistvielu, teiksim, Daugavpilī un uzrunāt tās reliģisko, kultūras, sadzīves un citu grupu autoritātes? Pajautāt, kādas vērtības šajā pilsētā paaudzēs dzīvojošie cittautieši saskata Latvijas valstī, un cilvēciskos dialogos šo vērtību sarakstu papildināt. Nav nekādas jēgas un vajadzības tribīni masu medijos dot Gapoņenko & Co. Sabiedrības šķeltnieki lai runā Drošības policijā. Dialogs risināms ar tādiem, kuri pie galda spēj un vēlas vienoties kopīgās dziesmās.
